Vai Sta­ļins ti­cē­ja as­tro­lo­giem?

Il­gus ga­dus sa­bied­rī­bā val­dī­ja uz­skats, ka sta­ļi­nisms un as­tro­lo­ģi­ja ir di­vas ne­sa­vie­no­ja­mas lie­tas – pro­ti, vie­nī­gā «pa­rei­zā» mā­cī­ba to­laik bi­ja ko­mu­nisms, bet viss pā­rē­jais ti­ka uz­ska­tīts par mā­ņiem un tum­so­nī­bu.

To­mēr ga­du gai­tā ar­hī­vos iz­de­vies at­rast fak­tus, kas liek uz Jo­si­fu Sta­ļi­nu un vi­ņa pie­ņem­ta­jiem lē­mu­miem pa­rau­dzī­ties maz­liet ci­tā gais­mā. Ap­gal­vot, ka viņš se­ko­jis kā­da sle­pe­na as­tro­lo­ga pa­do­miem, bū­tu pār­stei­dzī­gi, ta­ču «tau­tu tēvs», ma­zā­kais, nav bi­jis pil­nī­gi at­klāts, 1931. ga­dā no­ti­ku­ša­jā sa­ru­nā ar vā­cu rakst­nie­ku Emī­lu Lud­vi­gu ap­gal­vo­jot, ka ne­tic lik­te­nim.

Mai­nī­tā dzim­ša­nas die­na

Ja bū­tu ie­spē­jams lai­ka ma­šī­nā aiz­ce­ļot ap­tu­ve­ni 70 ga­du se­nā pa­gāt­nē un pa­dom­ju pil­so­ņiem ap­jau­tā­ties, kad ir «tau­tu tē­va» dzim­ša­nas die­na, mēs sa­ņem­tu ne­šau­bī­gu at­bil­di – 1879. ga­da 21. de­cem­bris (9. de­cem­bris pēc ve­cā sti­la). Šāds da­tums at­ro­dams vis­os do­ku­men­tos, kas ta­pu­ši pēc 1917. ga­da – ko­mu­nis­tu par­ti­jas bied­ra kar­tē, par­ti­jas ar­hī­vos, mir­ša­nas ap­lie­cī­bā – un, pro­tams, no tiem pār­ce­ļo­jis uz so­lī­dām en­cik­lo­pē­di­jām. Ti­kai kriet­nu lai­ku pēc Jo­si­fa Sta­ļi­na nā­ves vēs­tur­nie­kiem ie­nā­ca prā­tā ie­lū­ko­ties vi­ņa dzim­tās Go­ri pil­sē­tas baz­nī­cas grā­ma­tās un ar lie­lu pār­stei­gu­mu kon­sta­tēt, ka pa­tie­sī­bā nā­ka­mais liel­valsts lī­de­ris ir dzi­mis 1878. ga­da 18. de­cem­brī (6. de­cem­brī pēc ve­cā sti­la) un kris­tīts pēc 11 die­nām.

Tik tā­lu fak­ti, bet tā­lāk jau sā­kas mi­nē­ju­mi, jo Jo­si­fa Sta­ļi­na lai­ka­bied­ru lie­cī­bās nav at­ro­da­mas pat zi­ņas, ka vi­ņi bi­ju­ši in­for­mē­ti par dzim­ša­nas da­tu­ma mai­ņu, ne­maz ne­ru­nā­jot par to, ka bū­tu zi­nā­ju­ši, kā­dēļ Sta­ļi­nam tas bi­jis ne­pie­cie­šams.

