Cik adekvāti būtu palielināt nodokļus laikā, kad ekonomika aug un ieviests eiro, kas iepriekš pasniegts kā investīciju, jaunu darba vietu, algu kāpuma un līdz ar to arī valsts ienākumu vairotājs. Kādi citi varianti būtu šā vieglākā ceļa vietā – Neatkarīgās diskusija ar Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) viceprezidenti, uzņēmēju Aivu Vīksnu un ekonomikas zinātņu doktori, SIA Ekonomikas prognožu centrs valdes locekli Raitu Karnīti.
– Finanšu ministrijā (FM) virmo versijas par nodokļu celšanu, kā argumentē finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība), budžetā pietrūkst līdzekļu visu vajadzību apmierināšanai. Pedagogi draud streikot, ārsti un sabiedrības daļa prasa lielāku finansējumu veselības aprūpei, Krievijas–Ukrainas konflikta rezultātā runā par lielāku finansējumu aizsardzībai. Varbūt ir iemesls celt nodokļus?
Aiva Vīksna: – Palielināt nodokļu likmes būtu vienkāršākais risinājums, bet tā ir īstermiņa domāšana. Iedzīvotāju skaits Latvijā nokrities zem diviem miljoniem, turklāt iedzīvotāju struktūra nenāk par labu uzņēmējdarbībai, pieaug cilvēku skaits cienījamā vecumā, jaunie brauc projām, viņu skaits samazinās. Drīzāk jārunā par nopietnu tautsaimniecības attīstības programmu, ko darīt, lai šo trūkstošo miljardu iegūtu ar tās palīdzību!
– Ir Nacionālās attīstības plāns!
A. V.: – Jā, ir šis plāns, ir izgāzušies reformu plāni, izgāzusies industriālā politika, reemigrācijas politika – papīru ir ļoti daudz. Svarīgāk ir nevis palielināt nodokļu likmes, žmiegt Latvijā salīdzinoši nedaudzos nodokļu maksātājus, bet palielināt nodokļu maksātāju skaitu un beidzot realizēt reālu investīciju piesaistes programmu, motivēt radīt jaunas darba vietas.
Raita Karnīte: – Latvijas valsts virzās uz sabrukumu, jo to vien darām kā kaut ko slēdzam: skolas, slimnīcas... Mums ir par daudz ārstu, māsu, uzņēmumu – tos arī neviens nesaudzē, ja nonāk kritiskākā situācijā, sevišķi lielos, kas varētu būt konkurētspējīgi un kuru mums jau tā ir maz.
– Valstij vajadzēja glābt Liepājas metalurgu?
R. K.: – Protams! Pareizāk – vajadzēja nepieļaut tā krahu, jo glābšana nereti ir piemaksa kādam, kuram ir grūtības biznesā. Šādus uzņēmumus vajag sargāt kā acuraugu! Kamēr turpināsies šāda peldēšana pa straumi, tikmēr nodokļu palielināšana būs vienīgā iespēja. Nodokļi ir pārdales mehānisms, ar kuriem paņem no spēcīgākajiem un iedod vājākajiem, bet var iznākt tā, ka to spēcīgo, no kuriem paņemt, vairs nav.
Nodokļi Latvijā ir pietiekami augsti, bet ne tik augsti kā atsevišķās labklājības valstīs. Ja gribam iet šo labklājības valstu ceļu, jājautā, vai esam līdz tādam līmenim jau attīstījuši savu tautsaimniecību un varam atļauties paņemt no ekonomikas milzīgu daudzumu naudas un pārdalīt?
– Nevaram, pat ja viena no varas minētajām prioritātēm ir nabadzības mazināšana?
R. K.: – Nabadzības mazināšanas galvenais veids ir darba vietu radīšana, lai cilvēkiem ļautu strādāt. Esat redzējis kādu bezdarbnieku, kurš teiktu: es negribu strādāt?
– Ir arī tādi!
R. K.: – Jā, bet nedrīkst vispirms izlutināt ar pabalstiem un pēc tam, kad cilvēks zaudējis darbspējas, pārmest, ka viņš negrib strādāt.
A. V.: – Ir jābūt reālam investīciju piesaistes plānam, kas ir daudz vairāk nekā sauklis pirms vēlēšanām.
– Kā trūkst, lai te būtu izdevīgi investēt, veidot uzņēmumus, darba vietas?
