Matemātiķis profesors Buiķis – par laiku fiziskā un garīgā izpratnē
Profesors Andris Buiķis pēc izglītības ir matemātiķis. Pārstāvot eksaktas zinātnes nozari, viņš akadēmisko sabiedrību mēdz tracināt ar atšķirīgu skatījumu. Tie, kuri interesējas par ezotēriku, profesoru zina nevis kā matemātiķi, bet kā cilvēku, kurš viens no pirmajiem ir gatavs citiem izskaidrot jaunas zināšanas.
«Praktiskajai Astroloģijai» Andris Buiķis atzinās, ka par filozofiju un ezotēriku sācis interesēties padomju laikā, kad mācījies augstskolā: «Nācās mācīties materiālismu un PSKP vēsturi, bet no tā laika es sāku interesēties par filozofiskām lietām, dabūju ezotērās gramatas, kas bija pieejamas šaurā lokā, gan caur Imantu Ziedoni, gan caur Rēriha biedrības piekritējiem.»
Šajā sarunā – par laiku, kurā dzīvojam. Par laiku ne tikai fiziskā un materiālā, bet daudz plašākā izpratnē.
– Kā jūs parasti domājat vai sakāt – laiks skrien vai laiks velkas?
– Būtu jārunā par laiku un telpu, jo Ņūtonam tās bija atsevišķas lietas, bet Einšteins tās sajūdza kopā. Pēdējā laikā ir idejas par to, ka laiks un telpa ir saistīti jēdzieni. Viena no pilnīgi jaunām idejām ir – ka telplaiks, telpa un laiks kopā, ir enerģija, tā ir enerģijas apmaiņa.
– Tad, kad mēs pašlaik sēžam šajā kafejnīcā...
– Notiek enerģijas apmaiņa atomārā, molekulārā un šūnu līmenī. Lūk, tās ir pilnīgi jaunas idejas, kas stipri atšķiras no tā, kā līdz šim domājām. Nevaram teikt, ka telpa un laiks būtu no mums neatkarīgi. Bioloģijā ir pierādīts, ka mūsu domas, jūtas, emocijas ietekmē matēriju.
– Daudzi apgalvo, ka domas materializējas. Tikai kā tas notiek? Nepietiek jau padomāt, lai no gaisa nokrīt miljons. Senie latvieši dažādi, caur dainām, parunām, mācīja, kā domāt, ko runāt. Varbūt šādā nozīmē var runāt par domu ekoloģiju.
– Mēs uzskatām, ka esam ļoti izglītoti un gudri, bet cilvēki agrāk bija muļķi. Viens ir mūsu tagadējais zinātniskais skatījums, bet otrs – intuitīvais, kad pasauli uztveram caur emocijām, kas šodien cilvēkam ir ļoti pavājinājušās. Atceros, padomju laikā, sešdesmito gadu beigās, iznāca kāda grāmata, kurā viens no fiziķiem pateica, ka jaunākie pētījumi fizikā un ķīmijā nevienā būtiskā jautājumā neatšķiras no tā, ko pateica Platons pirms divarpus tūkstošiem gadu. Vairāk nekā pirms divarpus tūkstošiem gadu gudrākajiem senatnes cilvēkiem pasaules izpratne bija pietiekami moderna. Jau senajā Grieķijā piektajā sestajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas saprata pasaules uzbūvi. Un mēs caur gadu simtiem sākam atgriezties pie tā, ko paši senākie cilvēki, sākot ar šumeru civilizāciju, jau zināja. Nezinām, no kurienes nāk ķīļu raksti ar senajām gudrībām. Par Platonu un Pitagoru domā, ka viņi ir dzīvojuši Šumerā un arī Ēģiptē un pārņēmuši zināšanas, attīstījuši un veidojuši savu skatu. Ja runājam par moderno skatu, tad zinātne lielā mērā sākās ar Ņūtonu. Interesanti, ko populārzinātniskā literatūrā lasām, ka Ņūtona lielie atklājumi nāca nevis kā zinātniekam, bet no viņa cenšanās saprast Dievu. Viņš gribēja saprast, kā Dievs ir veidojis pasauli, vai Dievam visu laiku pasaule ir jākustina vai arī viņš devis tai sākuma punktu. Ņūtonam iznāk tā, ka ir laiks, kas iet no pagātnes bezgalības uz nākotnes bezgalību neatkarīgi no telpas. Tā viņš uzbūvēja klasisko fiziku. Nākamais būtiskais Einšteina atrastais, ka nevaram laiku atdalīt no telpas. Līdz tam bija trīs telpas dimensijas, viņš pievienoja ceturto – laiku. Un es šajā vietā pielikšu nākamo attīstības soli – tā ir superstīgu teorija, kas jau vismaz kādus trīsdesmit gadus attīstās. Runa ir par desmit un pat trīspadsmit dimensiju telpu, par to, ka materiālā pasaule eksistē kā daudzdimensiju pasaule, no kuras mēs tikai trīs dimensijas – garumu, platumu, augstumu – atšķiram. Bet ir vēl citas dimensijas, un nāk klāt arī laiks. Tad ir jautājums, vai mūsu sašaurinātā pasaules izpratne nav saistīta ar to, ka esam augstprātīgi, it kā daudz zinām par pasauli, bet patiesībā zinām ļoti maz. Ja skatāmies no daudzajām dimensijām, tad šobrīd pasaulē ir beigu laiks – apokalipse, par kuru tik daudz runā. Tā ir paplašinātā realitāte, ka mēs to sākam uztvert. Ja esam ar atvērtu domāšanu, tad mums paveras citāds skats uz pasauli, tad ieraugām smalkās lietas. Tās ir modernās zinātnes jaunās hipotēzes, kuras konservatīvie zinātnieki neatzīst. Arī es Latvijā biju ļoti nepopulārs, kad sāku runāt par torsionu laukiem. Zināt, viens jauns zinātnieks kādā intervijā ļoti precīzi pateica – viduslaikos bija inkvizīcija, šodien tie ir fiziķi.
– Jaunās teorijas kādam ir jāizstāsta, kādam par to ir jāsāk runāt.
– Biju jau parlamenta deputāts, kad turpināju sadarbošanos ar kādu vācu izgudrotāju Berlīnē, viņš strādāja pie pilnīgi jauna elektrības iegūšanas mehānisma. Viņš mani uzaicināja, strādājām kopā, un nācās domāt par iekārtu, kā to būvēt. Piedāvāju formas ziņā kaut ko ugunskrustam līdzīgu, jo no torsionu lauka teorijas izrietēja, ka tā varētu būt visefektīvākā forma. Investors teica – esmu ar militāristiem saistīts, nebaidieties man teikt visas savas domas, jo es zinu, ka tas, kas fizikā nestrādā, militārā jomā strādā. Viņš bija pietiekami daudz brīnumu redzējis, un arī torsionu lauka teorijas idejas ļoti precīzi nostrādāja.
– Vai laikam nav sākuma un gala, vai tas tomēr ir izmērāms kā nogrieznis? Jo, ja jau apokalipse, tātad beigas ir gandrīz vai taustāmas.
– Ja ņemam šobrīd pieņemto pamathipotēzi, ka bija Lielais sprādziens, tad ir jautājums – ja bija mikroskopisks punkts, kur viss mūsu Visums ietilpa, vai tad pastāvēja laiks, un kas bija tas, kas pastāvēja ārpus šī punkta? Tad iznāk, ka laiks vienā brīdī sākas, tātad nav tā, kā teica Ņūtons, ka tas no neiedomājamas bezgalības iet uz nākamo bezgalību. Šobrīd Visums izplešas. Bet tad ir jautājums, vai laiks izplešas ātrāk vai lēnāk? Tad tas var arī sarauties, un tad būs arī otrs gals. Tās ir neskaidras lietas par Lielo sprādzienu, un, lai cik populāra šī hipotēze būtu, es ar lielām šaubām uz to skatos. Pirmām kārtām superstīgu teorija runā tikai par četriem spēka laukiem, bet ir vēl viens spēka lauks, kas saistās ar smalkajām enerģijām. Par to daudz runāja Imants Ziedonis, un ar viņu esam gadiem diskutējuši.
– Bet par to apokalipsi... Teicāt, ka dzīvojam beigu laikā. Kas beigsies?
– Vienkāršoti runājot, kaut vai tas, kas Latvijā notika. Mēs smagāko esam izgājuši, bet Dienvideiropa, Grieķija, Spānija, Portugāle, arī Īrija vēl netiek galā. Nevaram pateikt, vai tuvākajos gados nesāksies jauna krīze. Ja kaut kas tāds būs, nevaram pateikt, kas notiks, kā tiksim galā.
– Krīzes notiek pēkšņi, bet materiālās pasaules sabrukšana mūsu apziņu tik ātri neizmaina.
– Bez matērijas eksistē informācija un smalkais informācijas lauks, kur visas šīs lietas atspoguļojas. Šobrīd ir jābūt ar atvērtu domāšanu un jābūt gatavam pieņemt ļoti negaidītas lietas. Ja nepieņem, tad tā ir tava paša nelaime.