Ne­at­ro­dot ci­tu ra­ci­onā­lu iz­skaid­ro­ju­mu šā­dai rī­cī­bai, da­ļa pēt­nie­ku iz­vir­zī­ju­ši hi­po­tē­zi, ka viņš sa­vu lē­mu­mu pie­ņē­mis pēc kā­da as­tro­lo­ga ie­tei­ku­ma, jo ir ta­ču zi­nāms, ka as­tro­lo­ģi­jā ļo­ti sva­rīgs ir cil­vē­ka dzim­ša­nas brī­dis un vi­ņa lik­te­ni lie­lā mē­rā no­sa­ka pla­nē­tu stā­vok­lis ša­jā mo­men­tā. Tur­klāt ho­ro­sko­pa kar­tē raz­da­mi cil­vē­ka vā­jie pun­kti, ga­du cik­lu ten­den­ces un ci­tas vis­no­taļ pri­vā­tas lie­tas. Vēl vai­rāk, tiek mi­nēts pat kon­krē­ta cil­vē­ka vārds – ru­na ir par Ge­or­gi­ju Gur­dži­je­vu, ar ku­ru ko­pā Sta­ļins mā­cī­jies Tif­li­sas ga­rī­ga­jā se­mi­nā­rā un kā­du brī­di pat dzī­vo­jis vie­nā is­ta­bi­ņā. «So­so, ar tā­du ho­ro­sko­pu tu par Krie­vi­jas ca­ru ne­kad ne­kļū­si,» – šā­da frā­ze ne­re­ti tiek «pie­rak­stī­ta» Ge­or­gi­jam Gur­dži­je­vam, kurš esot sa­vu­laik vei­do­jis Sta­ļi­na as­tro­lo­ģis­ko kar­ti, bal­sto­ties uz vi­ņa īs­ta­jiem dzim­ša­nas da­tiem.

Kas bi­ja šis Ge­or­gijs Gur­dži­jevs? Diez­gan tum­ša un no­slē­pu­mai­na per­so­nī­ba – pa pus­ei as­tro­logs, pa pus­ei mis­ti­ķis. Arī okul­tists, fi­lo­zofs, psiho­logs, sle­pe­nu bied­rī­bu di­bi­nā­tājs, ku­ra te­ori­jas stūr­ak­mens bi­ja tas, ka ik­viens cil­vēks ir mi­ni­atū­ra Vi­su­ma ko­pi­ja. Pēc re­vo­lū­ci­jas Gur­dži­jevs pār­cē­lās uz Eiro­pu, kur, ie­spē­jams pat kon­sul­tē­jis Ādol­fu Hit­le­ru un ese­sie­šus, ta­ču vai­rāk­kārt esot ap­mek­lē­jis arī dzim­te­ni. Ka­ra ga­dos viņš dzī­vo­ja Pa­rī­zē, bet 1946. ga­da Fon­teb­lo gā­ja bo­jā diez­gan aiz­do­mī­gā au­to­ka­tas­tro­fā – ti­kai pār­is die­nas pēc tam, kad Jo­sifs Sta­ļins uz­de­vis vi­ņu steig­šus sa­mek­lēt.

Pla­nē­tas ne­ap­mā­nī­si

At­tie­cī­bā uz dzim­ša­nas die­nas mai­ņu no­piet­ni as­tro­lo­gi uz­ska­ta, ka tas lik­te­nī ne­ko ne­var mai­nīt, jo pla­nē­tas ta­ču ne­ap­mā­nī­si, tās ne­ska­tās cil­vē­ka pa­ses da­tos. To­mēr žur­nāls «As­tro­me­ri­di­an.ru» no­rā­da, ka 1917. ga­dā (un tie­ši tad Sta­ļins sā­ka iz­man­tot jaun­o dzim­ša­nas da­tu­mu) si­tu­āci­ja bi­ja uni­kā­la, jo Krie­vi­ja pēc re­vo­lū­ci­jas mai­nī­ja ka­len­dā­ru, pār­ejot uz tā dē­vē­to jaun­o sti­lu – tas no­zī­mē, ka sa­vu sim­bo­li­ku mai­nī­ja arī vis­i da­tu­mi. Ta­ču ļo­ti ie­spē­jams, ka dzim­ša­nas die­nas mai­ņa ne­maz nav sais­tī­ta ar as­tro­lo­ģi­ju, bet gan nu­me­ro­lo­ģi­ju – ir ne­ap­stip­ri­nā­tas zi­ņas, ka šī sfē­ra Sta­ļi­nu in­te­re­sē­ju­si vai­rāk. (Vēs­tur­nieks Vil­jams Poh­ļob­likns(???????), pie­mē­ram, no­rā­da, ka tie­ši pēc vi­ņa rī­ko­ju­ma un iz­man­to­jot vi­ņa ide­jas Ot­rā pa­sau­les ka­ra lai­kā Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā iz­strā­dā­ta uni­kā­la sa­lū­tu sis­tē­ma, ku­rai pa­sau­lē nav bi­jis ana­lo­gu. Nu­me­ro­lo­gi to at­zi­nu­ši par ļo­ti lo­ģis­ku un sa­pro­ta­mu.)