A. V.: – Trūkst piedāvājuma uzņēmējiem. Šobrīd strādāju ar franču uzņēmējiem, kuri investē Latvijā. Viens no iemesliem, kāpēc viņi investē te, ir kvalificētais darbaspēks, kas mums vēl ir, vienlaikus viņi gribētu saņemt reālāku atbalstu investīcijām. Piemēram, Francijā, lai mazinātu bezdarbu, uzņēmēji, kas rada jaunas darbavietas, drīkst vienu gadu nemaksāt nodokļus, jo citādi šiem darbiniekiem būtu jāmaksā pabalsti.
Jāuzlabo uzņēmējdarbības vide kopumā, attieksme pret uzņēmēju, bet galvenais – jānodrošina stabilitāte un prognozējamība. Ja esam izšķīrušies par to vai citu nodokļu, ekonomikas politiku, tad to gadus trīs, piecus nemainām!
– FM rosinājusi likumā noteikt, ka nodokļa objektu un likmi nedrīkst grozīt biežāk kā reizi gadā, izmaiņām jābūt pieņemtām vismaz pusgadu pirms to spēkā stāšanās, izņemot gadījumus, kad vajag «nekavējoties reaģēt uz izmaiņām ekonomiskajā vai sociālajā situācijā valstī un tam ir objektīvs, ekonomiski pamatots un saprātīgs pamats» vai grozījumus veic «saskaņā ar ES tiesību aktā noteikto». Tas kaut ko līdz?
A. V.: – Tas ir tas pats, kas nepateikt gandrīz neko. Jāatgādina: kad sākās krīze, valdība nāca pie nodokļu maksātājiem, uzņēmējiem, sakot: saprotiet, jāglābj valsts, ar piebildi, kas tagad tiek aizmirsta: kad iziesim no krīzes, samazināsim nodokļus! Kur paliek šis solījums?
– Par vienu procenta punktu samazināja iedzīvotāja ienākuma un pievienotās vērtības nodokli.
A. V.: – Bet pērn mikrouzņēmuma nodokli palielināja!
– Šīs izmaiņas gan vēl nav stājušās spēkā, nākamais Saeimas sasaukums varbūt ko atkal izmaina.
A. V.: – Varam mēģināt iet un pierādīt, ka lēmums palielināt mikrouzņēmuma nodokli nebija pareizs, bet kāpēc tas stress bija vajadzīgs? Strādāju mentoringa programmā ar jaunajiem uzņēmumiem un redzu, ka tiem ir vajadzīgs sākotnējais atbalsts. Tie nav tikai skaistumkopšanas saloni vai krellīšu bizness, kas veidojas! Ir ļoti daudzi informācijas un komunikāciju tehnoloģiju uzņēmumi ar augstu pievienoto vērtību, viņiem ir vajadzīgs atspaids sākumā, lai attīstītos. Mums darba ražīgums ir par zemu, un to celt var ar tehnoloģijām, bet tās maksā naudu un nevis piecus tūkstošus eiro, bet daudz vairāk. Ir jābūt abpusējai sapratnei. Panākot šādi pretī, pēc tam budžetā saņems vairāk nodokļu maksātāju skaitā.
R. K.: – Investoriem lielākais bieds ir nenoteiktība un infrastruktūras problēmas. Mūs tik ļoti slavēja par to, kā izgājām no krīzes, tikai nez kāpēc neviens negribēja lāgā atkārtot mūsu veiksmes stāstu un brīnumpolitiku, paskatoties, kā ir novesta infrastruktūra, cilvēku veselība.
Neesmu liela kādu atvieglojumu aizstāve, jo neskaitāmas reizes pierādīts, ka atvieglojumi un dažādie stimuli darbojas līdz laikam, kamēr tie ir pieejami. Tā ir cilvēka daba, ne tikai Latvijā, izmantot to, ko var dabūt vieglāk, un, kad jāsāk cīnīties, daudzi pazūd.
Mani kā uzņēmēju visvairāk uztrauc nenoteiktība, raustīšana. Nodokļu likums, bāzes finanšu likumi mainījušies pa trim, četrām reizēm gadā – tas ir nenormāli!
– Varbūt var celt valdības deklarācijā minētos patēriņa nodokļus, ja mazina darbaspēka nodokļus?
