Privātās a/s Liepājas metalurgs (LM) izputēšana ir Latvijas Republikas Ministru prezidenta Valda Dombrovska triju valdību darba uzskatāmākais rezultāts, mantojums un vēstījums nākamajām Latvijas valdībām.
Šausmu lietas Latvijā arī iepriekš ir notikušas pavisam pārskatāmā pagātnē, bet par tām vieglāk taisnoties. Parex bankas izputēšana tiešām bija saistīta ar ekonomisko pussabrukumu pasaulē, par ko Latviju nevar vainot nemaz. Aviokompānija airBaltic aizveda pāris simtu miljonu latu valsts naudas pa maršrutu, ko kādreizējais satiksmes ministrs Ainars Šlesers bija iezīmējis jau pirms V. Dombrovska parādīšanās. LM bankrots toties ir tīrs V. Dombrovska un triju viņa sapulcināto ministru komandu darbošanās rezultāts.
Par LM beigu sākumu ir izrādījušās 2009. gada pēdējās dienas, kad V. Dombrovska pirmās valdības finanšu ministrs Einars Repše izsniedza LM valsts galvojumu 50 miljonu latu saņemšanai no privātbankas ar tādiem nosacījumiem, ko varētu saukt par šīs naudas uzdāvināšanu privātā uzņēmuma īpašniekiem: ņemiet naudu un slēdziet rūpnīcu ciet, valsts par visu samaksās jūsu vietā. No šāda kārdinājuma nespēja atturēties Sergejs Zaharhins un Iļja Segals, kuri it kā nav dalījušies ar Kirovu Lipmanu. Tikpat labi var izrādīties, ka īstenībā nauda ir dalīta uz trim un ka akcionāru kašķi ir viņu uzvedums publikas uzjautrināšanai. Atstāsim šo jautājumu galvas lauzīšanai tam, kurš varbūt uzņemsies rakstīt grāmatu par LM izputēšanu, t.i., izputināšanu. Atcerēsimies, ka pagājušā gadsimta 90. gados pat vairākas grāmatas tika uzrakstītas par tiem nožēlojamiem trijiem miljoniem latu, kas pazuda no valsts uzņēmuma Latvenergo. Toreiz šķita, ka lielāka blēdība mūsu mazajā valstiņā vairs nav iespējama. Tagad ir skaidrs, ka naudas izblēdīšanu no Latvijas valsts ierobežo tikai valstij esošās naudas (visu īpašumu summas) daudzums.
Tātad E. Repše izsniedza galvojumu LM, neuzliekot LM īpašniekiem nekādu atbildību par to, ko viņi ar šo naudu iesāks. No viņiem tika prasītas tikai atskaites, ka viņi esot šo naudu ieguldījuši uzņēmumā. Atskaites, protams, valsts (Valsts kase, kas bija noformējusi galvojumu) saņēma, tikai pēdējā atskaite par ieguldījumu pabeigšanu sakrita ar pirmo paziņojumu, ka arī uzņēmums savu darbu izbeidzis. Vismaz nespeciālisti varētu nodomāt, ka tā sauktā LM modernizācija īstenībā bija metālkausēšanas maketa jeb vienreiz lietojamas krāsns uzstādīšana par varbūt 5, bet varbūt tikai par 0,5 miljoniem latu. Valsts kases darbinieki caurmērā nebūt nav lielāki speciālisti metālā kausēšanā kā Neatkarīgās žurnālisti un lasītāji, tāpēc arī jautājums par LM reāli ieguldītās naudas daudzumu pagaidām paliek atklāts.
Var jau būt, ka valsts galvojumu LM akcionāri sagādāja ar labiem nodomiem patiešām attīstīt uzņēmumu un nopelnīt tik daudz naudas, lai varētu arī norēķināties ar kreditoriem. Pieņemsim, ka pamati jaunajai krāsnij tika iebetonēti pēc visām reālai būvniecībai izvirzītām prasībām, taču tad jau lieluzņēmēji nevarēja nepamanīt, ka turpināt reālas krāsns būvniecību būtu bezjēdzīgi. Proti, tika būvēta krāsns metāla kausēšanai ar elektrību, bet V. Dombrovska valdība pavēra ceļu elektrības cenas daudzkāršošanai. LM rekonstrukcijas sākums sakrita ar laiku, kad no V. Dombrovska pirmās valdības ekonomikas ministra, premjera partijas biedra Arta Kampara varēja dabūt valsts garantijas, ka valsts uzpirks visdīvainākajos veidos ražotu elektrību, maksās kaut vai latu par kilovatstundu un pēc tam piespiedīs Latvijas patērētājiem šo mākslīgi sadārdzināto produktu atpirkt. LM īpašnieki paši metās ražot šādu elektrību, bet nebija ar mieru šādu elektrību atpirkt no valsts un kausēt metālu. To arī vajadzētu izpētīt, vai LM rekonstrukcijai iedotā nauda netika īstenībā izlietota divām koģenerācijas stacijām. LM kļuva par līdzīpašnieci a/s Sātiņi Energo LM un ar tās starpniecību – SIA Liepājas koģenerācija. Tikpat interesanti, vai a/s Sātiņi Energo LM kapitāldaļas nav atpirktas no maksātnespējīgā LM par to naudu, ko LM ietaupīja, pārtraucot norēķināties ar saviem kreditoriem. Akciju sabiedrībai Latvijā nav savi īpašnieki jāuzrāda, bet Firmas.lv apliecinātā Iļjas Segala un Sergeja Zaharjina atrašanās Sātiņi Energo LM padomē neatstāj lielas šaubas, ka tieši tā viss noticis.