Bet at­grie­žo­ties pie as­tro­lo­ģi­jas Sta­ļi­na lai­kos – bū­tu ļo­ti liels pār­spī­lē­jums ap­gal­vot, ka tā bū­tu aiz­lieg­ta. Jā, vairs ne­iz­nā­ca spe­ci­ali­zē­tie žur­nā­li, ta­ču ta­jā pa­šā lai­kā šai tē­mai vel­tī­ti rak­sti ti­ka pub­li­cē­ti žur­nā­los (pie­mē­ram, «Ogo­ņok»), as­tro­lo­ģi­jai bi­ja at­vē­lēts šķir­klis Lie­lās pa­dom­ju en­cik­lo­pē­di­jas pir­ma­jā iz­de­vu­mā. To­ties par ab­so­lū­tu mī­tu vēs­tur­nie­ki dē­vē le­ģen­du, ka 1929. ga­dā Sta­ļins sa­pul­ci­nā­jis vi­sus pa­dom­ju as­tro­lo­gus uz kon­gre­su Ge­len­dži­kā, pēc ku­ra vi­ņi ap­cie­ti­nā­ti un vai nu ie­slo­dzī­ti no­met­nēs, vai no­šau­ti. Ne­kā­du zi­ņu par šā­du kon­gre­su ar­hī­vos nav.

Met­ro un Sta­ļi­na augst­cel­tnes

Uz ik­vie­nu, kurš pa­bi­jis Mas­ka­vā, lie­lu ie­spai­du no­teik­ti at­stā­jis Krie­vi­jas gal­vas­pil­sē­tas met­ro un tā dē­vē­tās Sta­ļi­na augst­cel­tnes, sla­ve­nā­kā no ku­rām ir Mas­ka­vas Valsts uni­ver­si­tā­tes ēka. Ir zi­nāms, ka Sta­ļins per­so­nī­gi kon­tro­lē­jis šo vē­rie­nī­go cel­tņu ra­dī­ša­nu, ap­stip­ri­nā­jis pro­jek­tus, un, vis­maz ver­si­ju lī­me­nī, at­klā­jas ļo­ti in­te­re­san­tas lie­tas. Pro­ti, tiek uz­ska­tīts, ka Jo­sifs Sta­ļins, plā­no­jot Mas­ka­vas ap­bū­vi, iz­man­to­jis Krie­vi­jas gal­vas­pil­sē­tas as­tro­lo­ģis­ko kar­ti, ku­ru XVIII gad­sim­tā iz­vei­do­jis le­ģen­dā­rais Ja­kovs Brjūss. Viņš bi­ja gan da­bas pēt­nieks, gan as­tro­noms (1702. ga­dā di­bi­nā­ja pir­mo ob­ser­va­to­ri­ju Krie­vi­jā), gan al­ķī­mi­ķis, mis­ti­ķis un as­tro­logs, gan valsts­vīrs un viens no Pē­te­ra I līdz­gait­nie­kiem.

«Met­ro­po­li­tē­na lo­ka lī­ni­jā ne jau tā­pat vien ir tie­ši 12 sta­ci­jas – tās sim­bo­li­zē zo­di­aka zīm­ju skai­tu. Brjūss uz­ska­tī­ja, ka Mas­ka­va jā­ap­bū­vē pēc lo­ku prin­ci­pa, tā esot dro­šā­kā ģeo­met­ris­kā fi­gū­ra šai pil­sē­tai. Boļ­še­vi­ki šo ide­ju re­ali­zē­ja, iz­bū­vē­jot Dār­za un Bul­vā­ra lo­kus,» sa­ru­nā ar «Newsru» skaid­ro­ju­si vēs­tur­nie­ce un ek­skur­si­ju va­dī­tā­ja Iri­na Ser­gi­jev­ska. Tā­pat nav ne­jau­šī­ba, ka Sta­ļi­nam bi­ju­si ie­ce­re uz­bū­vēt tie­ši de­vi­ņas augst­cel­tnes, ku­rām bū­tu jā­sim­bo­li­zē Sau­les sis­tē­mas pla­nē­tu skaits (se­nā­ko lai­ku as­tro­lo­ģis­ka­jā sis­tē­mā – red.), as­tro­lo­ģis­kām shē­mām at­bilst arī Taut­saim­nie­cī­bas sa­snie­gu­mu iz­stā­des plāns. «In­te­re­san­ti, ka gan augst­cel­tnes, gan met­ro lo­ka lī­ni­ja ti­ka bū­vē­tas vien­lai­kus, bet pa­ti pil­sē­ta – it kā sa­da­lī­ta sek­to­ros, kas pre­cī­zi at­bilst as­tro­lo­ģis­ka­jai kar­tei,» stās­tī­ju­si vēs­tur­nie­ce.

