Kāpēc jānosaka saderība starp vecākiem un bērniem?

Numerologs var konstatēt, vai vecāki drīkst audzināt bērnu, vai viņiem piemīt tādas jū­tas kā atbildība, spēja saprasties un arī enerģija.

Bērns pie­dzimst, un turp­māk ve­cā­ki vi­ņu – tā­du, kāds viņš ir – mīl, uz­ņe­mas at­bil­dī­bu un gā­dā par vi­ņu. Rie­tu­mu sa­bied­rī­bā ir pie­ņe­ma­mi bēr­nu arī pa­mest. At­teik­ties no vi­ņa. Ne­rū­pē­ties. Ne­mī­lēt. Mū­su sa­bied­rī­bā at­tīs­tās gan audžu­ģi­me­ņu kus­tī­ba, gan adop­ci­ja. Un te pa­stāv ie­spē­ja at­rast pie­mē­ro­tā­ko sa­vas ko­man­das – ģi­me­nes – da­līb­nie­ku. Ne­pār­pro­tiet, ru­na ne­būs ne par skais­tā­ko, ne par ta­lan­tī­gā­ko bēr­nu, ku­ru glu­ži kā vei­ka­lā no­cel­sim no plauk­ti­ņa so­ci­ālās ap­rū­pes ie­stā­dē. Bet par to, lai vis­i jus­tos kom­for­tab­li un spē­tu cits ci­tam dot la­bā­ko.

Vei­dot ko­man­du

Pie­cu ga­du lai­kā Lat­vi­jā ir du­bul­to­jies audžu­ģi­me­nēs uz­ņem­to bēr­nu skaits. Šo­gad mai­jā audžu­ģi­me­nēs, kur bez ve­cā­ku ap­rū­pes pa­li­ku­šam bēr­nam uz lai­ku tiek no­dro­ši­nā­ta ie­spē­ja augt ģi­me­nis­kā vi­dē, bi­ja 1179 bēr­ni. Sa­vu­kārt pērn ti­ka adop­tē­ti 248 Lat­vi­jas bēr­ni – 104 mū­su val­stī, bet 144 – uz ār­val­stīm. Lab­klā­jī­bas mi­nis­tri­jas in­for­mā­ci­ja lie­ci­na, ka ga­da sā­ku­mā rin­dā uz adop­ci­ju gai­dī­ja gan­drīz 1300 bēr­nu, no ku­riem lie­lā­kā da­ļa bi­ja ve­cu­mā no des­mit līdz 18 ga­diem. Lat­vi­jas adop­tē­tā­ji tā­dus iz­vē­las ne­lab­prāt.

Ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce uz­ska­ta, ka, vei­do­jot audžu­ģi­me­ni vai adop­tē­jot bēr­nu, va­ja­dzē­tu ap­zi­nā­ti vei­dot ko­man­du, ku­rā cits ar ci­tu sa­dzī­vo, sa­pro­tas un jū­tas la­bi. Vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka adop­ci­ja ir «uz vis­iem lai­kiem», sa­vu­kārt audžu­ģi­me­nes fi­lo­zo­fi­ja pa­redz, ka bērns ta­jā ie­nāk uz lai­ku. «Cik nav bi­jis ga­dī­ju­mu, kad adop­tē­tais bērns ne vien­mēr ģi­me­nē ie­dzī­vo­jas. Zi­nām ta­ču pie­mē­rus, kad arī ģi­me­nē starp pa­šu bēr­niem un ve­cā­kiem sa­ska­ņas nav. Un ne vis­iem ve­cā­kiem bēr­ni ir va­ja­dzī­gi,» vi­ņa sa­ka. Tik tie­šām, ne­re­ti, ie­rēd­ņu va­lo­dā ru­nā­jot, «bio­lo­ģis­ka­jā ģi­me­nē» sa­tie­kam kā suns ar ka­ķi, bet ko tu pa­da­rī­si – ne bēr­ni ve­cā­kus, ne ve­cā­ki bēr­nus ne­iz­vē­las. Tad kā­pēc tā­du at­mo­sfē­ru ra­dīt arī audžu­ģi­me­nē?

