Dāvis: Valdības lēmuma sekas ir divkārt augstāka gāzes cena mājsaimniecībām

Laikā, kad jau bija zināmi Zolitūdes traģēdijas apmēri, kad visi Latvijas ļaudis cerēja, ka drupās vēl tiks atrasti izdzīvojušie, par nozari atbildīgais ministrs Daniels Pavļuts neatkāpās.

Viņš steigšus iesniedza valdībā tādus grozījumus Enerģētikas likumā, kas vairāk izskatās pēc Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināļa investoru interešu lobēšanas, bet Latvijas valstij rada reālu risku zaudēt vairākus simtus miljonu latu tiesvedībā ar a/s Latvijas gāze investoriem. Par sekām, kuras var izraisīt Ekonomikas ministrijas iesniegtie un valdības apstiprinātie enerģētikas likuma grozījumi, Neatkarīgā aicināja atbildēt a/s Latvijas gāze valdes priekšsēdētāju Adrianu Dāvi.

– Vispirms, lūdzu, atgādiniet, kādas ir Latvijas valsts saistības attiecībā uz a/s Latvijas gāze (LG) privatizācijas noteikumiem?

– Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā tika pieņemti ļoti stingri privatizācijas noteikumi. Atbilstoši LG privatizācijas līguma 8.5 punktam un privatizācijas noteikumiem Latvijas valsts garantēja līdz 2017. gada 2. aprīlim «saglabāt a/s LG kā kopumu, piešķirot tai ekskluzīvas tiesības uz dabasgāzes pārvadi, uzglabāšanu, sadali un realizāciju». Latvijas valsts garantēja, ka līdz 2017. gada 2. aprīlim nepiešķirs licenci šiem pakalpojumiem nevienam citam uzņēmumam, izņemot Latvijas gāzi. LG privatizācijas līguma 9.2. punktā Politiska kontrole tika noteikts, ka Latvijas valsts apņēmās garantēt, ka LG varēs strādāt kā patstāvīga uzņēmējsabiedrība bez nepamatotas politiskas kontroles un ietekmes no Latvijas Republikas puses. LG ir ekskluzīvas tiesības uz tai piederošo un licences aprakstīto pārvades un sadales apgabalu. Ekskluzīvas tiesības līdz 2017. gada aprīlim! Somijai nav, Igaunijai nav nekādi saistoši privatizācijas noteikumi. Lietuvā privatizācijas līgums tika noslēgts 2004. gadā, kad jau bija pieņemta Otrā liberalizācijas direktīva, un vācu puse uzstāja, ka, privatizējot Latvijas gāzes analogu Lietuvā – Lietuvos Dujos –, līgumā bija jāiekļauj jaunās direktīvas principi. Lietuvos Dujos privatizācijas līgumā ir noteikts, ka uzņēmuma valdei ir tiesības izlemt, kurus aktīvus var pārdot trešajām personām. Turklāt Lietuvā privatizācijas līgums noslēdzas 2015. gadā. Šajā ziņā Lietuvai ir brīvas rokas, bet Latvijai nav.

– Vai grozījumi Enerģētikas likumā pārkāpj LG privatizācijas līgumu?

– 25. novembrī LG iesniedza valdībai savus iebildumus par Ekonomikas ministrijas sagatavotajiem grozījumiem. Kopā ir vairāk nekā desmit iebildumu, bet viens Enerģētikas likuma grozījumu punkts var radīt ļoti augstu zaudējumu risku Latvijas valstij. Grozījumos Enerģētikas likumā ir teikums, kas pārejas noteikumu 31. punktu izsaka šādā redakcijā: «Esošam dabasgāzes sadales sistēmas operatoram sava darbība atbilstoši šā likuma 45. panta otrās, trešās un ceturtās daļas prasībām jāpārkārto līdz 2015. gada 1. janvārim, par to informējot regulatoru.»

Šis punkts nozīmē, ka līdz 2015. gadam no LG ir jānodala sadales tīkli.

Valdība to atbalstīja, bet tas ir lēmums par LG sadalīšanu. Atgādināšu, ka Latvijas valsts, slēdzot privatizācijas līgumu, garantēja, ka līdz 2017. gada aprīlim LG saglabāsies kā vienots veselums. Trešā liberalizācijas direktīva neprasa tieši šāda veida nodalīšanu. Līdz ar to Gazprom jau ir noalgojis amerikāņu juristus savu interešu aizstāvībai. Tiks aprēķināti visi ekonomiskie zaudējumi, jo, sadalot kompāniju, tās akciju vērtība samazinās. Tas ir loģiski – divām nodalītām kompānijām kopējie izdevumi būs lielāki, bet ienākumu bāze paliks tāda pati. Gāzes nozarē ienākumu bāze nepieaugs, ja uzņēmumu sadalīs kaut vai desmit daļās.