In­ter­ne­ta krie­vu seg­men­tā at­ro­da­ma­jos ma­te­ri­ālos par augst­cel­tņu bū­vi at­kal ne rei­zi vien pa­rā­dās Gur­dži­je­va vārds – ir ver­si­ja, ka tie­ši viņš ie­tei­cis Sta­ļi­nam uz­bū­vēt pi­ra­mī­das ti­pa augst­cel­tnes, kas spēj aku­mu­lēt ze­mes un kos­mo­sa ener­ģi­ju, to kon­cen­trē­jot uz pa­šu gal­ve­no pi­ra­mī­du. Ru­na, pro­tams, ir par tā arī ne­uz­bū­vē­to Pa­dom­ju na­mu (1931. ga­dā uz­spri­dzi­nā­tās Kris­tus Glā­bē­ja ka­ted­rā­les vie­tā) – vis­maz 400 met­ru augs­tu «mons­tru», ku­ru bi­ja plā­nots ro­tāt ar 100 met­ru augs­tu, ro­tē­jo­šu Ļe­ņi­na sta­tu­ju. Tie­ši gal­ve­na­jā pi­ra­mī­dā pēc Sta­ļi­na fi­zis­kās nā­ves esot bi­jis plā­nots ie­vie­tot vi­ņa pīš­ļus, un, pa­tei­co­ties sa­ņem­ta­jai ener­ģi­jai, «tau­tu tēvs» ie­gū­tu dvē­se­les ne­mir­stī­bu, vēs­ta šī ver­si­ja.

Jā­at­gā­di­na, ka Pa­dom­ju na­ma bū­vi ap­stā­di­nā­ja Ot­rais pa­sau­les karš (vē­lāk mo­nu­men­tā­los pa­ma­tus pār­vei­do­ja par pel­dba­sei­nu «Mas­ka­va»), pēc ku­ra Sta­ļins no­lē­ma sā­ku­mā tikt ga­lā ar pā­rē­jo pi­ra­mī­du bū­vi, bet pēc tam at­griez­ties pie gal­ve­nās. In­te­re­san­ti, ka vi­sām augst­cel­tnēm pa­ma­ta ak­me­ņi ti­ka lik­ti vie­nā brī­dī – 1947. ga­da 7. sep­tem­brī pulk­sten 13.00*. Mūs­die­nu as­tro­lo­gi ir pār­lie­ci­nā­ti, ka kāds vi­ņu ko­lē­ģis šo da­tu­mu un lai­ku ir pre­cī­zi iz­skait­ļo­jis, un at­kal jau aiz­do­mas krīt uz Gre­go­ri­ju Gur­dži­je­vu. «Ie­spē­jams, ka Sta­ļi­na ļau­dis 1946. ga­dā vi­ņu pa­tie­šām sa­mek­lē­ja, bet, kad Gur­dži­jevs sa­vu uz­de­vu­mu bi­ja iz­pil­dī­jis, viņš kā lie­ci­nieks vairs ne­bi­ja vē­lams,» vēs­ta vie­na no po­pu­lā­rā­ka­jām sa­zvē­res­tī­bas te­ori­jām.

Svēt­bil­de un Ti­mu­ra pīš­ļi

To, ka Sta­ļins ti­cē­ja lie­tām, ku­ras mūs­die­nās pie­ņemts dē­vēt par pa­ra­nor­mā­lām, lie­ci­na arī di­vi do­ku­men­tā­li ap­stip­ri­nā­ti ga­dī­ju­mi Ot­rā pa­sau­les ka­ra lai­kā.

