Vārda spēks un dubultuzvārdi

Mūsu senči brīdināja, ka pateiktu vārdu ar cirvi neizcirtīsi. Bet mainīt var, iebilstu mūsdie­nu cilvēks. Var gan, tomēr vārda enerģija turpinās plīvot matērijā tik un tā.

Ci­pa­ru vib­rā­ci­ja

Dau­dzi ve­cā­ki kon­sul­tē­jas ar nu­me­ro­lo­gu, pirms dod vār­du sa­vam ma­zu­lim. Arī tad, ja cil­vēks grib mai­nīt vār­du vai uz­vār­du, viņš mēdz iz­ru­nā­ties ar nu­me­ro­lo­gu. «Skait­lis ti­kai in­for­mē, bet vārds ir ma­ģisks,» uz­sver psiho­lo­ģis­ko zi­nāt­ņu dok­tors, ezo­tē­ri­ķis, as­tro­logs un ta­ro­logs An­drejs Žandrs. Vār­du un uz­vār­du var pār­vei­dot ci­pa­ros un skait­ļos, un kat­ram no ci­pa­riem pie­mīt kon­krē­ta vib­rā­ci­ja, ener­ģi­ja. Ar to mēs dzī­vo­jam, pa­tei­co­ties sa­vā pir­ma­jā do­ku­men­tā – dzim­ša­nas ap­lie­cī­bā – re­ģis­trē­ta­jam per­so­nī­bas ko­dam jeb vār­dam un uz­vār­dam. Šo ener­ģi­ju iz­jū­tam zem­ap­zi­ņas lī­me­nī un, gri­bot vai ne­gri­bot, re­aģē­jam uz skait­ļu un bur­tu vib­rā­ci­jām, kā arī uz ska­ņām, kas vei­do vār­du un uz­vār­du, ie­sau­ku, pa­la­mu, pseido­nī­mu, ska­tu­ves vār­du vai mīļ­vār­di­ņu.

Pār­simts ne­ap­mie­ri­nā­to

Lat­vi­jā uz­vār­da mai­ņa sie­vie­tēm pēc lau­lī­bām (un arī pēc šķir­ša­nās) ir sen ie­ras­ta tra­dī­ci­ja, bet vār­du gan no­mai­na daudz re­tāk – vi­dē­ji 200 cil­vē­ku ga­dā. Iz­rā­dās, ci­tu vār­du iz­vē­las ne ti­kai sa­vu ve­cā­ku ori­ģi­na­li­tā­tes upu­ri, bet arī pla­šā­kā iz­prat­nē «nor­mā­lu» per­son­vār­du val­kā­tā­ji. Pie­mē­ram, Rī­gas Zie­me­ļu dzim­tsa­rak­stu no­da­ļā 2011. ga­dā ti­ka re­ģis­trē­ti sep­ti­ņi vār­du mai­ņas ga­dī­ju­mi: no Ga­ļi­na uz Ka­ri­na, no An­dris uz An­drejs, no vār­da Gi­ta uz Li­gi­ta, no Ju­rijs uz Ju­ris, no Bi­ru­ta Em­ma uz Ru­ta, no Je­ļe­na uz Ele­na, no Irē­na uz Irē­na Emī­li­ja.

Ak­tri­se Dār­ta Da­ne­vi­ča ir at­zi­nu­si, ka vi­ņa se­vi ne­spē­ja iz­just kā Ine­si, kas bi­ja ve­cā­ku do­tais vārds. Dār­ta, un viss. Ta­gad vi­ņas pa­sē ir ie­rak­stīts pa­šas iz­vē­lē­tais vārds, tē­tis un mam­ma to ir ak­cep­tē­ju­ši, ak­tri­se stās­tī­ju­si žur­nā­lam «Ses­tDie­na». Vi­ņa se­vi rak­stu­ro­ju­si kā jū­tī­gu un vieg­li ie­vai­no­ja­mu, un šīs īpa­šī­bas vārds «Ine­se» pa­stip­ri­not. Sa­vu­kārt Dār­ta ar cie­ta­jiem bur­tiem «d» un «r», vi­ņas­prāt, ir spē­cīgs vārds. Ta­gad, tie­kot uz­ru­nā­tai par Dār­tu, vi­ņa jū­tas daudz stip­rā­ka un va­ro­šā­ka, jo ak­tri­se tic, ka ska­ņas ie­tek­mē cil­vē­ku. Lat­vi­jas Nu­me­ro­lo­gu bied­rī­bas va­dī­tājs Kris­taps Baņ­ķis no­rā­da, ka, mai­not vār­du, bū­tis­ki var mai­nī­ties iz­prat­ne par to, kā re­ali­zēt sa­vu dzī­vi.

Kā­pēc tas ir sva­rī­gi?

