«Tik traki pēdējo 25 gadu laikā vēl nav bijis. Jāskatās, kas notiks rudenī. Baidos, kaut kas būs jāpārdod,» tā saka Juris Pētersons, viens no Kurzemes zvejniekiem, un runa nav par zivīm, bet gan viņa četriem kuģiem.
2012. gada novembrī treknā un izmēros lielā menca no Baltijas jūras pēkšņi pazudusi, un kopš tā laika nav atgriezusies. Vecums ir pareizais, taču izmērs zem minimālā pieļaujamā. Zivs neaug. 36–37 centimetri, bet jābūt vismaz 38 centimetriem. «Ja izvedīsim to krastā, mūs arestēs, tāpēc divas trešdaļas mencu ir jāizmet laukā.» Eiropas Komisija jau vairākus gadus grasās mainīt šo absurdo prasību, taču tālāk par grasīšanos nav tikusi. Tāpēc pašlaik izmestās zivis nosprāgst un sapūst jūrā, bet ar krastā izvesto un pārdoto lomu nav iespējams nosegt pat zvejnieku algas un degvielas tēriņus. Kāda tur peļņa!
Jācer uz brīnumu
Šobrīd Jura Pētersona zvejnieku kompānija Grifs uz mencu iet tikai tādēļ, lai nezaudētu savus limitus, un nedaudz – arī cerībā uz brīnumu. Tāds piedzīvots astoņdesmito gadu beigās ar brētliņu, kas atgriezās no nekurienes. Šobrīd ar brētliņu krājumu viss ir kārtībā, Latvijai atļauts nozvejot 36 tūkstošus tonnu, bet 1985. gadā pa visiem zvejniekiem kopā izdevās izvilkt vien nieka 3 tūkstošus tonnu. Pēc pāris gadiem daba visu salika atpakaļ pa plauktiņiem.
Arī tagad cilvēks neko nevar ietekmēt, atliek tikai cerēt. Reņģe un brētliņa atrodas Baltijas jūras ziemeļos, menca savam medījumam kaut kādu iemeslu dēļ nav sekojusi un palikusi dienvidos. Varbūt tādēļ, ka te ūdens sāļāks, taču ēst nav ko. «Zivs slikti aug, un tur cilvēks neko nevar darīt,» secina Vides zinātniskā institūta BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Georgs Korņilovs. Pēdējo reizi liels ieplūdums no sāļās Ziemeļjūras Baltijā noticis 2003. gadā. Kopš tā laika mūsu ūdeņos palielinājušās bezskābekļa zonas. Tomēr tas neizskaidro Baltijas mencu pēkšņo uzvedības maiņu.
Par daudz tikai norvēģu
Uz šādas nīkulīgas zvejas fona arī diskusijas par nākamā gada kvotām Baltijas ūdeņos šķiet teju bezjēdzīgas. Tiek rekomendēts samazināt mencai kvotu par 53%, bet arī tas būtu vairāk, nekā reāli izdevās nozvejot pērn. 6711 atļauto tonnu vietā nozvejotas tikai 2569 tonnas. Šogad situācija ir vēl sliktāka. Latvijas mencu un zvejnieku drāmu padziļina norvēģi, kas, pateicoties valdības atbalstam, tirgu ik pa brīdim pārplūdina ar Barenca jūras un Ziemeļjūras mencu, pie kuras mūsu zvejniekiem nav legālas piekļuves. Rezultātā arī nedarbojas princips – ja preces maz – cena augsta. Preces ir maz, zivs ir sīka un zema ir cena.
Skandināvijas zvejniekiem sarežģījumus pārdzīvot palīdz valsts sociālās drošības sistēma. «Bet kurš nāks palīgā mums?» retoriski vaicā Juris Pētersons. «Neviens.» Viņa situācija gan nav tā vissliktākā, jo drošības dēļ vienmēr zvejota gan menca, gan brētliņa – viena otras trūkumu vismaz daļēji kompensē. Bet tiem, kuru rūpals ir tikai menca, tagad viss iet uz grunti.
Ar lejupejošu soli
Tā gan nav, ka Latvijas valsts par to vispār neliktos ne zinis. Atbildīgā Zemkopības ministrija ir pamanījusi faktu, ka arī tepat Lietuvas izsolēs menca tiek pārdota ar lejupejošu soli. Pat tos niekus, ko izdodas nozvejot, latviešiem nav, kur pārdot. Tāpēc mencu zvejniekiem tiks piedāvāts atbalsta pasākums. Proti, brīžos, kad cena būs nogāzusies zem zvejas pašizmaksas, valsts samaksās par zivju filēšanu, sasaldēšanu un uzglabāšanu saldētavās līdz brīdim, kad lētie norvēģu krājumi no tirgus pazudīs vai cena uzkāps. Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš lēš, ka tā gaidīt var kaut vai gadu. Taču te jāuzsver, ka par valsts naudu sasaldēt drīkst vien nelielu daļu nozvejotās kvotas.
Līdzīgs atbalsta pasākums līdz šim veikts attiecībā uz brētliņām un reņģēm, daļu loma sasaldējot. Lauku atbalsta dienests informē, ka pērn valsts intervenci izmantoja trīs zvejas ražotāju grupas (ar 28 biedriem), tām kopumā tika izmaksāts 1, 21 miljons eiro. Bet attiecībā uz mencām intervences pasākums var arī zvejas biznesu nesaregulēt. Nepieciešama pašu mencu atgriešanās.