Intervija ar Āri Žīguru - Atbalstīsim tos, kas tērē maz

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs.

– Latvenergo 2010. gada peļņa tika plānota ap 30 miljoniem latu. Taču būšot rekordliela. Kā tas ir sanācis?

Āris Žīgurs: – Tuvākajos mēnešos tā tiks precizēta, bet tā varētu būt ap 40 miljoniem latu. 2010. gadā bija ļoti laba ūdens caurtece Daugavā – gan pavasara palos, gan rudenī, kas ļāva saražot daudz elektroenerģijas, ko veiksmīgi eksportējām ārvalstu tirgos, pārdodot Nord Pool biržā un arī Balt Pool biržā Lietuvā. Izdevās veiksmīgs eksports, jo Skandināvijā bija mazūdens periods, tāpēc Estlink kabelis no Igaunijas uz Somiju visu laiku bija noslogots, un Latvenergo kā šā starpsavienojuma daļu īpašnieks guva ieņēmumus arī no enerģijas tranzīta. Veiksmīgi elektroenerģiju pārdevām arī Lietuvā, kur apturēta Ignalinas AES, bet pašu lietuviešu elektroenerģijas ražotnes nav tik efektīvas, kādas ir Latvijas HES un jaunās Rīgas TEC – ar zemāku pašizmaksu.

Tiesa, nav pamata domāt, ka tā sekmēsies arī nākamgad un aiznākamgad – ilggadējie Daugavas caurteces novērojumi par to neliecina. Līdz ar to, veidojot savas prognozes, tajā skaitā tarifu, jābalstās uz ilggadēji novērotiem caurteces un citiem ekonomikas kritērijiem.

– Tarifu citastarp ietekmē arī gāzes cena. Pērn tā bija lielāka, šogad tai vajadzētu samazināties.

– Tarifu veido elektroenerģijas izmaksas, t.i. – elektroenerģijas cena biržā, nevis konkrētas HES, TEC ražošanas izmaksas. Ražotājs piedāvā elektroenerģiju biržai, un birža aprēķina cenu atkarībā no pieprasījuma un piedāvājuma. Cena katru dienu veidojas cita. Vairumtirgotājs pērk elektroenerģiju biržā, un mazumtirgotājs pārdod to saviem klientiem par fiksētu cenu, un tur varbūt veidojas cenu starpība. Atkarībā no tā, kādi ir rezultāti katram atsevišķam ražotājam, no viņa birža vai nu iepērk, vai neiepērk elektroenerģiju. Ja pieprasījums ir augsts, enerģiju iepērk arī no tiem ražotājiem, kuriem pašizmaksa ir ļoti augsta. Ja pieprasījums ir ļoti zems, tad pirmām kārtām iepērk lētāko enerģiju.

Mēs gaidām, kad Latvijā tiks mainīta elektroenerģijas tirgus likumdošana un Nord Pool biržas darbība izpletīsies arī Latvijā un Lietuvā. Tas varētu būt apmēram gada jautājums.

Tarifa cenu ietekmē arī elektroenerģijas pārvades un sadales jeb elektroenerģijas transporta izmaksas. Vēl viena pozīcija ir starpība starp biržas cenu un cenu, par kādu operators iepērk elektroenerģiju no mazajiem, atbalstāmajiem ražotājiem.

– Ja, kā sakāt, Daugavas caurteces rādītāji varētu nebūt tik labi kā pērn, ka nepieciešamas arī investīcijas, tad uz kā rēķina nodrošinās tikpat lielu, ap 40 miljonu peļņu kā pērn? Uz tarifu palielinājuma?

– Tāpat būs darbība eksporta tirgos. Beidzot arī pēc trīs gadu pūliņiem regulators ir apstiprinājis sadales tīkla tarifus, kā rezultātā Latvenergo meitas kompānija AS Sadales tīkls, domājams, strādās bez zaudējumiem. Iepriekšējos gados zaudējumi bija 11 un pat 20 miljoni latu, kurus nācās subsidēt mātes kompānijai. Ja to vairs nevajadzēs darīt, atbrīvosies resurss investīcijām attīstības projektos, kuru Latvenergo ir daudz. Sadales tīklu tarifs diemžēl pēdējos gados bija nepietiekams, lai realizētu investīcijas sadales tīklos, kas arī rezultējās Latgales krīzē. Nevaram, neinvestējot līdzekļus sadales tīklos, cerēt, ka elektroapgāde būs drošāka.