An­dre­jam Žan­dram šā­dos ga­dī­ju­mos bū­tu kas pie­bil­stams – ve­cā­ku do­tais vārds ne­kur ne­pa­zūd, jo tas ir ti­cis iz­vē­lēts, re­ģis­trēts un arī kā­du lai­ku iz­man­tots. Pat no­mai­nīts šis vārds cil­vē­kam ir ie­ko­dēts uz mū­žu ne­re­dza­mās ener­ģi­jas lī­me­nī. Tā­pēc per­son­vār­da iz­vē­lei ne­va­ja­dzē­tu būt viegl­prā­tī­gam un im­pul­sī­vam un­tu­mam. An­drejs Žandrs par cil­vē­ka vār­du var stās­tīt stun­dām, ana­li­zē­jot gan zil­bju skai­tu, gan bur­tu dau­dzu­mu, gan ska­ņu vib­rā­ci­jas un to ie­tek­mi uz vār­da īpaš­nie­ku. Zil­bei, iz­rā­dās, ir bū­tis­ka psiho­emo­ci­onā­la ie­dar­bī­ba uz cil­vē­ku, bur­tu skaits zil­bē vei­ci­na emo­ci­onā­lus pār­dzī­vo­ju­mus. Ja ta­gad gri­bas ie­sauk­ties «Nav tie­sa!», tad jā­pa­skaid­ro, ka tas no­tiek zem­ap­zi­ņā.

An­drejs Žandrs sme­jas, ka pēc vār­da ie­spē­jams no­teikt, ku­ram, vis­ti­ca­māk, bū­šot re­ti rie­bīgs rak­sturs, kurš vi­su dzī­vi īg­ņo­šo­ties un bū­šot al­laž ne­ap­mie­ri­nāts, ku­ra sie­vie­te no­liegs sie­vie­ti se­vī, bet vī­rie­tis – sa­vu vī­riš­ķo ES. Do­dot vār­du ar kon­krē­tu zil­bju un bur­tu skai­tu, ma­za­jai per­so­nī­bai var pū­rā ie­likt ha­ris­mu un pras­mi dzī­vot vieg­li. Ta­ču, ja mi­sē­sies nu­me­ro­lo­ģis­ka­jos ap­rē­ķi­nos (jo per­so­nas vārds ir jā­vēr­tē arī sais­tī­bā ar dzim­ša­nas da­tiem), tad sa­nāks ne­vis ha­ris­ma un ne­kai­tīgs dzī­ves svi­nē­tājs, bet gan bēr­niš­ķīgs, pat in­fan­tils cil­vēks, kurš ne­kā­di ne­spēs kļūt pie­au­dzis.

Vie­nu vai di­vus, pa­ras­tu vai īpa­šu?

Kris­taps Baņ­ķis ir strikts – ja bēr­nam ir ie­do­ti di­vi vār­di, tad viņš jā­sauc abos vār­dos. Ja vār­du ir vēl vai­rāk, uz­ru­nā­jot at­va­si, jā­lie­to vis­i. Jo – kā­lab tad tie iz­vē­lē­ti? Jā­teic, at­se­viš­ķos ga­dī­ju­mos to iz­da­rīt ne­būs vieg­li. Pa­gā­ju­ša­jā ga­dā kād­rei­zē­jais tele­vī­zi­jas rai­dī­ju­mu vei­do­tājs Vies­turs Dū­le ar di­viem do­mu­bied­riem pa­zi­ņo­ja, ka no­mai­nīs vār­dus un uz­vār­dus pret ci­tiem, kā pats ap­gal­vo, nu­me­ro­lo­ģis­ki iz­skait­ļo­tiem. Vies­turs iz­vē­lē­jies būt Zu­ar­guss Klo­ro­rus-Zar­mass, bet vi­ņa cī­ņu­bied­ri – Ar­sta­rul­smi­rus Ar­su­jum­fus-Ta­rus un Jurg­stu­laj­stus La­jur­gus-Ur­gu­rus. Ne tik grū­ti iz­ru­nā­ja­mus, bet ļo­ti sav­da­bī­gus vār­dus ir vē­lē­ju­šies ie­gūt arī ci­ti cil­vē­ki, lai kļū­tu par Ki­u, Sa­ilu, Evi­anu, No­ri...