Pir­mais at­tie­cas uz Ka­za­ņas Diev­mā­tes svēt­bil­di. Ka­ra sā­ku­mā Sar­ka­na­jai ar­mi­jai cie­šot vie­nu sa­kā­vi pēc ot­ras, pa­dom­ju valsts lī­de­ris strau­ji mai­nī­ja at­tiek­smi pret baz­nī­cu, ne ti­kai at­ļau­jot, bet arī mu­di­not rī­kot diev­kal­po­ju­mus. 1941. ga­da de­cem­brī ti­ka san­kci­onēts krus­ta gā­jiens Ļe­ņin­gra­dā, uz ku­ras sliek­šņa to­reiz jau at­ra­dās vā­cu ka­ra­spēks – boļ­še­vi­ku lī­de­ri no­ti­cē­ja se­nam pa­re­ģo­ju­mam, ka val­sti bries­mu ga­dī­ju­mā glābs Ka­za­ņas Diev­mā­tes svēt­bil­de, kas at­ra­dās Vla­di­mi­ra ka­ted­rā­lē. Un pa­tie­šām, pēc tam, kad krus­ta gā­jiens ar svēt­bil­di ap­stai­gā­ja Ļe­ņin­gra­du, ie­naid­nie­ka spē­ki šo ie­do­mā­to lī­ni­ju tā arī ne­spē­ja šķēr­sot. Nā­ka­ma­jā ga­dā Sta­ļi­na per­so­nī­gais pi­lots Alek­sandrs Go­lo­va­novs ar lid­ma­šī­nu «Li-2», ku­rā at­ra­dās svēt­bil­de, no­li­do­ja gan fron­tes lī­ni­ju pie Mas­ka­vas, un ie­naid­nie­kam at­kal nā­cās at­kāp­ties, pēc tam svēt­bil­de no­gā­dā­ta arī Sta­ļin­gra­dā.

Otrs ga­dī­jums at­tie­cas uz XIV gad­sim­ta ka­ra­va­do­ņa Ti­mu­ra jeb Ta­mer­la­na pīš­ļiem. Se­nos rak­stos pa­re­ģots, ka vi­ņa ka­pe­ņu (tās at­ro­das Sa­mar­kan­dā) at­vēr­ša­na iz­rai­sīs bries­mī­gu ka­ru, ta­ču 1941. ga­dā, kad Eiro­pā jau plo­sī­jās karš, pa­dom­ju val­stij ļo­ti bi­ja ne­pie­cie­ša­mas fi­nan­ses, un bi­ja ce­rī­bas, ka ka­pe­nēs iz­do­sies at­rast ne­ie­do­mā­ja­mas ba­gā­tī­bas. Se­nais pa­re­ģo­jums pie­pil­dī­jās – Ti­mu­ra pīš­ļu miers ti­ka iz­trau­cēts 21. jū­ni­jā, bet 22. jū­ni­jā Vā­ci­ja uz­sā­ka ie­bru­ku­mu Pa­dom­ju Sa­vie­nī­bā.

In­te­re­san­tā­kais se­ko­jis pēc tam – ki­no­ope­ra­tors Ma­liks Ka­ju­movs, kurš pie­da­lī­jies Sa­mar­kan­das eks­pe­dī­ci­jā, at­ce­ras, ka 1942. ga­dā vi­ņam iz­de­vies par Ti­mu­ra lās­tu in­for­mēt ģenerāli Ge­or­gi­ju Žu­ko­vu, kurš šo in­for­mā­ci­ju no­de­vis tā­lāk Sta­ļi­nam. Jau tā pa­ša ga­da ok­tob­rī iz­dots rī­ko­jums pār­ap­be­dīt Ti­mu­ra pīš­ļus, tur­klāt šim no­lū­kam at­vē­lē­ti ie­vē­ro­ja­mi lī­dzek­ļi. Ta­ču, kā iz­pē­tī­jis vēs­tur­nieks Va­dims Čer­nob­rovs, pirms ap­be­dī­ša­nas Ti­mu­ra pīš­ļi ar īpa­šu lid­ma­šī­nu no­gā­dā­ti uz tiem fron­tes ie­cir­kņiem, ku­ros Sar­ka­na­jai ar­mi­jai klā­jās sa­mē­rā grū­ti. 1942. ga­da 20. de­cem­brī tie svi­nī­gi ap­be­dī­ti Sa­mar­kan­dā, bet jau da­žas die­nas vē­lāk sa­ņem­tas zi­ņas par pa­dom­ju spē­kiem lab­vē­lī­gu lū­zu­mu kau­jās pie Sta­ļin­gra­das.

__

* «Prak­tis­kā As­tro­lo­ģi­ja», vei­cot sa­vu šā brī­ža ana­lī­zi, se­ci­nā­ja, ka tas ir vis­no­taļ pie­mē­rots būv­nie­cī­bas uz­sāk­ša­nai, dar­bi ri­tēs lie­tiš­ķi un prak­tis­ki.