– Neoficiāli tiek minēts, ka, lai saņemtu starptautisko finanšu palīdzību, 2008. gada nogalē valdībai bija jāpiekrīt izpildīt vairāku starptautisko investoru nosacījumi. Nosacījumos esot slepens punkts, kur bija ierakstītas apņemšanās līdz 2015. gadam īstenot pārmaiņas gāzes sektorā.

– Es to nevaru komentēt. Man nav saprotams, kāpēc būtu jāveic šādas izmaiņas laikā, kad līdz monopola termiņa beigām ir palicis tik maz.

– Neoficiāli tiek minēts, ka arī vācu puse gatavojas sniegt tiesā prasību par kompensāciju piedziņu pret Latvijas valsti par privatizācijas līguma pārkāpumiem, ja arī Saeimā tiks pieņemti Daniela Pavļuta bīdītie grozījumi.

– Es nedrīkstu un nevēlos komentēt LG akcionāru lēmumus un plānus. Varu vēlreiz atkārtot. Akciju vērtību samazināšanās problēma, kad lielāks uzņēmums tiek sadalīts mazākos uzņēmumos, attiecas gan uz Gazprom, gan uz citiem īpašniekiem.

Akcionāri drīkst no lēmuma pieņēmēja pieprasīt kompensēt visus zaudējumus. Turklāt nav tikai privatizācijas līguma pārkāpums. 1994. gadā starp Latvija Republiku un Vācijas Federatīvo Republiku tika noslēgts investīciju aizsardzības līgums.

Latvijas valdībai ir saistošs arī ES enerģētiskās hartas nolīgums, kas tika parakstīts 1994. gadā Lisabonā. Nolīgums nosaka, ka «investīcijas baudīs nepārtrauktu aizsardzību un drošību un neviena līgumslēdzējpuse nekādā veidā ar nepamatotu vai diskriminējošu rīcību netraucēs to vadību, izmantošanu vai rīcību ar tām». Strīdus gadījumā ES tiesa (spriedums lietā C-264/09) noteica, ka investīcijas, kuras aizsargā starptautiski līgumi, nevar aizskart, izmantojot pat ES tiesību normas.

Es uzskatu, ka, zinot LG privatizācijas līguma nosacījumus, Latvijas valdībai bija jāpiemēro Trešā liberalizācijas direktīva (2009/73/EK). 50. pants nosaka direktīvas pārskatīšanas procedūru: ja «dažas šajā direktīvā noteiktās uzņēmumu saistības (tostarp tās, kas attiecas uz sadales sistēmu operatoru juridisko nodalīšanu) nav samērojamas ar izvirzīto mērķi, attiecīgā dalībvalsts var iesniegt lūgumu Komisijai atbrīvot to no attiecīgās prasības piemērošanas.

Dalībvalsts šo lūgumu nekavējoties dara zināmu Komisijai, kopā ar to iesniedzot visu vajadzīgo informāciju, lai pierādītu, ka ziņojumā izdarītais secinājums par efektīvu piekļuvi tīklam būs spēkā arī turpmāk».

Ja kādas direktīvas prasības nodalīšana u. c. nevar tikt samērojamas ar direktīvas mērķi panākt zemākas cenas patērētājiem, tad dalībvalstij ir jāvēršas EK ar lūgumu attiecīgo punktu nepiemērot. Ekonomikas ministrija to nav izdarījusi. Elementāra lieta. Bija jāiesniedz prasība atbrīvot no pienākuma veikt sadalīšanu!

– Vai jūs varētu paskaidrot, kādu tad papildu slogu dabasgāzes patērētājiem izraisītu sadales tīklu juridiska nodalīšana?