Re­aģē­jot uz Vies­tu­ra Dū­les pa­zi­ņo­ju­mu par vār­da mai­ņu, pa­ma­to­jo­ties uz nu­me­ro­lo­ģi­jas kri­tē­ri­jiem, Kris­taps Baņ­ķis me­di­jiem iz­sū­tī­tā vēs­tu­lē brī­di­na: «Pats nā­ku no ģi­me­nes, kur ka­len­dā­rā ne­ie­rak­stī­tie vār­di ir čet­riem ļo­ti tu­viem ra­di­nie­kiem. Tur­klāt tēvs un mei­ta sa­vus vār­dus lat­vie­šu vār­du klās­tā ie­rak­stī­ju­ši pir­mo­reiz. Vi­ņiem tie do­ti kopš dzim­ša­nas. Šā­diem bēr­niem, ku­ri ap­lai­mo­ti ar vien­rei­zī­giem vār­diem, to ska­ņu vib­rā­ci­ju ceļš jā­vei­do pa­šam. Aiz vi­ņu mu­gu­ras ne­stāv ci­ti tā­da pa­ša vār­da ne­sē­ji. Cik tas ir vieg­li vai sa­rež­ģī­ti, ana­li­zē­jams kat­rā in­di­vi­du­ālā ga­dī­ju­mā. Pa­vi­sam no­teik­ti, ne­pa­ras­tu vār­du do­ša­nai ne­va­ja­dzē­tu būt kā paš­mēr­ķim.»

Un vēl. Ja bēr­nu ilg­sto­ši uz­ru­nā ie­sau­kā, kas pat at­tā­li ne­at­gā­di­na vi­ņa vār­du, kaut kas nav kār­tī­bā. Ie­spē­jams, ofi­ci­ālais vārds ir pret­ru­nā ar šā cil­vē­ka bū­tī­bu un vi­ņā tiek iz­rai­sīts iek­šējs kon­flikts, kas var sa­gā­dāt grū­tī­bas dzī­vē.

Sa­vu­kārt baz­nī­cā do­to ga­rī­go vār­du ne­viens cits ne­drīkst zi­nāt, tas nav do­māts pub­lis­kai lie­to­ša­nai, uz­ska­ta An­drejs Žandrs. Lat­vi­jas dzim­tsa­rak­stu no­da­ļās no­vē­rots, ka ne­re­ti cil­vē­ki grib kā ot­ro per­son­vār­du pa­sē ie­rak­stīt sa­vu re­li­ģis­kās pār­lie­cī­bas dēļ iz­vē­lē­to vār­du.

Dzim­tas ener­ģi­ja: pa­tu­rēt vai mai­nīt

Ba­let­de­jo­tā­ja El­za Lei­ma­ne-Mar­ti­no­va pēc lau­lī­bām sa­vam dzim­tas uz­vār­dam pie­vie­no­ja vī­ra Rai­mon­da uz­vār­du. «Prak­tis­ka­jai As­tro­lo­ģi­jai» vi­ņa at­zīst, ka to da­rī­ju­si emo­ci­onā­lu ie­mes­lu dēļ: «Gri­bē­ju da­ļi­ņu no vi­ņa sev ofi­ci­āli un arī tā­pēc, ka ie­nā­cu Mar­ti­no­vu ģi­me­nē.» Sa­vu­kārt mū­zi­ķi Jā­nis Hol­šteins-Up­ma­nis un Mā­ra Up­ma­ne-Hol­štei­ne ap­mai­nī­jās ar uz­vār­diem. Viņš pie­ņē­ma sie­vas uz­vār­du, vi­ņa pie­vie­no­ja vī­ra uz­vār­du sa­vē­jam. Jā­nis «Prak­tis­ka­jai As­tro­lo­ģi­jai» stās­ta, ka uz šā­du rī­cī­bu pa­mu­di­nā­ju­ši di­vi ie­mes­li. «Pirm­kārt, abi esam pub­lis­kas per­so­nas, esam uz ska­tu­ves. Ir kla­sis­ki, ja sie­va pie­ņem vī­ra uz­vār­du, bet Mā­rai vi­ņas uz­vārds ir arī kā fir­mas zī­me. Mēs ātr­i sa­pra­tām, ka ne­bū­tu go­dī­gi, ja vie­nam jā­mai­na uz­vārds. Mēs ar uz­vār­diem ap­mai­nī­jā­mies abi un uz­ska­tām to par ele­gan­tu cie­ņas žes­tu. Tas bi­ja otrs ie­mesls. Jā, un Mā­rai ve­cā­kais brā­lis arī ir Jā­nis, tā­tad viens Jā­nis Up­ma­nis jau ir.»