Starp ci­tu, jū­ni­jā Bēr­nu un pus­au­džu uz­ti­cī­bas tāl­ru­nis rī­ko­ja ak­ci­ju audžu­ģi­me­ņu at­bal­stam, un viens no iz­pla­tī­tā­ka­jiem te­ma­tiem šā­dās ak­ci­jās līdz šim bi­jis sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas ar ve­cā­kiem, brā­ļiem un mā­sām. Un vēl. Lab­klā­jī­bas mi­nis­tri­jas da­ti lie­ci­na, ka 2012. ga­dā audžu­ģi­me­nes sta­tuss at­ņemts 51, bet šo­gad – jau 10 ģi­me­nēm.

Iz­vē­le. Un kā to vēr­tē­jam

«Ir ļo­ti sva­rī­gi adop­ci­jā vai audžu­ģi­me­nē bēr­nu ne­iz­vē­lē­ties «uz dul­lo». Jo ma­zāk kļū­du pie­ļauj stra­tē­ģis­kās lie­tās, jo vieg­lāk dzī­vot. Ja to ne­res­pek­tē, var no­tikt pat tra­ģē­di­jas,» no­rā­da nu­me­ro­lo­ģe.

Tiem, ku­ri ie­bil­dīs, ka nav ētis­ki bēr­nu iz­vē­lē­ties kā vei­ka­lā, Ine­ta Vent­nie­ce at­bild, ka mēs caur bēr­nu ap­mie­ri­nām sa­vu ego. Ja ne­va­ram dzī­vot di­va­tā ar vī­ru/sie­vu vai arī bez tā dē­vē­tās ot­ras pus­ītes un jus­ties pie­pil­dī­ti un piln­vēr­tī­gi, tad par kat­ru ce­nu vē­la­mies arī bēr­nu. Kā­pēc gan par ētis­ku bū­tu uz­ska­tā­ma rī­cī­ba, ar ku­ru ap­mie­ri­nām sa­vu ego, pie­ņe­mot ģi­me­nē bēr­nu, bet no­so­dā­mu – iz­vē­lo­ties vis­pie­mē­ro­tā­ko sa­vas nā­ka­mās ģi­me­nes lo­cek­li? Vēl­reiz jā­at­gā­di­na, ka ru­na nav par bēr­na ma­tu, ādas un acu krā­su, bet par sa­de­rī­bu – lai ne­no­da­rī­tu pār­i ne sev, ne bēr­nam. Lai gan – vai ti­kai paš­mā­ju adop­tē­tā­ji bie­ži vien ne­uz­ve­das kā vei­ka­lā – šo es gri­bu, jo viņš ir div­ga­dīgs ma­zu­lis ar zi­lām acīm un ve­sels, bet šo grū­ti audzi­nā­mo pus­au­dzi ar te­to­vē­ju­mu un pīr­sin­gu ne­ņem­šu...

«Tik un tā būs cil­vē­ki, ku­ri rī­ko­sies spon­tā­ni, ne­ap­do­mā­jo­ties. Tie, ku­riem ir lie­lāks ener­ģi­jas dau­dzums jeb daudz vie­ni­nie­ku mat­ri­cā, pa­teiks – pats zi­nu la­bāk, ko da­rīt, ne­mā­ci ma­ni! Ap­do­mī­gie iz­vē­lē­sies,» skaid­ro Ine­ta Vent­nie­ce. Vi­ņa pie­bilst, ka nu­me­ro­logs un as­tro­logs var pa­lī­dzēt at­rast zel­ta vi­dus­ce­ļu adop­ci­jas ga­dī­ju­mā un audžu­ģi­me­nes iz­vē­lē, ana­li­zē­jot dzim­ša­nas da­tus. «Pa­lī­dzot nu­me­ro­lo­gam un as­tro­lo­gam, ir mi­ni­mā­la ie­spē­ja kļū­dī­ties. Bērns pie­dzimst tad, kad pie­dzimst, bet, ja bēr­ni­ņu pie­ņem sa­vā ģi­me­nē, tad var iz­da­rīt vi­su tā, lai vis­iem ir la­bāk,» nu­me­ro­lo­ģe ir pār­lie­ci­nā­ta.

Vai ve­cā­ki der par ve­cā­kiem?