– 25. novembrī LG iesniedza valdībai detalizētus aprēķinus, kādu iespaidu uz cenām un tarifiem radītu uzņēmuma sadalīšana. Kad sākās privatizācija, mums bija astoņas filiāles, katrai sava sagādes daļa, katrai sava grāmatvedība. Tolaik Vācijas konsorcijs Ruhrgas un PreussenElectra iegādājās 47% akciju un viņu pārstāvji noteica, ka trīs gadu laikā uzņēmums ir jāpārveido par vertikāli integrētu. Visiem kopēja grāmatvedība, kopēja juridiska viena administrācija utt., lai reģionālās struktūras nodarbotos tikai ar ekspluatāciju. Visas ar gāzi tieši nesaistītās struktūras, kas nebija rentablas, tika pārdotas. Tagad tiek piedāvāts veikt pretēju procesu. Izpildot šādu prasību, faktiski ir jāizveido divas Latvijas gāzes. LG būtu jāpaliek bez sadales, LG pārziņā būtu tikai Inčukalna gāzes krātuve un maģistrālie tīkli. Izveidojot jaunu atdalītu uzņēmumu «Latvijas gāzes» sadales tīkli, tas pēc darbinieku skaita un darba apjoma (5000 km vietējo gāzesvadu) būtu lielāks par nodalīto daļu. Tas ir absurds. Vienas racionāli veidotas kompānijas vietā to pašu darbu apjomu veiks divi uzņēmumi ar lielāku cilvēku skaitu un lielākām izmaksām. Sadales tīklam būs jānomā visi vietējie tīkli. Sadales tīkla pārziņā būtu visas tīklu apkalpošanas, remontu un rekonstrukcijas izmaksas. Sadales tīkla atbildība būtu 430 tūkstoši mājsaimniecību, no kurām 385 tūkstošiem mājsaimniecību ir tikai gāzes plīts. Tas veido 80% no visām izmaksām. Izpildot valdības lēmumu un pielietojot pašlaik spēkā esošo metodiku, darbinieku skaits ir jāpalielina no 1264 līdz 1428. Latvija ar lielo gazificēto mājsaimniecību skaitu ir izņēmums Baltijā. Igaunijā mazo gāzes sektora patērētāju ir aptuveni 40 000, Somijā 35 000, bet Latvijā gandrīz 450 000!!! Pielietojot Latvijā spēkā esošo metodiku, ja netiek pieļautas šķērssubsīdijas, mājsaimniecību gāzes tarifam ir jāpalielinās vairāk nekā divas reizes.

To, ka, sadalot uzņēmumu vairākos uzņēmumos, neglābjami jāpieaug tarifiem, apliecina Latvenergo piemērs. Pilnīgi juridiski nodalot sadales tīklus no Latvenergo 2008. gadā, elektrības tarifs pieauga par 30%.

Eiropas gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas mērķis ir panākt tarifu samazināšanu. Savukārt veikt darbības, kas palielinās tarifus un gāzes cenu patērētājiem, ir darboties pretēji ES izvirzītajam mērķim.

Vēstulē valdībai LG norādīja uz vēl vienu nesakārtotu jautājumu. Biznesa plānu sacerētāji, kas rēķina gāzes cenu starptautiskajā tirgū un salīdzina to ar mājsaimniecību cenu, neņem vērā to, ka, atverot tirgu trešās puses piegādēm, tarifā būs jāiekļauj arī gāzes balansēšanas izmaksas un izdevumi. Pašlaik šādu noteikumu nav, tie vēl būs jāizstrādā, ņemot vērā Latvijas īpatnības – desmitkārt lielāks mazo lietotāju daudzums, salīdzinot ar Igauniju un Somiju.

– Gāzes nozarē, lai uzbūvētu gāzesvadus, izpētītu un izstrādātu atradnes, ir jāveic miljardiem eiro lielas investīcijas. Atradnes sāk apgūt un gāzesvadu celt tikai tad, kad kāds ir garantējis, ka nopirks vai samaksās par noteiktu gāzes apjomu. Tāpēc ilgtermiņa līgumi tiks slēgti, nosakot minimālo gāzes patēriņu. Take or pay nozīmē, ka minimālais gāzes patēriņa līmenis ir jānopērk vai par to ir jāsamaksā noteiktā cena bez piegādes. Uz cik ilgiem termiņiem ir noslēgti šādi līgumi Baltija valstīs?

– Igaunijai un Lietuvai ilgtermiņa līgumi uz take or pay nosacījumiem beidzas 2015. gadā.

