Numerologs var konstatēt, vai vecāki drīkst audzināt bērnu, vai viņiem piemīt tādas jūtas kā atbildība, spēja saprasties un arī enerģija.
Bērns piedzimst, un turpmāk vecāki viņu – tādu, kāds viņš ir – mīl, uzņemas atbildību un gādā par viņu. Rietumu sabiedrībā ir pieņemami bērnu arī pamest. Atteikties no viņa. Nerūpēties. Nemīlēt. Mūsu sabiedrībā attīstās gan audžuģimeņu kustība, gan adopcija. Un te pastāv iespēja atrast piemērotāko savas komandas – ģimenes – dalībnieku. Nepārprotiet, runa nebūs ne par skaistāko, ne par talantīgāko bērnu, kuru gluži kā veikalā nocelsim no plauktiņa sociālās aprūpes iestādē. Bet par to, lai visi justos komfortabli un spētu cits citam dot labāko.
Veidot komandu
Piecu gadu laikā Latvijā ir dubultojies audžuģimenēs uzņemto bērnu skaits. Šogad maijā audžuģimenēs, kur bez vecāku aprūpes palikušam bērnam uz laiku tiek nodrošināta iespēja augt ģimeniskā vidē, bija 1179 bērni. Savukārt pērn tika adoptēti 248 Latvijas bērni – 104 mūsu valstī, bet 144 – uz ārvalstīm. Labklājības ministrijas informācija liecina, ka gada sākumā rindā uz adopciju gaidīja gandrīz 1300 bērnu, no kuriem lielākā daļa bija vecumā no desmit līdz 18 gadiem. Latvijas adoptētāji tādus izvēlas nelabprāt.
Sertificēta numeroloģe Ineta Ventniece uzskata, ka, veidojot audžuģimeni vai adoptējot bērnu, vajadzētu apzināti veidot komandu, kurā cits ar citu sadzīvo, saprotas un jūtas labi. Vēl jo vairāk tāpēc, ka adopcija ir «uz visiem laikiem», savukārt audžuģimenes filozofija paredz, ka bērns tajā ienāk uz laiku. «Cik nav bijis gadījumu, kad adoptētais bērns ne vienmēr ģimenē iedzīvojas. Zinām taču piemērus, kad arī ģimenē starp pašu bērniem un vecākiem saskaņas nav. Un ne visiem vecākiem bērni ir vajadzīgi,» viņa saka. Tik tiešām, nereti, ierēdņu valodā runājot, «bioloģiskajā ģimenē» satiekam kā suns ar kaķi, bet ko tu padarīsi – ne bērni vecākus, ne vecāki bērnus neizvēlas. Tad kāpēc tādu atmosfēru radīt arī audžuģimenē?
Starp citu, jūnijā Bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis rīkoja akciju audžuģimeņu atbalstam, un viens no izplatītākajiem tematiem šādās akcijās līdz šim bijis savstarpējās attiecības ar vecākiem, brāļiem un māsām. Un vēl. Labklājības ministrijas dati liecina, ka 2012. gadā audžuģimenes statuss atņemts 51, bet šogad – jau 10 ģimenēm.
Izvēle. Un kā to vērtējam
«Ir ļoti svarīgi adopcijā vai audžuģimenē bērnu neizvēlēties «uz dullo». Jo mazāk kļūdu pieļauj stratēģiskās lietās, jo vieglāk dzīvot. Ja to nerespektē, var notikt pat traģēdijas,» norāda numeroloģe.