A. V.: – Šādus nopietnus lēmumus nevar pieņemt vienā valdības vai koalīcijas sēdē! Ja runā par likmju palielinājumu, tad jārēķina, kā tas ietekmēs uzņēmējdarbību, budžeta ieņēmumus. Ja samazina darbaspēka nodokli, iespējams, iesākumā varbūt budžetā ienāks mazāk naudas, bet pēc gada, diviem, trim – daudz vairāk. Varbūt samazināt darbaspēka nodokli, pārliekot uz nekustamo īpašumu, pārskatot aprēķina metodoloģiju, vai patēriņa nodokli? Atkal jāanalizē, ko iegūst iedzīvotājs, uzņēmējs. Mērķim jābūt, lai te veidotos jaunas darbavietas, lai būtu motivācija maksāt nodokļus.
– Kapitāla pieauguma nodokļa palielināšana nav apsverama?
A. V.: – Jādomā, ko iegūsim un kāda kapitāla pieaugumam. Uz divdesmito dzīvokli, māju vai kapitāla pieaugumu mazajam uzņēmējam, kam beidzot radusies pirmā peļņa un kapitāls, ko tūlīt cērtam nost?
R. K.: – Nodokļu politika ir tikai viens aspekts, ko nedrīkst atraut no visas ekonomikas. Viena nodokļu funkcija ir naudas iekasēšana valsts vajadzībām, valsts uzturēšanai un tās funkciju īstenošanai. Otra – regulējošā funkcija, veicinošā, slikto parādību ierobežošana, vēlamo veicināšana. Bet, lai kaut ko veicinātu, ir jāzina, ko tieši gribam panākt. Nezinu citu valsti, kurā nebūtu nozaru stratēģijas. Labi, mums ir kosmosa tehnoloģiju attīstības stratēģija, rūpniecības attīstības stratēģija, bet tās izskatās pēc sliktā latviešu valodā pārrakstītām mācību grāmatu nodaļām. Ir viedās specializācijas stratēģijas izstrādes gaitā novērtētas nozares, bet apbrīnojamā kārtā atkal esam nonākuši pie tām pašām, kurās ir tie mūsu Jāņi, Pēteri, Kārļi. Un, kad paskatāmies, kāda ir šo nozaru atdeve, kādu daļu tās dod IKP, redzam, ka tur pagaidām vēl nekā nav! Nozaru struktūra tādā mazā, sagrautā tautsaimniecībā nevar veidoties automātiski, mums trūkst objektīvas tautsaimniecības izvērtēšanas. Vairāk nekā 20 gadus esam īstenojuši savu ekonomisko politiku un ne pie kā neesam nonākuši. Šobrīd, manuprāt, ir ļoti kritiska situācija, kad mēs citu pēc cita zaudējam savus lielos uzņēmumus – kas tad mums vispār paliks?
A. V.: – Mums ir piecas – septiņas eksportspējīgākās nozares, bet nezinām, kas būs tās trīs, piecas nākotnes nozares. Šobrīd tehnoloģijas milzīgi attīstās! Mēs nekonkurējam tikai ar Baltijas vai Eiropas valstīm, mēs jau konkurējam ar Brazīliju, Ķīnu, kas paziņojušas, kas investēs lielu naudu Eiropā. Visu laiku cīnāmies par tirgiem, investīcijām. Jādomā, kuras nozares būs tās, ar kurām varēsim paņemt daļu pīrāga, kuras ir nākotnes nozares, ar kuru palīdzību varam mūsu izglītotos jauniešus noturēt Latvijā?
– Valdība atbalstīja obligātu centralizēto eksāmenu vidusskolēniem fizikā un ķīmijā, jo mums maz cilvēku kļūstot par inženieriem. Vai šobrīd ir darbs, ko piedāvāt viņiem Latvijā?
A. V.: – Mums trūkst augsti kvalificētu inženieru. Uzskatu, ka nebija pareizs lēmums atcelt obligātos eksāmenus fizikā un ķīmijā. Man pašai pirmā profesija ir ķīmijas skolotāja, un uzskatu, ka ķīmija nav ļoti grūts priekšmets, ja pareizi un loģiski māca.
R. K.: – Pat, ja šie jaunieši vēlāk nestrādās jomā, kur būs absolūti nepieciešama fizika vai ķīmija, tas ir arī jautājums par intelekta attīstību. Jo katrs no šiem priekšmetiem, tāpat kā matemātika, mūzika, organizē domāšanu, veido prasmes sakārtot zināšanas sistēmā, kopsakarībās. Bieži ne bērns, ne vecāki nevar novērtēt, ko bērns gribēs darīt nākotnē, un, ja viņam vienas kājas zināšanās pietrūks, viņš klibos, netiks uz priekšu.