Tas radīs problēmas un jautājumus par tālāka līguma noslēgšanu ar Gazprom. Lietuva ar Gazprom konfliktē jau sen, un tagad strīds ir dažādās tiesās. Igaunijas valdība izlēma, ka nākamgad tiks pārdoti maģistrālie gāzesvadi, un arī tas radīs zināmu konfliktsituāciju. Latvija līdz šim izvēlējās bezkonfliktu stratēģiju gāzes sektorā.

Somijai ar Gazprom līgums ir līdz 2025. gadam. Latvijas gāzei (LG) ar Gazprom ir noslēgts līgums uz take or pay nosacījumiem līdz 2030. gadam. Mēs esam pilnībā nodrošināti. Ja ir ilgtermiņa līgums, tad mēs esam droši par stabilām gāzes piegādēm. Gan mēs, gan gāzes piegādātājs var izstrādāt ilgtermiņa gāzes apgādes stratēģiju. Jo tieši tas ir viens no galvenajiem Trešās liberalizācijas direktīvas (2009/73/EK). uzdevumiem – panākt drošas gāzes piegādes. Balstoties uz ilgtermiņa līgumu, LG ir izstrādāta investīciju programma, un mēs droši investējam līdzekļus gan Inčukalna gāzes krātuvē, gan kopējā maģistrālo gāzesvadu attīstībā. Balstoties uz ilgtermiņa līgumu, esam droši par stabilām dabasgāzes piegādēm.

Lai nodrošinātu Inčukalna gāzes krātuves ritmisku darbību, Krievijas puse ir veikusi Latvijas mērogiem ievērojamas investīcijas. Izborskā ir uzskaites mezgls un uzcelta pilnīgi jauna un moderna kompresora stacija, tai ir jānodrošina, lai būtu iespējama gāzes iesūknēšana Inčukalna krātuvē. To nodrošina arī atjaunotais 110 km garais maģistrālais gāzesvads. Izborskas kompresoru stacijas kopējās izmaksas vien ir 200 miljoni dolāru. No Krievijas puses ir veiktas ievērojamas investīcijas. Liedzot Krievijai pieeju Inčukalna gāzes krātuvei, šīs investīcijas būs jākompensē. LG ir noslēgts līgums ar Gazprom par dabasgāzes uzglabāšanu Inčukalna krātuvē. Vidēji ik gadu Inčukalna krātuvē tiek uzglabāti 1,2 miljardi kubikmetri Gazprom gāzes un vidēji 1,2 miljardi kubikmetri dabasgāzes, kas pieder LG. Katru gadu atkarībā no krātuves piepildījuma pēc apkures sezonas beigām katra kompānija vasaras laikā palielina gāzes krājumus. Gazprom piederošā dabasgāze ziemas laikā tiek izmantota Krievijas rietumu un Igaunijas apgādei. Gazprom dabasgāze nonāk Igaunijā caur Inčukalnu. Inčukalna krātuve par gāzes glabāšanu saņem maksu.

– Vai LG 1,2 miljardi kubikmetru dabasgāzes liela rezerve ir pietiekama Latvijas drošībai ziemas laikā?

– Dabasgāzes patēriņš ir cieši saistīts ar to, cik auksta ir ziema. Bija gadi, kad Latvijā patērēja 1,2 miljardus kubikmetru dabasgāzes, bet bija siltas ziemas, kad patēriņš bija tikai 0,8 miljardi kubikmetru. Līdz ar to uzglabāšanas apjoms, ko var piedāvāt citiem, ir līdz 200 miljoniem kubikmetru gadā. LG vispirms, atbilstoši ES direktīvai, ir jānodrošina Latvijas apgādes drošība, bet citi komerciāli darījumi vai priekšlikumi nedrīkst apdraudēt piegāžu drošumu.

– Šāgada 14. oktobrī Eiropas Komisija sagatavoja enerģētikas sektora ilgtermiņa vīziju, kādas izmaiņas EK vīzija nosaka Latvijai un Baltijai?

– Ņemot vērā ES budžeta iespējas, ir lielā mērā koriģēts sākotnējais gāzes nozares attīstības plāns. Ir skaidrs, ka visiem starpsavienojumiem un krātuvēm līdzekļu nepietiek un, iespējams, ka nākamajā plānošanas periodā budžets tiks samazināts vēl vairāk. Vienlaikus Eiropas Komisija nevar arī strikti pateikt nē. Jaunajā vīzijā, lai nevienu neapvainotu, ir pat ierakstīts, ka Rīgā varētu tikt būvēts sašķidrinātās gāzes terminālis (SGT). Vīzija tikai papildina Eiropas Parlamenta un Padomes regulu nr. 347/2013 (2013. gada 17. aprīlis ), kas nosaka Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādnes un definē pavisam jaunu procedūru starpvalstu projektu pastiprināšanā.