Tiem, kuri iebildīs, ka nav ētiski bērnu izvēlēties kā veikalā, Ineta Ventniece atbild, ka mēs caur bērnu apmierinām savu ego. Ja nevaram dzīvot divatā ar vīru/sievu vai arī bez tā dēvētās otras pusītes un justies piepildīti un pilnvērtīgi, tad par katru cenu vēlamies arī bērnu. Kāpēc gan par ētisku būtu uzskatāma rīcība, ar kuru apmierinām savu ego, pieņemot ģimenē bērnu, bet nosodāmu – izvēloties vispiemērotāko savas nākamās ģimenes locekli? Vēlreiz jāatgādina, ka runa nav par bērna matu, ādas un acu krāsu, bet par saderību – lai nenodarītu pāri ne sev, ne bērnam. Lai gan – vai tikai pašmāju adoptētāji bieži vien neuzvedas kā veikalā – šo es gribu, jo viņš ir divgadīgs mazulis ar zilām acīm un vesels, bet šo grūti audzināmo pusaudzi ar tetovējumu un pīrsingu neņemšu...
«Tik un tā būs cilvēki, kuri rīkosies spontāni, neapdomājoties. Tie, kuriem ir lielāks enerģijas daudzums jeb daudz vieninieku matricā, pateiks – pats zinu labāk, ko darīt, nemāci mani! Apdomīgie izvēlēsies,» skaidro Ineta Ventniece. Viņa piebilst, ka numerologs un astrologs var palīdzēt atrast zelta vidusceļu adopcijas gadījumā un audžuģimenes izvēlē, analizējot dzimšanas datus. «Palīdzot numerologam un astrologam, ir minimāla iespēja kļūdīties. Bērns piedzimst tad, kad piedzimst, bet, ja bērniņu pieņem savā ģimenē, tad var izdarīt visu tā, lai visiem ir labāk,» numeroloģe ir pārliecināta.
Vai vecāki der par vecākiem?
Numerologs var pateikt, kāda ir topošo vecāku līdzsvarotība, vai viņiem piemīt agresīvas noslieces, kas kādreiz varētu izpausties. Jā, arī to, vai cilvēks ir tendēts uz sadismu. Ārēji redzam inteliģentu sievieti vai vīrieti, bet diemžēl ne to, kas slēpjas viņa galvā.
«Numerologs var konstatēt, vai vecāki drīkst audzināt bērnu, vai viņiem piemīt tādas jūtas kā atbildība, spēja saprasties un arī enerģija. Katram vajadzētu dzemdēt vai adoptēt tikai tik bērnu, cik daudz enerģētiski viņš spēj «pacelt»,» uzsver Ineta Ventniece.
Cilvēka fiziskās enerģijas daudzumu nosaka pēc vieninieku skaita individuālajā matricā. Ir tādi, kuriem vairāk par vienu bērnu nevajag, un tādi, kuri spēj izaudzināt arī piecus. Ja vecāki ar mazu enerģijas līmeni vēlēsies adoptēt piecus bērnus, tad agri vai vēlu sāksies problēmas. Atvainojiet par piemēru, bet apzinīgs saimnieks izvērtē, vai viņam labāk piestāvēs mazs un paslinks dīvāna piņģerots vai aktīvs Džona Rasela terjers, ar kuru nāksies ik dienu izskrieties arī pašam. Tāpat bērns – ja mazais ir enerģisks Auniņš (ja nu ģimenē tādu «ūdenszāļu» ir vairāk nekā viena?), bet vecākiem aktīvi sporta veidi nepatīk (kā, piemēram, Zivīm), tad kurš cietīs? Un, ja vecāki diendienā, cenšoties nodarbināt savas aktīvās atvases, nogurs tā, ka nevarēs pavilkt kājas, arī tad rodas šaubas, vai kvalitāte jāupurē kvantitātes dēļ.
Jāatceras, ka dzīvojam materiālā pasaulē un no zila gaisa vien paēdis nebūsi. Tāpēc topošajiem vecākiem jāizvērtē, vai viņi varēs nodrošināt ģimenei materiālo pamatu. Jo bērns nav ne lieta, ne krājkasīte, no kuras pasmelties naudu dažādu pabalstu un piemaksu veidā.