– Agrāk no Latvenergo peļņas valsts paņēma 15%, vēlāk jau 27%, 2008. gadā – 50%. Bet 2009. gada vasarā valdība lēma visus 100% Latvenergo peļņas ieskaitīt valsts budžetā. Nav pārliecības, ka nauda aizies drošības uzlabošanai.

– Valsts kā uzņēmuma īpašnieks lemj, kā tai attiecīgajā brīdī šķiet pareizi. Var saprast valsti, kas, sākoties krīzei, mēģināja sakasīt budžeta maciņu no dažādiem ieņēmumiem, tajā skaitā – valsts uzņēmumu peļņas. Bet jāapzinās, ka peļņas izņemšana ilgākā laikā nozīmē mazākas investīciju iespējas infrastruktūras sakārtošanā, drošībā, infrastruktūras attīstībā. Tajā brīdī, kad lēma par peļņas atņemšanu, neviens jau nevērtēja, kā tas atsauksies uz elektriskajiem tīkliem.

– Vai valdība nav tieši atbildīga par to, ka pēdējā elektroenerģijas krīze bija tik smaga? Jūs arī izteicāties, ka investīcijas tīklu rekonstrukcijā un attīstībā bija nepietiekamas. Protams, zinām, bija unikāli laika apstākļi, bet vai valsts drīkstēja savākt 100% peļņu un riskēt ar tīklu drošību?

– Latgales krīze bija unikāla dabas parādība, vecie mežziņi tādu neatceras 50 gadu. Sabojātās koksnes apjoms varētu sasniegt apmēram 200 000 kubikmetru. Uz katra koka mazākā zariņa, skujiņas uzkrājās ledus kārta pat 15 mm biezumā, koki gāzās intensīvi, bet mežinieki nevarēja par to pastāstīt ne 1., ne 2. janvārī. Arī enerģētiķi nevarēja pirmajās stundās pateikt, kas tas īsti ir. Atšķirībā no 2005. gada krīzes, kad vētrā viss sagāzās, bet pēc tās varēja sākt elektrolīniju atjaunošanu, šoreiz situācija bija pilnīgi citāda – koki lūza vairāk nekā 10 dienas. Ja pa dienu mums izdevās elektrolīniju attīrīt no kokiem, tad naktī uz tās atkal sagāzās koki, un tā vairākas reizes pēc kārtas. Tas bija kā partizānu karā.

– Bet, ja būtu bijuši līdzekļi investīcijām, vai postījumi nevarēja būt mazāki?

– Protams, tā tas varētu būt! Ja Latvenergo būtu atstāti tie desmiti miljoni, ko izņēma valsts budžetā, ja kilometrs vidējā sprieguma kabeļa līnijas maksā no 12 līdz 30 tūkstošiem latu, var izrēķināt, cik kilometru līnijas mēs būtu varējuši uzbūvēt.

– No vienas puses, Latvenergo ir komerciāls uzņēmums, no otras puses – policija, zemessargi, armija dodas talkā. Vai tomēr Latvenergo nebūtu jābūt savam šādam ekipējumam?

– Arī attīstītajās Eiropas valstīs, piemēram, Spānijā, smago automašīnu vadītāju streika laikā armija veda dzeramo ūdeni cilvēkiem, kam streika dēļ tas nebija pieejams. Bet piekrītu, ka mums pašiem jābūt zināmam daudzumam specializētas tehnikas, ar kuru piekļūt elektrolīnijām visdažādākajos laika apstākļos. Mēs pie tā strādāsim, lai zināms džentlmeņa komplekts mūsu rīcībā būtu, protams, ar mēra izjūtu. Esam jau izlēmuši iegādāties pārdesmit kvadraciklus ar ķēžu dzinējaparātiem, ar kuriem varētu braukt visu gadu. Specializētā tehnika būs jātur arī mūsu līgumpartneriem, energobūvmontāžas firmām, kuras kvalificējas avārijas darbu veikšanai. Nav nopietni, kā tagad, kad krīzes laikā uzrunāju ļoti lielu energobūves firmu ar mītni Rīgā, kuras īpašnieks atsaucīgi atbild, ka var nosūtīt palīgā 15 vīrus ar mikroautobusu. Bet tie šajā situācijā ir kājnieki, labākajā gadījumā ekipēti ar motorzāģi, un viņu pārvietošanās ātrums un darba efektivitāte šādos apstākļos ir ļoti zema.