Tātad – kas ir mainījies? Ja enerģētikas infrastruktūras projekts ir iecerēts vairākām valstīm, tad visu iesaistīto valstu regulatoriem ir jāizvērtē projekta izmaksas, ieguvumi, projekta ekonomiskā atdeve un, vissvarīgākais, kā projekts ietekmēs gāzes cenu gala patērētājiem.

Regula nosaka, ka vispirms iesniegtais projekts ir jānosūta iesaistīto valstu regulatoriem un EK. Regulatoriem sešu mēnešu laikā jāsagatavo atzinums, novērtējot projekta ietekmi uz cenu pieaugumu. Somijas termināļa projekts jau ir iesniegts Somijas, Igaunijas un Latvijas regulatoriem. Regulatoriem ir jāpiekrīt un jādod vērtējums. Regula stājās spēkā 1. jūlijā. Līdz 31. oktobrim jau bija jāsagatavo un jāiesniedz visi kopējo interešu projekti.

Latvijas gāze ir iesniegusi priekšlikumu projektam par Inčukalna gāzes krātuves modernizāciju. Inčukalna krātuvei ir 45 gadi un ir nepieciešama tālāka modernizācija. Modernizācijas pirmā posma izmaksas ir 135 miljoni eiro. Mēs ceram, ka, tā kā šis ir projekts, kas attiecas uz vairākām valstīm, to finansēs gan EK, gan arī valstis, kurām ir jāgūst labums no Inčukalna krātuves. Projekta atzinumi tiek lūgti no Somijas, Igaunijas, Lietuvas un Latvijas regulatoriem un ES kopējā regulatora.

Atbilstoši projektam, mēs aicinām EK piešķirt 50% no nepieciešamā finansējuma, Latvijas daļa būtu 20%, bet Somijas, Lietuvas un Igaunijas daļa būtu 10% katrai valstij.

– Tie 135 miljoni eiro ir domāti kapacitātes palielināšanai?

– Nē! Tas ir tikai modernizācijai. Paplašināšanās izmaksas projektā netiek iekļautas. Lai Inčukalna gāzes krātuvi paplašinātu, ir nepieciešams ekonomisks pamatojums. Pašlaik tāda nav, jo Latvijā dabasgāzes patēriņš samazinās un nav ekonomiskas jēgas palielināt krātuves kapacitāti.

Kapacitātes paplašināšanas projekta galvenais šķērslis ir apstāklis, ka ES nefinansēs bufergāzes izmaksas. Lai īstenotu paplašināšanas projektu, būs jāiesūknē bufergāze, kuras izmaksas būtu aptuveni 150 miljoni eiro. Paplašināšanas projekta kopējās izmaksas mēs vērtējam uz 360 miljoniem eiro, bet no tiem 150 miljoni būtu bufergāzes izmaksas. Lai īstenotu paplašināšanas projektu, šīs izmaksas ir jāsadala uz visiem patērētājiem. Man ir grūti atbildēt uz jautājumu, vai citu Baltijas valstu regulatori būs gatavi palielināt gāzes cenu savās valstīs, lai pieaugtu Inčukalna krātuves jauda? Es neticu, ka visi tam piekritīs! Savukārt, ja EK finansē bufera gāzi, tad projekts ir reāls, ja nefinansēs, tad projekts nebūs iespējams.

Jaunā regula nosaka pragmatisku pieeju. Tagad nepietiek tikai ar to, lai projekts atbilstu drošības mērķim. Tagad ir prasība, lai projekti būtu gan ekonomiski izdevīgi, gan neveidotu pārāk lielu slogu patērētājiem.

Projekts nedrīkst radīt ievērojamu tarifu pieaugumu, jo liberalizācijas direktīvas mērķis ir panākt zemāku cenu patērētājiem, nevis lai tā pieaugtu. Tās ir radikālas izmaiņas. Ir jānovērtē projektu ekonomiskā atdeve un ietekme uz cenām. Ir vēl viena izmaiņa. Tagad ikviena projekta pamatojumam ir jāveic arī tirgus izpēte. Līdz šim tā nebija. Iesniedza projektu – gribam būvēt, dabūja naudu un būvēja. Tagad pirms tam ir jāveic analīze, par cik un vai vispār pieaugs dabasgāzes patēriņš, kuros sektoros utt. Tāda prasība beidzot ir iekļauta! Manuprāt, direktīva ir pareiza un pragmatiska.