Nu­me­ro­logs var pa­teikt, kā­da ir to­po­šo ve­cā­ku līdz­sva­ro­tī­ba, vai vi­ņiem pie­mīt ag­re­sī­vas no­slie­ces, kas kād­reiz va­rē­tu iz­paus­ties. Jā, arī to, vai cil­vēks ir ten­dēts uz sa­dis­mu. Ār­ēji re­dzam in­te­li­ģen­tu sie­vie­ti vai vī­rie­ti, bet diem­žēl ne to, kas slēp­jas vi­ņa gal­vā.

«Nu­me­ro­logs var kon­sta­tēt, vai ve­cā­ki drīkst audzi­nāt bēr­nu, vai vi­ņiem pie­mīt tā­das jū­tas kā at­bil­dī­ba, spē­ja sa­pras­ties un arī ener­ģi­ja. Kat­ram va­ja­dzē­tu dzem­dēt vai adop­tēt ti­kai tik bēr­nu, cik daudz ener­ģē­tis­ki viņš spēj «pa­celt»,» uz­sver Ine­ta Vent­nie­ce.

Cil­vē­ka fi­zis­kās ener­ģi­jas dau­dzu­mu no­sa­ka pēc vie­ni­nie­ku skai­ta in­di­vi­du­āla­jā mat­ri­cā. Ir tā­di, ku­riem vai­rāk par vie­nu bēr­nu ne­va­jag, un tā­di, ku­ri spēj iz­au­dzi­nāt arī pie­cus. Ja ve­cā­ki ar ma­zu ener­ģi­jas lī­me­ni vē­lē­sies adop­tēt pie­cus bēr­nus, tad ag­ri vai vē­lu sāk­sies pro­blē­mas. At­vai­no­jiet par pie­mē­ru, bet ap­zi­nīgs saim­nieks iz­vēr­tē, vai vi­ņam la­bāk pie­stā­vēs mazs un pa­slinks dī­vā­na piņ­ģe­rots vai ak­tīvs Džo­na Ra­se­la ter­jers, ar ku­ru nāk­sies ik die­nu iz­skrie­ties arī pa­šam. Tā­pat bērns – ja ma­zais ir ener­ģisks Auniņš (ja nu ģi­me­nē tā­du «ūdens­zā­ļu» ir vai­rāk ne­kā vie­na?), bet ve­cā­kiem ak­tī­vi spor­ta vei­di ne­pa­tīk (kā, pie­mē­ram, Zi­vīm), tad kurš cie­tīs? Un, ja ve­cā­ki dien­die­nā, cen­šo­ties no­dar­bi­nāt sa­vas ak­tī­vās at­va­ses, no­gurs tā, ka ne­va­rēs pa­vilkt kā­jas, arī tad ro­das šau­bas, vai kva­li­tā­te jā­upu­rē kvan­ti­tā­tes dēļ.

Jā­at­ce­ras, ka dzī­vo­jam ma­te­ri­ālā pa­sau­lē un no zi­la gai­sa vien pa­ēdis ne­bū­si. Tā­pēc to­po­ša­jiem ve­cā­kiem jā­iz­vēr­tē, vai vi­ņi va­rēs no­dro­ši­nāt ģi­me­nei ma­te­ri­ālo pa­ma­tu. Jo bērns nav ne lie­ta, ne krāj­ka­sī­te, no ku­ras pa­smel­ties nau­du da­žā­du pa­bal­stu un pie­mak­su vei­dā.