– Jūsuprāt, jāpalielina arī aizsargjoslu platums?

– Aizsargjoslu ietvaros ir trases zona – zona, kas iztīrīta no kokiem un domāta kā ekspluatācijas josla, pa kuru var pārvietoties ar tehniku. Vidējā sprieguma līnijās tā ir 6,5 metri uz katru pusi no līnijas centra. Šī zona šobrīd ir iztīrīta. Aizsargjosla ir nedaudz plašāka, tur ir ierobežota saimnieciskā darbība, meža ciršana. Pēc 2005. gada vētras Latvenergo caur Ekonomikas ministriju vairākkārt vērsās Saeimā, kā rezultātā izdevās panākt trases zonas paplašināšanu ap 330 kilovoltu līnijām, kas ir augstsprieguma līnijas un veido elektrosistēmas mugurkaulu. Šīs līnijas šajā krīzē necieta nemaz. Tādu pašu iesniegumu iedevām arī par 110 kilovoltu līnijām, diemžēl te lēmums par trases paplatinājumu netika pieņemts. Arī šogad rajonā ap Līvāniem notika divu 110 kilovoltu līniju bojājumi, bija uzgāzušās priedes uz vadiem, kā rezultātā pilsēta 15 stundas palika bez elektroapgādes. Mūsuprāt, noteikti vajadzētu panākt trašu paplašināšanu ap 110 kilovoltu līnijām. Vissmagāk šoreiz cieta 20 kilovoltu līnijas, tāpēc turpināsim diskusijas ar mežu speciālistiem par to, kā šajās zonās uzturēt elektrolīnijas. Skaidrs, ka pašreizējo 13 metru plato trasi paplatināt līdz 40 vai 50 metriem būtu nereāli. Tas nozīmētu tūkstošiem hektāru izciršanu, simtiem tūkstošu kubikmetru koksnes un Latvijas pārvēršanu lidlaukos. Mēs izveidosim programmu nākamajām desmitgadēm ar ilgtermiņa līniju rekonstrukciju kabeļos – pārveidot līnijas uz kabeļiem divos trīs gados nevarēsim, bet tas būs pamazām jādara.

Labprāt arī uzklausīsim mežinieku priekšlikumus, kā līniju aizsargjoslā veidot mežaudzes. Piemēram, ārzemēs šādu līniju zonā audzē zemākus kokus, kokus, kuriem veido vainagu piramīdas veidā. Tur var augt lietaskoki, bet ne 30 metru gari. Šobrīd daudzi meži arī nav retināti, koki izstīdzē un jau ar nelielu sniega devu lūst.

– Daudz runāts par to, vai laikus tika izsludināta ārkārtas situācija – 6. janvārī. Ko deva šis stāvoklis?

– Ārkārtas situācijas izsludināšana mums ļāva brīvāk rīkoties snieglauzēs ap elektrolīnijām. Darbojoties parastajos likuma rāmjos, mēs nevaram privātā mežā ielaist mežizstrādes tehniku, veikt pasūtījumu un gāzt visus kokus pēc kārtas. Mums tomēr bija nepieciešams šis ārkārtas stāvoklis, jo ar roku darbu īsti nevarēja tikt galā, kad koku gāšanās turpinās masveidā.

– Bet vai tas tomēr nebija izsludināts novēloti, tostarp raugoties no cilvēkresursu viedokļa? Dzirdēts, ka Latvenergo darbinieks, kas gāja bojā, strādāja pārslodzes režīmā, kas arī varēja ietekmēt notikušo.