Ja māte, tēvs un bērns ir enerģētiski nesaderīgi, tad ģimenē visiem ir ļoti grūti – tas traucē izglītībai, tas traucē pelnīt un traucē veselībai. Ja bērns ir enerģētiski spēcīgāks nekā vecāki, var gadīties, ka vecāki sāk daudz slimot. Bērns var pat izputināt ģimeni, izaugt par noziedznieku, jo tēvs un māte nespēj viņu pārliecināt par savām dzīves vērtībām. Tādā ģimenē dominē bērns, jo viņš jūt, ka vecākus, lai arī fiziski spēcīgākus, tieši viņš ir spējīgs pakļaut. Kamēr viņš ir mazs, šīs īpašības var arī neizpausties, bet pusaudža gados tās attīstās un kļūst arvien pamanāmākas. Piemēru taču cik uziet, ka inteliģentā ģimenē izaug slepkavas. Bet bērns var arī būt tas, kurš savus vecākus izceļ saulītē – palīdz finansiāli, rūpējas un mīl.
Ja saderību starp brāļiem un māsām (audžuģimenē vai adoptētiem bērniem) par labu nenosaukt, tad pastāv iespēja, ka enerģētiski spēcīgākais nomāks pārējos un viņi nevarēs attīstīties, jo visu laiku nāksies konfliktēt, izdzīvot, pierādīt sevi. Tādējādi pozitīvā rīcība, uzņemot ģimenē svešu bērnu, var pavērsties pret šo bērnu, jo viņš tādos konkurences apstākļos nespēs sevi īstenot un attīstīt dabas dotos talantus.
Varbūt nevajag vispār?
Ir vecāki, kuriem bērnus nevajag, jo viņi savu šīs dzīves uzdevumu īsteno citādi, piemēram, ir ļoti veiksmīgi savā profesijā. Vai meksikāņu gleznotāja Frīda Kalo jāuzskata par mazāk veiksmīgu tikai tāpēc, ka jaunībā iegūto traumu dēļ viņai bērni nevarēja būt? Un mūsu pašu Vija Vētra, indiešu deju granddāma? Šaubos, kā kāds viņas vai aktrises Rēzijas Kalniņas, vai citas spilgtas personības skatuves mūžu izvērtē bērnu skaitā. Skandalozo sirreālistu Salvadoru Dalī joprojām atceramies dažādu iemeslu dēļ, pat ja to vidū neietilpst viņa radītā māksla, bet ne jau tāpēc, ka viņam nebija bērnu. Ko Dalī par to teicis? Viņam esot bail iedomāties, kādi varētu būt viņa un Galas (mūza un sieva, ne mazāk ekscentriska kā mākslinieks pats) kopīgie bērni, ja jau viens no gleznotāja, kubisma tēva Pablo Pikaso dēliem skraidot pa Parīzi pliks un jucis. Ak jā, par valstsvīra Kārļa Ulmaņa dēlu Andreju Veinbergu gan klīst leģenda, bet bez nepārprotamiem pierādījumiem tā ir un paliek leģenda.
Ir ģimenes, kurās sieviete izmisīgi cenšas tikt pie bērniņa. Nav un nav. Visbeidzot izlemj adoptēt. Vai vajag? «Cik nav skatīti klientu dati, redzu, ka tādos gadījumos starp viņiem ģimenē nav saderīga enerģētika. Bieži vien paši to pat nenojauš. Tā ir smalka lieta, uzskatu, ka enerģētika dota «no augšas». Šādiem cilvēkiem ir jātiek skaidrībā par savām attiecībām un jānoskaidro, cik viņi viens otram svarīgi. Tikmēr bērnus viņiem nevajag gan. Nevajag kaut ko pierādīt citiem vai valstij! Tādiem cilvēkiem nevajag izlikt enerģiju bērnos,» saka numeroloģe. Viņa rosina ikkatram padomāt, vai ir vērts pakļauties sabiedrības standartiem, vai tomēr ieklausīties sevī un respektēt savas vēlmes. «Mēs esam dažādi. Kas der vienam, visiem nederēs. Mēs visas nevaram radīt bērnus, dzīvē mums nav visiem viens uzdevums,» rezumē Ineta Ventniece.