Uz­vārds at­spo­gu­ļo dzim­tas ener­ģi­ju. No­mai­not dzim­to uz­vār­du vai uz­vār­dus ap­vie­no­jot, ener­ģi­ju ie­spē­jams mai­nīt. Ne­re­ti iz­mai­ņas ir ļo­ti bū­tis­kas, tā­pēc jā­iz­vēr­tē ie­spē­ja­mie ie­gu­vu­mi un zau­dē­ju­mi, jo vār­da un uz­vār­da ener­ģi­ja var pa­celt vai grem­dēt cil­vē­ka spē­jas, dzī­ves­spa­ru, mo­ti­vā­ci­ju un ie­tek­mēt ci­tu cil­vē­ku vēr­tē­ju­mu. «Ta­gad va­ru dro­ši ap­gal­vot – la­bi, ka ap­pre­cē­jos, pie­ņē­mu vī­ra uz­vār­du un arī pēc šķir­ša­nās to ne­mai­nī­ju at­pa­kaļ. Mans mei­ta­suz­vārds, pār­vēr­šot ci­pa­ros, pa­stip­ri­nā­ja, ma­nu­prāt, ne pā­rāk vē­la­mas da­bas do­tas īpa­šī­bas, pie­mē­ram, lī­de­ris­mu, vēl­mi būt pir­ma­jai un la­bā­ka­jai. Kom­plek­tā ar ci­tām nu­me­ro­lo­ģis­ka­jā por­tre­tā jeb mat­ri­cā eso­ša­jām īpa­šī­bām vei­do­jās tāds «Mo­lo­to­va kok­tei­lis», ka kā­da nu­me­ro­lo­ģe pat iz­me­ta – tad gan tu bū­tu ne­cie­ša­ma,» stās­ta ra­do­šas pro­fe­si­jas pār­stā­ve. Pa­tu­rot vī­ra uz­vār­du, tā skait­ļu vib­rā­ci­ja vi­ņai ta­gad ļauj ļaut pa­stip­ri­nāt tie­ši ra­do­šu­mu. «Tie­ši to man va­jag! To­laik par nu­me­ro­lo­ģi­ju ne­zi­nā­ju ne­ko, bet pa­ti pa­ma­nī­ju, ka pēc ap­pre­cē­ša­nās un uz­vār­da mai­ņas ma­na kar­je­ra sā­ka at­tīs­tī­ties, es sa­snie­dzu re­zul­tā­tus un ie­gu­vu at­zi­nī­bu. Kā­du lai­ku ma­ni bi­ja ap­sē­du­si do­ma pa­ņemt mei­ta­suz­vār­du, bet kaut kas vi­su lai­ku brem­zē­ja. Prie­cā­jos, ka ne­sa­nā­ca,» sa­ka sie­vie­te.

Ne­lie­la at­kā­pe par dzim­tas ener­ģi­ju. Ir dzir­dēts sa­kām – mums dzim­tā vis­i vī­rie­ši bi­ja Jā­ņi, un tā tam būs pa­likt! Vai arī – krust­tēvs An­tons ir labs cil­vēks, tā­pēc vi­ņam par go­du dē­lu sau­ksim An­to­na vār­dā. Lai no­tiek! Ti­kai kā­da šiem Jā­ņiem bi­ju­si dzī­ve, kā­di cil­vē­ki vi­ņi bi­ja, ko da­rī­ja, vai ci­ti vi­ņus cie­nī­ja? Vai jūs tā­du lik­te­ni no­vē­lat arī sa­vam dē­lam? Un krust­tēvs An­tons tie­šām ir lā­ga dvē­se­le, ti­kai dzer pār mē­ru. Pa­ska­tie­ties, kā An­tons dzī­vo, un iz­le­miet, vai gri­bat sa­vu at­va­si An­to­nu re­dzēt kā sir­snī­gu al­ko­ho­li­ķi?

AT­CE­RIES!

*No­mai­not vār­du un/vai uz­vār­du, iz­mai­ņas ener­ģi­jas lī­me­nī ne­no­tiks ta­jā pa­šā mir­klī un pat pēc mē­ne­ša ne. Ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ga Kris­ta­pa Baņ­ķa pie­re­dze lie­ci­na, ka jaun­ās vib­rā­ci­jas sāks «strā­dāt» pēc pus­ot­ra vai di­viem ga­diem.

*Vie­na lie­ta, kā vārds un uz­vārds «dar­bo­jas» Lat­vi­jā. Ci­ta lie­ta, ja cil­vēks no­lē­mis uz lai­ku vai pa­stā­vī­gi dzī­vot ār­ze­mēs. Nu­me­ro­logs var «sa­ci­pa­rot», kā kon­krē­tā vār­da un uz­vār­da val­kā­tā­ju uz­tvers ār­pus dzim­te­nes. Tas ne­no­zī­mē, ka no­teik­ti jā­mai­na vārds, bet vis­maz būs skaidrs, cik glu­di veik­sies vai kā­di sa­mez­glo­ju­mi va­rē­tu ras­ties. Starp ci­tu, cil­vē­ki, ku­ri pa­re­dzē­ju­ši il­gā­ku prom­būt­ni no Lat­vi­jas, tik tie­šām no­mai­na vār­du, vis­bie­žāk iz­vē­lo­ties rak­stī­bu bez ga­rum­zī­mēm, šņā­ce­ņiem un mīk­sti­nā­ju­ma zī­mēm.