Latvijas regulatoram jau ir iesniegti seši projekti: Balticconector – projekts par zemūdens gāzesvadu, kas savienos Somiju un Igauniju; projekts būvēt SGT Somijā, Somu līča ziemeļu daļā; projekts celt SGT Paldiskos Igaunijā; Klaipēdas – Ķiemēnu cauruļvada kapacitātes palielināšanas projekts par gāzesvadu, kas savienos Lietuvu un Poliju, kā arī I LGF iesniegtais Inčukalna modernizācijas projekts. Visu šo projektu kopējais apjoms ir 1,6 miljardi eiro. Akceptējot Polijas un Lietuvas savienojumu, Latvijai būtu jāmaksā 23 miljoni eiro (aptuveni 5% no projekta kopējām izmaksām).

Kad visu iesaistīto valstu regulatori dos savu slēdzienu, tad projekti nonāks pie ES kopējā regulatora, ja tur būs jautājumi, tad vēl tiks dots laiks sagatavot atbildes. Galīgais lēmums būs ne agrāk par 2015. gada beigām. Tikai tad tiks dota atbilde, vai EK līdzfinansējumu piešķirs vai nepiešķirs. EK var sniegt atbildi – būvējiet, bet par saviem līdzekļiem. Projekts būs jānoraida, ja tas būs pārāk dārgs, ja tam būs apšaubāma ekonomiskā efektivitāte un tas būs pārāk smags slogs patērētājiem.

Ņemot vērā jaunos noteikumus un prasības kopējiem projektiem, alternatīvas dabasgāzes piegādes Latvijai ir iespējamas, agrākais, 2020. gadā.

– Pēc Eurostat datiem, gāzes cenas Latvijas mājsaimniecībām un rūpnieciskajiem patērētājiem šā gada pirmajos sešos mēnešos bija vienas no zemākajām starp visām ES valstīm.

– Valdības sēdē ziņoju, ka piegādātās dabasgāzes cenas Latvijai ir lētākās Baltijā, lētākas nekā Vācijai un Itālijai. Parādīju, ka LG ir izveidota cenu politika, kas ņem vērā mūsu patērētāju intereses.

– Roberts Zīle 21. novembrī intervijā BNS apgalvoja, ka «pašlaik iecerētie grozījumi sagandē iespējas lietuviešiem un igauņiem caur Latvijas teritoriju sūtīt gāzi, kur nu vēl Inčukalnā glabāt, kas, protams, būtu ekonomiski izdevīgi». Zīle paziņoja, ka «jāievieš ES direktīva par gāzes tirgus liberalizāciju teorētiskā veidā, jo šeit varam dabūt iekšā alternatīvas gāzes piegādes».

– Es nesaprotu, kāpēc ir jāizplata šāda dezinformācija. Uzstājoties valdības sēdē, informēju, ka Inčukalna krātuve par Krievijas dabasgāzes uzglabāšanu saņem 15 miljonus eiro gadā, LG saņem samaksu arī par Gazprom gāzes tranzītu. Par to, ka glabājam Gazprom gāzi, LG tiek piešķirta cenas atlaide.

Gandrīz visas ES valstis dabasgāzi iepērk uz robežas, un tad par to ir jāsamaksā 20 dienu laikā. No 2010. gada LG par dabasgāzi, kas ir nepieciešama ziemas sezonai (tie ir 80% no patēriņa), maksā nevis tad, kad gāze šķērso Latvijas robežu, bet tikai pēc tam, kad gāze tiek izsūknēta no krātuves. Tas ir – ziemas sezonā. Ja norēķinu sistēma par gāzi tiks mainīta, tad LG papildus būs vajadzīgs regulārs kredīts līdz 330 miljonu eiro apjomā uz pusgadu. LG izdevumi pieaugs, jo būs jāsedz kredīta procenti – aptuveni pieci miljoni eiro katru gadu.

Mēs esam panākuši, ka Latvijai tiek piemērota zemāka cena, salīdzinot ar formulu, kas tiek izmantota, rēķinot cenu ES dalībvalstīm. Tieši tāpēc visi Latvijas patērētāji kopā maksā par dabasgāzi katru gadu 110 miljonus eiro mazāk. Tas ir panākts, piekopjot bezkonfliktu politiku.