LM izsaimniekošanas shēmas ir pietiekami uzskatāmas, tāpēc Valsts kasei kopā ar Finanšu ministriju, no vienas puses, un Valsts policijai, no otras puses, nākas krietni pūlēties, lai imitētu pilnīgu neziņu par šīm lietām. Valsts kase līdz jūlija beigām izlikās, ka krauj kaudzē LM atskaites par sekmīgu darbu, nevis jau saiņo nepilnus 50 miljonus latu lielo kredīta atlikumu, ko pēc kreditoru pirmā pieprasījuma atdeva viņiem 25. jūlijā.
Valsts kases, Finanšu ministrijas un ministra Andra Vilka taisnošanās izskatījās tik nožēlojami, ka Neatkarīgā 14. maijā uzņēmās šo kompāniju aizstāvēt un pat uzslavēt: «Būtu nepareizi prasīt no jebkuras citas valsts iestādes to, ko nespēj attiecīgās valsts policija kā kopums iestādēm ar monopoltiesībām uz fizisku vardarbību, aizturot un pratinot cilvēkus, uzlaužot un pārmeklējot telpas utt. Paldies finanšu ministram Andrim Vilkam vismaz par publisko atzīšanos, ka Liepājas metalurga īpašnieki «vazā valsti aiz deguna». Lūk, viņa stostīšanās pēc jautājuma, vai valstij tomēr nevajadzētu apturēt LM naudas izsūtīšanu (uz dīvainām adresēm; par to sīkāk vairākās Neatkarīgās publikācijās – A.K.): «Nē. Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka nē. Tā tika izvēlēta šī forma, un es domāju, ka tās summas būtu... tā situācija būtu vēl smagāka.» Ar to domāta viņa situācija, ja viņš būtu izjaucis LM un Valsts kases iztukšošanu.»
Uzslavēsim arī Valsts policiju, kas tūlīt pat izpildīja visu, ko Neatkarīgā ieteica. Jā, kratīšanas LM īpašnieku darba un dzīves vietās patiešām notika, tikai policijas darba rezultāti ir tieši tādi, kādus Neatkarīgā tajā pašā 14. maijā jau bija paredzējusi: «Policijas nostātiem par izmeklēšanu netic arī iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis. Viņa preses pārstāve Daiga Holma klāstīja gari un plaši, ka tiesiskajā Latvijā Iekšlietu ministrija ar visu ministru un Valsts policija esot pilnīgi nošķirtas iestādes un ministrs par policistu darbošanos LM drīkstot uzzināt tikai no avīzēm.»
Nav jēgas pārmest policijai, ka policisti izpilda klaunu trikus pēc valdības uzdevuma un parauga. Arī valdība un tieši V. Dombrovskis nekautrējas šādā uzvedumā piedalīties. Kad viņam nebija glābiņa no jautājumiem par valsts samaksātajiem 50 miljoniem latu, viņš piekrita, ka lieta esot svarīga un prasot apspriešanu valdības sēdē, par kuras rezultātiem Neatkarīgā ziņoja 30. jūlijā: «Pēc V. Dombrovska atstāsta, vakar galvenais runātājs bijis ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Tūlīt pēc tam pats D. Pavļuts precizēja, ka viņš neko nevarot pateikt, jo nav jurists (patiešām, ir pianists!) un LM amatpersonu izdarības nesaprot.»
Uzreiz jākoriģē priekšstats par D. Pavļutu kā pianistu. Fakts, protams, atbilst patiesībai, bet tas nekādi netraucēja D. Pavļutam apliecināt savas spējas ekonomikā, jurisprudencē, menedžmentā un vēl nez kādās nozarēs, lai tikai panāktu elektrības cenu pacelšanu mājsaimniecībām no nākamā gada 1. aprīļa – lai Sātiņi Energo LM, t.i., S. Zaharjins un I. Segals varētu nopelnīt vēl vairāk, drošāk un ilgāk, nekā jau ir nopelnījuši uz LM izputēšanas rēķina.
LM sagaida gadumiju tukšs un kluss. Gaisma deg tikai pie LM maksātnespējas administratora Haralda Velmera, kurš turpina saņemt LM kreditoru prasības. To summa pirms dažām dienām jau bija pāri 90 miljoniem latu un deva cerības uz trīszīmju skaitli. Uzņēmumam pašlaik ir metāllūžņu vērtība, kas diez vai atbilst desmitajai daļai no parādu summas. Lai uzņēmuma darbību atjaunotu, nepietiks ar visu uzņēmuma parādu norakstīšanu. Ar strāvas cenas celšanu, kvalificētā darbaspēka un vispār darbaspēka padzīšanu no Latvijas. V. Dombrovska valdības ir panākušas, ka par uzņēmuma darbināšanu nāktos piemaksāt, līdzīgi kā valsts visu laiku piemaksā airBaltic. Laikam jau Valsts kase vairs nav spējīga turpināt šādus maksājumus, ja V. Dombrovskim nācās izdomāt ieganstu aizšmaukšanai no Ministru prezidenta vietas.