PATIESS STĀSTS
Dzimtas lāsts vai vienkārši nesaderība?
Šajā dzimtā sievietēm vienmēr bijis grūti saprasties. Lielākoties viņas plēsās kā suns ar kaķi, līdz brieduma gados vairs nesatikās, nesarunājās un cita par citu nezināja tikpat kā neko. Sauksim viņas tā: vecāmamma (dzimusi 1917.04.05.), viņas vecākā meita (dz. 1940.17.10.), jaunākā meita (dz. 1946.20.04.) un mazmeita, vecākās meitas bērns (dz. 1966.04.03.).
Abas māsas visu dzīvi nesatika, un, lai nebūtu jāpiedzīvo emocionāli vardarbīgi uzbrukumi, pārmetumi un scēnas, jaunākā māsa ar vecāko kontaktējās, cik vien iespējams, reti. Vecākā māsa nemaz nealka pēc komunikācijas ne ar māsu, ne ar savu mammu. Nemitīgas domstarpības, kašķi un klusēšanas periodi – tādas ir mazmeitas bērnības atmiņas par vecāsmammas apciemojumiem un mammas reakciju uz tiem. «Neatceros, ka vecāmamma arī pret mani būtu izturējusies mīļi un sirsnīgi. Es viņu neinteresēju. Arī man pret viņu nav bijušas sirsnīgas jūtas,» atceras mazmeita. Savukārt vecāsmammas jaunākā meita viņu mūža nogalē kopa un rāmi piecieta visus vecā cilvēka niķus un stiķus.
Mazmeita savas attiecības ar 1940. gadā dzimušo māti raksturo īsi – mamma pret viņu gadu gadiem bija emocionāli un fiziski vardarbīga. Viņai nav atbildes uz jautājumu, kāpēc mamma tā rīkojās, jo abas nav tikušās un sarunājušās vairāk nekā 20 gadu. Taču aizbildināšanos ar tik mistisku lietu kā dzimtas lāstu viņa neuzskata par loģisku izskaidrojumu samežģītajām dzimtas attiecībām.
Skaidro numeroloģe Ineta Ventniece: «Ar vecomammu mazmeitai nesakrita dvēseles – vecaimammai bija sievišķā, bet mazmeitai – vīrišķā dvēsele. Tas liecina par uzskatu dažādību. Starp vecomammu un mazmeitu pastāvēja spēcīga enerģētiskā nesaderība, līdz ar to vēsums visas dzīves garumā. Tātad uz siltām jūtām un jaukām attiecībām izredzes bija mazas.
Ar mammu ir tieši šī paša situācija, tikpat nesaderīgas enerģijas kā ar vecmāmiņu. Līdz ar to maz iespējama spēcīga mīlestība abu starpā. Mamma, iespējams, gribēja savu 1966. gadā dzimušo meitu pakļaut, bet meitas enerģētika bija spēcīgāka. Mamma to juta un varbūt tāpēc rīkojās vardarbīgi. Viņām abām ir nesaderīgas arī sirds skaitļu enerģijas. Vecaimammai ar viņas jaunāko meitu bija laba saderība, abas pat savā ziņā līdzīgi cilvēki. Tāpēc nebrīnos, ka viņa vecomammu kopa. Toties ar vecāko meitu vecaimammai nekāda labā saderība nesanāca, jo viņa bija diezgan smaga rakstura cilvēks.
Domāju, ka starp abām māsām arī attiecības ir diezgan vēsas, jo nekāda labā saderība starp viņām nepastāv.»
Kāpēc šis stāsts? Kā piemērs tam, ka piedzimstot mēs savu ģimeni neizvēlamies, bet citos gadījumos – pieņemot audžuģimenē vai adoptējot bērnu – gan varam izdarīt visu, lai dzīvotu iespējami harmoniskā vidē, nekaitējot nevienam.