– Pusgadu esam eirozonā. Eiro ieviešot, tika solīts ekonomikas aktivitātes, straujāks darba algu kāpums, lielākas ārvalstu investīcijas, eksports uz eirozonu, papildu darbavietas, valstij lielāki ienākumi. Pusgadā droši vien vēl grūti izmērīt šo efektu, bet vismaz jūtat, ka iet šajā virzienā?
A. V.: – Nupat sarēķināts, ka algu kāpums šogad ir 7,1%. Tam viens no iemesliem varētu būt, ka darba devēji algas eiro apaļoja uz augšu. Bet pusgads ir pārāk mazs laiks, lai nomērītu ekonomikas pieaugumu. Protams, uzņēmējiem ir vieglāk, jo ļoti lielu naudu, piemēram, pat mazam šūšanas uzņēmumam gada laikā desmitiem tūkstošu latu, prasīja valūtas konvertācija. Ir ieguvumi, bet tā nav panaceja, ka ar eiro palīdzību viss attīstīsies pats no sevis. Turklāt jautājums, vai ekonomika attīstās tikai eiro dēļ.
R. K.: – Īstermiņā tie labumi uzreiz neparādās. Protams, ir ērtības. Nekad neesmu bijusi pret eiro, bet man bija lielas pretenzijas pret to smadzeņu skalošanu pirms tā ieviešanas. Rakstot arodbiedrībām ekspertīzi par eiro ieviešanu, daudz lasīju par to, kā eiro ieviešana ir iespaidojusi tautsaimniecību citās valstīs. Eiro ieviešana ļauj samazināt izmaksas, kas saistītas ar valūtas konvertāciju, bet ir arī lielāks risks, kas saistīts ar nepastarpinātu iekļaušanos vienotā valūtas zonā. Pašlaik mūsu tirdzniecības partnervalstīs ir augšupeja, kas palīdz arī mums un atsaucas arī uz algām. Bet, kā pierādījis OECD pētījums, kritēriju izpilde, kas jāizpilda pirms pievienošanās eiro, parasti novājina ekonomiku. Tā tas bija arī Latvijā. Tas atspēlējas pēc vairākiem gadiem.
– Kas tieši no šīm prasībām novājina ekonomiku?
R. K.: – Inflācijas kritēriji. Ja valstij jānodrošina tik zema inflācija, nekāda ātra augšupeja nav iespējama. Arī ja viena reforma seko otrai, kā, piemēram, izglītībā, kad pirmā vēl nav sevi attaisnojusi, tas ekonomikai nenāk par labu. Bet neviens nerūpējas par reformām tautsaimniecībā, infrastruktūrā. Kur ir augstās pievienotās vērtības nozares, kurām būtu jādod liela atdeve?
– Finanšu ministrs A. Vilks teic, ka ir liela pretestība ēnu ekonomikas apkarošanas iniciatīvām. Ciktāl uzņēmēji ir ieinteresēti tajās, lai būtu godīga konkurence, cik – ietaupīt uz nodokļu rēķina?
A. V.: – LDDK aktīvi iestājusies par ēnu ekonomikas apkarošanas plāna izstrādi un īstenošanu. Domāju, ikviens uzņēmējs saprot, ka tas, kas maksā nodokļus, zaudē konkurences cīņā tam, kas nemaksā. Ja ēnu ekonomika ir zema, var konkurēt ar kvalitāti, produktu, ne tik daudz ar cenu. Ceru, ka ēnu ekonomika pēc laika samazināsies, ja neraustīsim nodokļu likmes.
R. K.: – Būtiska ir arī strādājošo attieksme. Cilvēki paši nereti nekontrolē savu rīcību, bet pēc tam grib, lai sabiedrība viņiem palīdz. Uzņēmējam arī nekas nekrīt no gaisa, nauda, nomaksātie nodokļi nāk smagā darbā, negulētās naktīs, insultos. Tagad runā par kredītņēmēju atbrīvošanu no parādiem. Nu, ko tas nozīmē? Tevi taču neviens ar rungu nedzina to kredītu ņemt, lai aizbrauktu uz Kanāriju salām vai lai uzbūvētu saviem ienākumiem neatbilstošu dzīves telpu! Katrs nodokļa lats ir kāda cilvēka samaksāts, un palīdzības gaidītājam vai arī Eiropas struktūrfondu izmantotājam jāsaprot, kādas viņam ir morālas tiesības prasīt, lai kāds cits maksā par viņa kļūdām. Ir slimi cilvēki vai cilvēki ar fiziskiem trūkumiem, kuriem sabiedrībai ir jāpalīdz, bet kredītņēmējiem – to es nesaprotu! Bet pirms vēlēšanām politiķi ne to vien var sasolīt.