– Es izsaku līdzjūtību bojā gājušā darbinieka radiniekiem. Tas ir bēdīgs notikums. Pašlaik notiek izmeklēšana – kāda bijusi noslodze, kas noticis. Tāpēc nekādus komentārus par to nevēlos sniegt. Par visiem darbiniekiem, tajā skaitā mūsu sadarbības partneriem, kas strādāja Latgales mežos, rūpējāmies iespēju robežās, arī par to, lai viņiem piegādātu siltas pusdienas, lai būtu labas naktsmājas. Diemžēl gāja bojā mūsu darbinieks, un ir vēl citi vairāk vai mazāk cietuši cilvēki, tajā skaitā arī no piesaistītajām brigādēm. Nelaimes gadījumi notiek arī ar apmācītiem cilvēkiem, un tas lieku reizi apliecina to, ka mežā neapmācīti cilvēki nevar iet – arī krīžu vadības komisijā aktualizējās jautājums, vai nevaram piesaistīt bezdarbniekus. Labklājības ministre kategoriski norādīja, ka bezdarbniekus nodarbināt bīstamos darbos nedrīkst.

Domāju, ka krīze tika izsludināta tajā brīdī, kad bija pilnīgi identificēti visi riska faktori, parādības raksturs, un skaidrs, ka ar parastajām metodēm nevar tikt galā.

– Manuprāt, Latvenergo priekšlikums, ka no 1. aprīļa nelielam elektrības patēriņam tiks piemērots līdzšinējais tarifs (8,25 santīmi par kilovatstundu), bet par pārējo elektrības patēriņu 10,74 santīmi, ir cenu diskriminācija. Ja aplūkojam, kas būs ieguvēji un kas būs zaudētāji no jaunā tarifu plāna, tad vislielākie zaudētāji būs trūcīgās ģimenes, kam ir elektriskās plītis. Savukārt ieguvēji būs nekustamo īpašumu spekulanti un tie, kas ir aizbraukuši no Latvijas un savos dzīvokļos uzturas reti. Šai grupai tarifu pieauguma nav. Vai tā ir jauna Latvenergo politika – likt maksāt vairāk tiem, kam ir elektriskās plītis, un atbalstīt tos, kas sapirkušies dzīvokļus un neatrod, kam tos izīrēt?

– Es nepiekrītu interpretācijai, ka uzņēmumā būtu tāda politika, kā jūs to tikko aprakstījāt.

Uzņēmumam ir pilnīgi cita politika! Pašlaik notiek elektroenerģijas tarifu izlīdzināšanās visām patērētāju grupām. Līdz šim saistītie lietotāji – mājsaimniecības un ne tikai mājsaimniecības (jo mājsaimniecības ietvaros notiek arī rūpniecisko ražojumu izstrāde mazos apjomos) – maksāja par elektroenerģiju par 30% mazāk, nekā elektroenerģija maksā brīvajā tirgū jeb maksā lielie lietotāji. Latvijas apstākļos tā ir puse no visa patēriņa. Turpinot šādu praksi, kad mājsaimniecības par elektrību maksā ievērojami mazāku, turklāt fiksētu maksu, mēs riskējam nokļūt konkurences spaidos un konkurences likuma pārkāpuma zonā, jo, saglabājot šādu tarifu, mēs saglabājam slēgtu tirgu citiem iespējamiem elektroenerģijas tirgotajiem. Latvijā viens no aktīviem tirgotajiem ir Igaunijas elektroenerģijas komersants.

Liels elektroenerģijas patēriņš ir ne tikai trūcīgām mājsaimniecībām ar elektriskajām plītīm. Lielajiem patērētājiem ir gan elektriskās plītis, gan mājas apsilde ar elektrību, gan papildu ērtības ar somu pirtīm un elektriski apsildāmiem baseiniem. Šai grupai būs iespēja elektroenerģiju pirkt brīvajā tirgū, un Latvija ir vienīgā no Baltijas valstīm, kurā mājsaimniecībām šāda iespēja ir.