Diemžēl, ņemot vērā formālu direktīvas interpretāciju, netiek pieļauts, ka Gazprom vienlaikus piegādā gāzi un tā pārstāvji vienlaikus ir LG vadībā. Tagad, lai ievērotu direktīvas prasības, Gazprom savas līgumsaistības pret LG nodeva uzņēmumam Gazeksport. Tagad LG dabasgāzi piegādās uzņēmums, kas strādā ar visām Eiropas valstīm. Kāda būs Gazeksport nostāja attiecībā uz cenas noteikšanu, nav zināms. Direktīva formāli tiks izpildīta, bet labuma un ieguvuma sabiedrībai no tā nebūs nekāda.

– Direktīvas 49. panta 1. punktā ir iekļauta atruna, uzskaitot tās trīs valstis, kuras var neieviest direktīvu līdz brīdim, kad tās tiek integrētas ES gāzes cauruļvadu sistēmā:

«Šīs direktīvas 4., 9., 37. un/vai 38. pants neattiecas uz Igauniju, Latviju un/vai Somiju līdz brīdim, kad jebkura no šīm dalībvalstīm tieši pievienosies jebkuras dalībvalsts, izņemot Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Somijas, starpsavienotai sistēmai.» Līdzīga atruna attiecas arī uz Kipru.

– Trešā direktīva atcēla pienākumu visiem jaunajiem tirgiem, kurā ietilpst Latvija, ieviest gāzes sektora liberalizācijas direktīvas prasības jau no 2014. gada pavasara. Trešā liberalizācijas direktīva nosaka, ka valstīm, kuru gāzes sistēmas ir izolētas no ES kopējā gāzes tīkla, direktīva ir jāievieš tikai tad, kad šo valstu gāzes sistēmas tiks pieslēgtas ES sistēmai, kad tiks uzcelts starpsavienojums.

Trešā liberalizācijas direktīva noteica nosacījumu, kuram izpildoties, Latvijai būtu jāsāk īstenot Trešās direktīvas noteikumi.

Lai ko apgalvotu daži politiķi, bet «trešās puses» pieeja LG jau ir nodrošināta visu laiku.

Ja ir interese, tad uzglabāsim arī Klaipēdas SGT termināļa piegādāto gāzi. Kad viņiem vajadzēs, tad pumpēsim to viņiem atpakaļ. Klaipēdas SGT plānotie apjomi nav ļoti lieli. Savukārt Klaipēdas SGT gāzes cenas būs augstas, jo investīciju izmaksas ir jāiekļauj nelielos gāzes piegādes apjomos, un tāpēc izmaksas uz katru gāzes kubikmetru būs ļoti augstas. Tieši tāpēc Lietuvā ir pieņemts 25% likums, kas nosaka, ka visiem gāzes patērētājiem viena ceturtā daļa no gāzes patēriņa gada laikā ir jāpērk no Klaipēdas SGT par Klaipēdas SGT noteikto cenu.

– Manuprāt, lietuvieši cer, ka pasaules sašķidrinātās gāzes tirgū iestāsies pārprodukcija un cenas kritīsies. Pagaidām pieprasījums ir lielāks par piedāvājumu, jo pēc Fukušimas AES avārijas Japānas valdība apturēja daudzu AES darbību. Ja Japānas valdība atļaus atjaunot elektrības ražošanu AES, tad pieprasījums pasaules sašķidrinātās gāzes tirgū samazināsies un cenas kritīsies.

– Klaipēdas SGT gāzes cenai, ja to uzglabās Inčukalnā, būs jāpieskaita maksa par glabāšanu un maksa par gāzes tranzītu turp un atpakaļ. LG nodrošina brīvu pieeju trešajām pusēm. Jau no 2003. gada Inčukalna gāzes krātuvei, maģistrālajiem tīkliem, sadales tīkliem un tirdzniecībai ir atsevišķi nodalīta grāmatvedības uzskaite, lai nodrošinātu tarifu aprēķināšanu saskaņā ar regulatora apstiprināto tarifu aprēķināšanas metodiku. To nosaka regulatora noteikumi. Viss ir izpildīts.

Tikai, lai ko mēs darītu, tirgus reāli darbosies tikai tad, kad būs nevis «teorētiski», bet fiziski iespējamas alternatīvas gāzes piegādes. To precīzi nosaka Trešā gāzes tirgus direktīva.