– Ir varbūt vieglprātīgi kredītņēmēji, līdzīgi – ļaunprātīgi nodokļu nemaksātāji. No otras puses, ēnu ekonomika pieauga krīzes laikā, kad uzņēmējiem vajadzēja izķepuroties un samazināto algu laikā strādājošajiem vajadzēja lielākus līdzekļus uz rokas, lai izdzīvotu un neaizbrauktu. Vai tur redzat attaisnojumu visu nodokļu nemaksāšanai, vai tur redzat valsts politikas problēmas, kas cilvēkus dzen ēnu ekonomikā tā vietā, lai rastu risinājumus tā paša mikrouzņēmuma nodokļa vai citā veidā?
A. V.: – Tieši tā! Mikrouzņēmuma nodoklis bija tas, ar ko motivējām cilvēkus iet biznesā, nevis veidot bezdarbnieku rindas. Un tad nepagāja ne divi gadi, kad palielināja nodokli, lai gan teica, ka trīs, piecus gadus to neaiztiks! Īpaši reģionos kaut kādu ienākumu neuzrādīšana nav ļaunprātība, drīzāk ģimeņu izdzīvošana, lai būtu kaut 100 eiro paēšanai. Ir dažādi uzņēmēji, bet runāju par to mikrobiznesu, kas Latvijā ir vairāk nekā 70%, kam tas ir jautājums par izdzīvošanu, bērniem, nevis luksusa mašīnu vai mājas uzcelšanu. Ir bijuši laiki, kad ēnu ekonomika mums ir bijusi zema, kas liecina par to, ka uzņēmēji labprāt maksā nodokļus, ja tos var samaksāt.
Otrs jautājums – ko saņemam pretī par maksātajiem nodokļiem? Varu minēt piemēru no manas ģimenes. It kā sakām, ka veselības aprūpe bērniem ir bez maksas, bet, lai pusotru gadu vecam bērniņam veiktu analīzes, varianti ir gaidīt sešus mēnešus vai maksāt. Un abi vecāki ģimenē maksā visus nodokļus!
R. K.: – Nepiekrītu argumentam: ja nomaksās nodokļus, izputēs. Kādam jau tie nodokļi ir jānomaksā, ja viens uzņēmums nenomaksā, kādam jānomaksā vairāk. Un kur teikts, ka šo divu uzņēmumu konkurencē tieši tas, kuram ir tās priekšrocības, ir labākais? Varbūt labais smok, jo ir daudz tādu, kas nemaksā? Man nemaksāt nodokļus neļauj mana iekšējā kultūra.
– Vienotības līderi dievojas, ka vismaz pašlaik nodokļu celšanu neplāno, un finanšu ministra izteikumus dēvē par bezatbildīgiem. Kam uzņēmēji tic?
A. V.: – Zinām, ka diskusijas kuluāros ir notikušas, ne jau finanšu ministrs viens pamodās un sāka runāt par nodokļu celšanu! Bet tad atklāti pasakām, ka par to tiek diskutēts, un nākam pie uzņēmējiem ar dažādiem scenārijiem! Lai ir godīga, atklāta politika bez slapstīšanās pirms vēlēšanām un pēc tām nav roku plātīšanas: jauns parlaments, miljarda eiro budžetā trūkst, jāpalielina nodokļi!
R. K.: – Piekrītu, nedrīkst melot. Bet šī izvairīgā runa ir ļoti raksturīga valdošajiem politiķiem šobrīd un tā tiek pieņemta, tātad to mierīgi var turpināt. Ir jāpiestrādā pie politiskās kultūras. Redzēsim, kāds būs lēmums Eiropā, vai mūsu brīnumcilvēks [Valdis Dombrovskis] kļūs eirokomisārs vai ne. Viņš nedrīkstētu kļūt, jo viņam ir skelets un diezgan nepatīkams.
– Domājat viņa ģimenes kredītportfeļa lietu Hipotēku bankā?
R. K.: – Jā. Ja viņš tiks par komisāru, jādomā, ka kaut kas ir mainījies arī Eiropas politiskajā kultūrā. Tā šeit var iestāstīt, ka es nebalsoju, neko neredzēju, uz otru pusi skatījos, nezinu, kas tur notika! Tā nedrīkst notikt!