Papīrfabriku glābj ar papīru
 
©f64

Vienīgā Latvijā palikusī papīrfabrika Līgatnē vakar saņēma Rīgas Centra rajona tiesas apstiprinājumu uzņēmuma atjaunošanas plānam.

«Tagad kreditori varēs būt mierīgi, ka uzņēmuma konti rīt netiks arestēti,» tiesas lēmuma jēgu Neatkarīgajai skaidroja SIA Papīrfabrika «Līgatne» pārstāvošais advokāts Normunds Šlitke. No otras puses, kreditori tādā gadījumā ir apsolījušies, ka neviens no viņiem nemēģinās būt pirmais, kurš atgūst vismaz kaut daļiņu no papīrfabrikā iestrēgušās naudas, padarot fabrikas tālāko pastāvēšanu neiespējamu. Tomēr tiesas lēmums nav garantija, ka uzņēmuma pastāvēšana ir iespējama. Kā jau Neatkarīgā rakstīja

20. februārī, «Līgatnes papīrfabrikas nonākšana tiesiskās aizsardzības procesa sākumā izraisa nelāgas priekšnojautas sakarā ar Liepājas metalurga aizsardzības beigām».

Pēdējos divos mēnešos uzņēmumam klājies vairāk slikti nekā labi. Negatīvas publicitātes joslā tas iekļuva pirms nedēļas saistībā ar Latvenergo kārtējo un pēdējo brīdinājumu pārtraukt elektrības piegādi uzņēmumam, bet tas nozīmētu apturēt ne tikai uzņēmumu, bet arī uzņēmumam un Līgatnes pašvaldībai kopīgās notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Tas nozīmētu skandālu līdz pat Briselei, jo iekārtās ieguldīta Eiropas Savienības palīdzības fondu nauda. Ja Briseles ierēdņiem nāktu ausīs, ka par ES naudu būvēts objekts netiek darbināts, viņi drīkstētu prasīt palīdzības naudu atpakaļ. Šādas briesmas pagaidām novērstas. Piesteidzās Ekonomikas ministrijas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju ierēdņi, Latvenergo atkal ļāvās pierunāties, ka attīrīšanas iekārtām strāva būs, bet – tas viss uz Līgatnes pašvaldības rēķina.

Līgatnes novada pašvaldības priekšsēdētājs Guntars Pīpkalējs Neatkarīgajai pavēstīja, ka pienākumi darbināt uzņēmuma attīrīšanas iekārtas pašvaldībai nozīmē aptuveni 7000 eiro neplānotu izdevumu mēnesī. Izdevumi ir nesamērīgi lieli, jo jādarbina iekārtas, kuru jauda pārsniedz pašvaldības piegādāto notekūdeņu daudzumu. Pašvaldībai atliek tikai cerēt, ka uzņēmums atsāks darbu un spēs finansēt savu daļu attīrīšanas iekārtu darbināšanā.

Pēc N. Šlitkes teiktā, tagadējais iemesls uzņēmuma darbības apturēšanai esot katlumājas izjukšana. Zināms taču, ka tieši vārīšana ir galvenais posms papīra ieguvē. Vajadzīgo siltuma daudzumu gan varētu iegūt no dabasgāzes, izmantojot neizjukušo katlumājas daļu, bet tas būtu pārāk dārgi. Papīrfabrika ir izvēlējusies dedzināt šķeldu. N. Šlitke apgalvoja, ka uzņēmuma īpašnieki sametuši papildu naudu un nopirkuši gan šķeldu, gan makulatūru ražošanas atsākšanai. Bija atlicis sagaidīt tiesas lēmumu un ķerties pie izjukušās krāsns labošanas, nebaidoties no kreditoru darbībām, kas padarītu krāsns labošanu bezjēdzīgu.

Atbilstoši Līgatnes uzņēmuma juridiskajai adresei tā darbības atjaunošanas pasākumu plāns tika apstiprinās Rīgā. Tiesa devusi uzņēmumam plāna izpildei divus gadus, skaitot no vakardienas. Tas nenozīmē, ka uzņēmums šo gadu laikā drīkstēs nelikties ne zinis par saviem parādiem. Uzņēmums apņēmies pirmos salīdzinoši lielos kredīta dzēšanas maksājumus izdarīt pēc pusgada, bet kārtējie maksājumi jāveic visu laiku.

Šaubas par uzņēmuma spējām pildīt vakar apstiprināto plānu rodas arī tāpēc, ka tas sacerēts pirms notikumiem Ukrainā, uz kurieni Līgatnes papīrfabrika sūta ievērojamu daļu savas produkcijas. Ukraiņi pirkuši pamatnes tapetēm, t.i., papīru, ko apdrukāt ar krāsām un rakstiem pēc savas gaumes. Tagad papīrfabrikai var uzrasties bezcerīgi parādnieki Ukrainā, kas padara arī papīrfabriku par bezcerīgu parādnieci.