Ja mā­te, tēvs un bērns ir ener­ģē­tis­ki ne­sa­de­rī­gi, tad ģi­me­nē vis­iem ir ļo­ti grū­ti – tas trau­cē iz­glī­tī­bai, tas trau­cē pel­nīt un trau­cē ve­se­lī­bai. Ja bērns ir ener­ģē­tis­ki spē­cī­gāks ne­kā ve­cā­ki, var ga­dī­ties, ka ve­cā­ki sāk daudz sli­mot. Bērns var pat iz­pu­ti­nāt ģi­me­ni, iz­augt par no­ziedz­nie­ku, jo tēvs un mā­te ne­spēj vi­ņu pār­lie­ci­nāt par sa­vām dzī­ves vēr­tī­bām. Tā­dā ģi­me­nē do­mi­nē bērns, jo viņš jūt, ka ve­cā­kus, lai arī fi­zis­ki spē­cī­gā­kus, tie­ši viņš ir spē­jīgs pa­kļaut. Ka­mēr viņš ir mazs, šīs īpa­šī­bas var arī ne­iz­paus­ties, bet pus­au­dža ga­dos tās at­tīs­tās un kļūst ar­vien pa­ma­nā­mā­kas. Pie­mē­ru ta­ču cik uz­iet, ka in­te­li­ģen­tā ģi­me­nē iz­aug slep­ka­vas. Bet bērns var arī būt tas, kurš sa­vus ve­cā­kus iz­ceļ sau­lī­tē – pa­līdz fi­nan­si­āli, rū­pē­jas un mīl.

Ja sa­de­rī­bu starp brā­ļiem un mā­sām (audžu­ģi­me­nē vai adop­tē­tiem bēr­niem) par la­bu ne­no­saukt, tad pa­stāv ie­spē­ja, ka ener­ģē­tis­ki spē­cī­gā­kais no­māks pā­rē­jos un vi­ņi ne­va­rēs at­tīs­tī­ties, jo vi­su lai­ku nāk­sies kon­flik­tēt, iz­dzī­vot, pie­rā­dīt se­vi. Tā­dē­jā­di po­zi­tī­vā rī­cī­ba, uz­ņe­mot ģi­me­nē sve­šu bēr­nu, var pa­vēr­sties pret šo bēr­nu, jo viņš tā­dos kon­ku­ren­ces ap­stāk­ļos ne­spēs se­vi īs­te­not un at­tīs­tīt da­bas do­tos ta­lan­tus.

Var­būt ne­va­jag vis­pār?

Ir ve­cā­ki, ku­riem bēr­nus ne­va­jag, jo vi­ņi sa­vu šīs dzī­ves uz­de­vu­mu īs­te­no ci­tā­di, pie­mē­ram, ir ļo­ti veik­smī­gi sa­vā pro­fe­si­jā. Vai mek­si­kā­ņu glez­no­tā­ja Frī­da Ka­lo jā­uz­ska­ta par ma­zāk veik­smī­gu ti­kai tā­pēc, ka jau­nī­bā ie­gū­to trau­mu dēļ vi­ņai bēr­ni ne­va­rē­ja būt? Un mū­su pa­šu Vi­ja Vēt­ra, in­die­šu de­ju gran­ddā­ma? Šau­bos, kā kāds vi­ņas vai ak­tri­ses Rē­zi­jas Kal­ni­ņas, vai ci­tas spil­gtas per­so­nī­bas ska­tu­ves mū­žu iz­vēr­tē bēr­nu skai­tā. Skan­da­lo­zo sir­re­ālis­tu Sal­va­do­ru Da­lī jo­pro­jām at­ce­ra­mies da­žā­du ie­mes­lu dēļ, pat ja to vi­dū ne­ie­tilpst vi­ņa ra­dī­tā māk­sla, bet ne jau tā­pēc, ka vi­ņam ne­bi­ja bēr­nu. Ko Da­lī par to tei­cis? Vi­ņam esot bail ie­do­mā­ties, kā­di va­rē­tu būt vi­ņa un Ga­las (mū­za un sie­va, ne ma­zāk ek­scen­tris­ka kā māk­sli­nieks pats) ko­pī­gie bēr­ni, ja jau viens no glez­no­tā­ja, ku­bis­ma tē­va Pa­blo Pi­ka­so dē­liem skrai­dot pa Pa­rī­zi pliks un ju­cis. Ak jā, par valsts­vī­ra Kār­ļa Ul­ma­ņa dē­lu An­dre­ju Vein­ber­gu gan klīst le­ģen­da, bet bez ne­pār­pro­ta­miem pie­rā­dī­ju­miem tā ir un pa­liek le­ģen­da.