– Kāpēc šāds skaitlis 1200, no kurienes tas ir iegūts? Vai tiešām tikai baseinu īpašnieki dabūs maksāt vairāk? 100 kilovatu ir ļoti maz. Ja mājsaimniecībā ir elementārās sadzīves lietas – ūdenssūknis, plīts, ledusskapis un veļas mašīna, tad patēriņš būs 400 kilovatstundu un vairāk.

– Statistika ir bezkaislīga un liecina, ka 49% no mūsu klientiem patērē 100 un mazāk kilovatstundu. Jūs taču negribat teikt, ka 49% no visiem dzīvo Īrijā un tie ir dzīvokļi, ko nopirkuši mākleri; tad jau puse no dzīvojamā fonda ir tukša.

– Vai tie 49% ir reālas mājsaimniecības?

– Tās ir reālas mājsaimniecības ar reālu uzskaites mezglu. Vēl ir 29% klientu, kas patērē no 100 līdz 200 kilovatstundām. 49 plus 29 ir trīs ceturtdaļas, un tikai viena ceturtdaļa no klientiem patērē vairāk par 200 kilovatstundām mēnesī, bet 6% mājsaimniecību patērē vairāk nekā 400 kilovatstundu.

– Kāpēc jūs spiežat iekšējo tirgu patērēt mazāk? Vai jaunais tarifs nav jāuztver kā tāda slēpta valsts nodeva, īpaši tāpēc, ka visu peļņu (100% apjomā) valsts no uzņēmuma izņēma un izņems laukā?

– Ideāli būtu, ja visiem mājsaimniecību patērētājiem noteiktu jauno izlīdzināto cenu. Bet, tā kā mums akcionārs ir devis uzdevumu padomāt, kā varētu aizsargāt sociāli vismazāk aizsargāto daļu, mēs esam izstrādājusi šādu piedāvājumu. Varētu darīt arī citādi un teikt, ka Latvenergo maksā dividendes valsts budžetā un sociāli aprūpējamo atbalstīšana nav uzņēmuma kompetencē, tāpēc atbalsts trūcīgajiem ir jārealizē citām institūcijām ar citām metodēm. Šo jautājumu apspriedīsim ar Labklājības ministriju jau tuvākajās dienās.

– Ja tiek atbalstīti sociāli neaizsargātie, tad pret to varētu necelt iebildumus, bet nelielo elektrības patērētāju grupā nav tikai trūcīgie. Šajā grupā ir tie, kam mājsaimniecība ir rezidence uz vienu mēnesi gadā. Kas slikts bija iepriekšējā gada metodei, kad trūcīgajiem tika piešķirti elektrības kuponi vai taloni? Jūsu variants atbalsta ne tikai trūcīgos, bet visus, kas kaut kādu iemeslu dēļ elektroenerģiju lieto maz.

– Tas ir interesants jautājums. Ideāla risinājums nav nevienā gadījumā, nedz šajā gadījumā, nedz tad, kad dalījām norēķinu kartes. Norēķinu karšu programma tika aizsākta 2009. gada nogalē, un pēc stāvokļa uz 2010. gada beigām izdalīti bija tikai 50% visu karšu. Programma nav apgūta. Mēs izpildījām savu solījumu, iespēja tika radīta.

Turklāt uzņēmuma kompetence nav apzināt situāciju pašvaldībās un noskaidrot mājsaimniecību ienākumus vai meklēt adresātus, kam piešķirt trūcīgā statusu. Latvijā ar šo uzdevumu nodarbojas citas institūcijas. Mūsu uzdevums ir ražot elektroenerģiju un piegādāt to patērētājiem, iekasējot samaksu.

2009. gadā iesāktā sociālā atbalsta programma noteikti turpināsies, mēs pašlaik saskaņojam dažādas tehniskas detaļas ar Latvijas Pašvaldību savienību, lai 500 kilovatstundu programmā iekļautu arī daudzbērnu ģimenes un noskaidrotu iespējamās citas atbalstāmās mājsaimniecību grupas.