Ir ģi­me­nes, ku­rās sie­vie­te iz­mi­sī­gi cen­šas tikt pie bēr­ni­ņa. Nav un nav. Vis­bei­dzot iz­lemj adop­tēt. Vai va­jag? «Cik nav ska­tī­ti klien­tu da­ti, re­dzu, ka tā­dos ga­dī­ju­mos starp vi­ņiem ģi­me­nē nav sa­de­rī­ga ener­ģē­ti­ka. Bie­ži vien pa­ši to pat ne­no­jauš. Tā ir smal­ka lie­ta, uz­ska­tu, ka ener­ģē­ti­ka do­ta «no aug­šas». Šā­diem cil­vē­kiem ir jā­tiek skaid­rī­bā par sa­vām at­tie­cī­bām un jā­no­skaid­ro, cik vi­ņi viens ot­ram sva­rī­gi. Tik­mēr bēr­nus vi­ņiem ne­va­jag gan. Ne­va­jag kaut ko pie­rā­dīt ci­tiem vai val­stij! Tā­diem cil­vē­kiem ne­va­jag iz­likt ener­ģi­ju bēr­nos,» sa­ka nu­me­ro­lo­ģe. Vi­ņa ro­si­na ik­kat­ram pa­do­māt, vai ir vērts pa­kļau­ties sa­bied­rī­bas stan­dar­tiem, vai to­mēr ie­klau­sī­ties se­vī un res­pek­tēt sa­vas vēl­mes. «Mēs esam da­žā­di. Kas der vie­nam, vis­iem ne­de­rēs. Mēs vis­as ne­va­ram ra­dīt bēr­nus, dzī­vē mums nav vis­iem viens uz­de­vums,» re­zu­mē Ine­ta Vent­nie­ce.

PA­TIESS STĀSTS

Dzim­tas lāsts vai vien­kār­ši ne­sa­de­rī­ba?

Ša­jā dzim­tā sie­vie­tēm vien­mēr bi­jis grū­ti sa­pras­ties. Lie­lā­ko­ties vi­ņas plē­sās kā suns ar ka­ķi, līdz brie­du­ma ga­dos vairs ne­sa­ti­kās, ne­sa­ru­nā­jās un ci­ta par ci­tu ne­zi­nā­ja tik­pat kā ne­ko. Sau­ksim vi­ņas tā: ve­cā­mam­ma (dzi­mu­si 1917.04.05.), vi­ņas ve­cā­kā mei­ta (dz. 1940.17.10.), jaun­ākā mei­ta (dz. 1946.20.04.) un maz­mei­ta, ve­cā­kās mei­tas bērns (dz. 1966.04.03.).

Abas mā­sas vi­su dzī­vi ne­sa­ti­ka, un, lai ne­bū­tu jā­pie­dzī­vo emo­ci­onā­li var­dar­bī­gi uz­bru­ku­mi, pār­me­tu­mi un scē­nas, jaun­ākā mā­sa ar ve­cā­ko kon­tak­tē­jās, cik vien ie­spē­jams, re­ti. Ve­cā­kā mā­sa ne­maz ne­al­ka pēc ko­mu­ni­kā­ci­jas ne ar mā­su, ne ar sa­vu mam­mu. Ne­mi­tī­gas dom­star­pī­bas, kaš­ķi un klu­sē­ša­nas pe­ri­odi – tā­das ir maz­mei­tas bēr­nī­bas at­mi­ņas par ve­cās­mam­mas ap­cie­mo­ju­miem un mam­mas re­ak­ci­ju uz tiem. «Ne­at­ce­ros, ka ve­cā­mam­ma arī pret ma­ni bū­tu iz­tu­rē­ju­sies mī­ļi un sir­snī­gi. Es vi­ņu ne­in­te­re­sē­ju. Arī man pret vi­ņu nav bi­ju­šas sir­snī­gas jū­tas,» at­ce­ras maz­mei­ta. Sa­vu­kārt ve­cās­mam­mas jaun­ākā mei­ta vi­ņu mū­ža no­ga­lē ko­pa un rā­mi pie­cie­ta vi­sus ve­cā cil­vē­ka ni­ķus un sti­ķus.