Es prognozēju, ka elektroenerģijas patēriņš nesamazināsies. Mājsaimniecības, kas lieto 8000 kilovatstundu vai 6000 kilovatstundu, nevarēs tiktāl samazināt patēriņu, lai iekļautos 1200 kilovatstundās gadā. Mūsu mērķis ir atbalstīt tos, kas tērē maz, uzskatot, ka objektīvu apstākļu dēļ vairāk patērēt viņi nespēj. Tas ir mūsu priekšlikums, kas iesniegts Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram. Mēs uzskatām, ka tas ir pietiekami taisnīgs piedāvājums.

– Ja regulators priekšlikumu noraidīs, kas tad notiks?

– Vienkāršā valodā izsakoties – daļu no konsekvencēm par nesabalansētu tarifu mēs jau izbaudījām šā gada sākumā. Mūsu pienākums ir iesniegt tādu tarifu projektu, ko nav pamata noraidīt.

– Kā zināms, Latvijai elektrības sadale un pārvade ir jāatdala no ražošanas. Process ir sācies. Valdības lēmums paredz izstrādāt tādu sadales atdalīšanas modeli, kas paredz aktīvus iznomāt. Kurš tad būs nomnieks? Vai tas būs kāds privātuzņēmums, un kuras partijas paspārnē esošs bizness tagad pretendē uz ietekmes sfēru nomāt sadali? Valdības lēmums ir pieņemts.

– Sadales tīklu nomnieks, tāpat kā līdz šim, būs AS Sadales tīkls. Pārvades tīklu nomnieks būs Pārvades sistēmas operators. Manuprāt, te viss ir skaidrs.Nav domāts to iznomāt privātfirmām. Pārvades sistēmas operators, kura funkcijas pašlaik pilda AS Augstsprieguma tīkls, ir jāpadara pilnīgi neatkarīgs. Plānots, ka AS Augstsprieguma tīkls tiek sadalīta divās daļās. Tā daļa, kas pašlaik pilda dispečera funkcijas (apmēram 50 cilvēku), paliks ar nosaukumu AS Augstsprieguma tīkls, kas nodrošinās pārrobežu elektroenerģijas pārvadi. Pārvades tīklu pamatkodols (apmēram 500 darbinieku) pāries strādāt uz jaunnodibināto tīkla aktīvu uzņēmumu, kura nosaukums būs AS Latvijas elektriskie tīkli, un šajā uzņēmumā kā pamatlīdzekļi tiks nodoti aktīvi, kas ir Latvenergo mātes uzņēmuma īpašumā, bet pašlaik tiek iznomāti Sadales tīklam un Augstsprieguma tīklam. Tuvākajā nākotnē aktīvi, kuru iznomātājs ir Latvenergo, tiks nodoti tīkla aktīvu uzņēmumam.

– Kas būs tīkla aktīvu uzņēmuma akciju turētājs? Latvenergo tas nedrīkst būt!

– Latvenergo būs tīklu aktīvu uzņēmuma – Latvijas elektriskie tīkli – akciju turētājs. Latvenergo nedrīkst būt pārvades sistēmas operatora akciju turētājs, līdz ar to ir skaidrs, ka AS Augstsprieguma tīkls un AS Latvenergo akciju turētāji būs dažādi. Par to norisinās diskusijas, un ir variants, ka Latvenergo akcijas tiks nodotas Finanšu ministrijai.

– Tad rodas jautājums, kas notiek ar Latvenergo kredītiem, jo kredītlīgumos ir iestrādātas sankcijas gadījumam, ja Latvenergo aktīvi tiktu atsavināti, un tas var gan sadārdzināt kredītu apkalpošanu, gan radīt juridiskas problēmas.

– Latvenergo aktīvi netiek atsavināti tieši, jo tie tiek iekļauti Latvenergo meitas kompānijā, kuras īpašnieks paliek Latvenergo. Savukārt aktīvu iznomātājs būs nevis Latvenergo, bet, lai samazinātu mūsu ietekmi, aktīvu iznomātājs būs meitas kompānija.

Tieši tāpēc šāda konstrukcija ir izveidota, lai nebūtu jāsadala Latvenergo aktīvi un neveidotos problēmas ar kreditoriem.