Maz­mei­ta sa­vas at­tie­cī­bas ar 1940. ga­dā dzi­mu­šo mā­ti rak­stu­ro īsi – mam­ma pret vi­ņu ga­du ga­diem bi­ja emo­ci­onā­li un fi­zis­ki var­dar­bī­ga. Vi­ņai nav at­bil­des uz jau­tā­ju­mu, kā­pēc mam­ma tā rī­ko­jās, jo abas nav ti­ku­šās un sa­ru­nā­ju­šās vai­rāk ne­kā 20 ga­du. Ta­ču aiz­bil­di­nā­ša­nos ar tik mis­tis­ku lie­tu kā dzim­tas lās­tu vi­ņa ne­uz­ska­ta par lo­ģis­ku iz­skaid­ro­ju­mu sa­mež­ģī­ta­jām dzim­tas at­tie­cī­bām.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce: «Ar ve­co­mam­mu maz­mei­tai ne­sa­kri­ta dvē­se­les – ve­cai­mam­mai bi­ja sie­viš­ķā, bet maz­mei­tai – vī­riš­ķā dvē­se­le. Tas lie­ci­na par uz­ska­tu da­žā­dī­bu. Starp ve­co­mam­mu un maz­mei­tu pa­stā­vē­ja spē­cī­ga ener­ģē­tis­kā ne­sa­de­rī­ba, līdz ar to vē­sums vis­as dzī­ves ga­ru­mā. Tā­tad uz sil­tām jū­tām un jau­kām at­tie­cī­bām iz­re­dzes bi­ja ma­zas.

Ar mam­mu ir tie­ši šī pa­ša si­tu­āci­ja, tik­pat ne­sa­de­rī­gas ener­ģi­jas kā ar vec­mā­mi­ņu. Līdz ar to maz ie­spē­ja­ma spē­cī­ga mī­les­tī­ba abu star­pā. Mam­ma, ie­spē­jams, gri­bē­ja sa­vu 1966. ga­dā dzi­mu­šo mei­tu pa­kļaut, bet mei­tas ener­ģē­ti­ka bi­ja spē­cī­gā­ka. Mam­ma to ju­ta un var­būt tā­pēc rī­ko­jās var­dar­bī­gi. Vi­ņām abām ir ne­sa­de­rī­gas arī sirds skait­ļu ener­ģi­jas. Ve­cai­mam­mai ar vi­ņas jaun­āko mei­tu bi­ja la­ba sa­de­rī­ba, abas pat sa­vā zi­ņā lī­dzī­gi cil­vē­ki. Tā­pēc ne­brī­nos, ka vi­ņa ve­co­mam­mu ko­pa. To­ties ar ve­cā­ko mei­tu ve­cai­mam­mai ne­kā­da la­bā sa­de­rī­ba ne­sa­nā­ca, jo vi­ņa bi­ja diez­gan sma­ga rak­stu­ra cil­vēks.

Do­mā­ju, ka starp abām mā­sām arī at­tie­cī­bas ir diez­gan vē­sas, jo ne­kā­da la­bā sa­de­rī­ba starp vi­ņām ne­pa­stāv.»

Kā­pēc šis stāsts? Kā pie­mērs tam, ka pie­dzim­stot mēs sa­vu ģi­me­ni ne­iz­vē­la­mies, bet ci­tos ga­dī­ju­mos – pie­ņe­mot audžu­ģi­me­nē vai adop­tē­jot bēr­nu – gan va­ram iz­da­rīt vi­su, lai dzī­vo­tu ie­spē­ja­mi har­mo­nis­kā vi­dē, ne­kai­tē­jot ne­vie­nam.

Citi raksti

Katru dzīves aspektu ir pārveidojusi tehnoloģija, un tas ietver arī brīvā laika pavadīšanu un izklaidi. No filmu straumēšanas pēc pieprasījuma līdz interaktīvu lietotņu un digitālo hobiju izpētei mūsdienu dzīvesveids arvien vairāk balstās uz pieredzi, kas pieejama uzreiz un ērti. Šodien cilvēki sagaida ātru piekļuvi visam, kas viņus interesē, un tiešsaistes risinājumi to padara iespējamu. Aplūkosim, kā tiešsaistes kazino ieņem vietu digitālajā izklaidē mūsdienu dzīvesveidā un kā tie kļūst par neatņemamu šī plašā tirgus daļu.

Svarīgākais