– Vai var prognozēt, ko jaunu eksaktajās un it kā konservatīvajās zinātnēs vēl var atklāt?
– Superstīgu teoriju lielākā zinātnieku daļa pieņem, bet es par to vairs neinteresējos, jo tā ir par šauru, jo neņem vērā smalkās enerģijas jeb piekto spēku lauku. Piektais spēku lauks – tumšā enerģija – pat Lielā sprādziena teorijā parādās. Lielie atklājumi bija kvantu mehānika un Einšteina relativitātes teorija. Kopš tā laika esam daudz eksperimentālu datu un faktu ieguvuši un ir daudz strīdīgu jautājumu. Kaut vai par ģeomorfoloģiskiem laukiem – visi cilvēki ir saistīti. Piemērs ar pērtiķiem – viens kaut ko iemācās, un pārējie automātiski to uzzina. Ja fizika paliek vecajos rāmjos, tad ir redzams, ka kaut kas neklapē. Tāpēc pieminēju to, ka šobrīd fizika ir tas pats, kas inkvizīcija viduslaikos. Uzskatu, ka būs lūzums, fiziķi būs spiesti atzīt, ka kaut kā pietrūkst. Ļoti daudz fiziķu saka – fizika un Dievs. Tas ir pat grāmatu nosaukumos. Teoriju ir ļoti daudz. Ir atklāti jauni likumi. Kāds slavens vācu zinātnieks uztaisīja pilnīgi jaunu elementārdaļiņu fizikas teoriju. Tur kvantu mehānikai paralēli parādās dimensijas, tajā skaitā dzīvo būtņu astrālais un ēteriskais ķermenis. Neviens šīs teorijas nav zinātniski apgāzis. Neviens no Latvijas fiziķiem nav pierādījis, ka pamatpieņēmumi būtu nepareizi. Tāpēc nevaru teikt, ka nebūtu jaunu teoriju. Bet šodienas fizika prasa miljonus, un tāpēc attīstās tas, kuram ir bagāts investors – valstis, militāristi vai firmas. Un viņi diktē noteikumus.
– Iepriekš runājāt par Dievu. Ceru, nav nekorekti pajautāt, kas jūsu izpratnē ir Dievs? Kādā nozīmē lietojāt šo vārdu, runājot par zinātni?
– Tas ir ļoti, ļoti sarežģīts jautājums. Kad runāju ne kā zinātnieks, tad Dievu stādos priekšā kā cilvēkam līdzīgu būtni. Kad pieslēdzu to, ko esmu skatījis fizikā, matemātikā, filozofijā, tad jāpiemin torsionu lauki, par kuriem mani daudzi dauza joprojām, un, es uzskatu, nepamatoti dauza. Talbotam, kurš sarakstīja «Hologrāfisko Visumu», ir grāmata «Viņpus kvantiem», kuru izdeva 1986. gadā. Viņš ļoti skaidri runā par to, kas ir arī torsionu lauku teorijā – ka bez matērijas eksistē arī informācija, milzīgs informācijas daudzums. Ja Lielā sprādziena teorijā runā, ka matērija un antimatērija ir vienādā daudzumā, vai tad mūsu Visums, matērija izveidojās, bet antimatērija kaut kur pazuda? Ja abas bija vienādā daudzumā, tad nevar būt, ka viena daļa pilnīgi pazuda. Līdzīgi kā ir matērija un antimatērija, ir arī pozitīvā un negatīvā informācija.Kas notiek, kad cilvēks nomirst? Paliek kāds informācijas lauks, ēteriskais, astrālais ķermenis. Konservatīvie fiziķi no tā ļoti izvairās, lai gan ir tūkstošiem eksperimentu, kas pierāda, ka tas eksistē. Ja pastāv tāds milzīgs informācijas daudzums, tad Dievu var uztvert šādā formā – kā globālo informāciju Visumā. Ļoti daudzi zinātnieki tā uzskata. Es nevaru skaidri pateikt, kas tas ir. Tas ir ārpus tā, ar ko es zinātnē nodarbojos. Bet es ticu Dievam, vienalga, personificētā formā vai citādi. Man ir bijušas autoavārijas. Reiz pārsitu riepu ārzemēs un braucu smagajā automašīnā pretējā pusē iekšā. Tā taurē, sieva kliedz: «Andri, mēs nositīsimies!», bet pēkšņi kaut kas nostrādā, un es pēdējā brīdī izgriežu stūri. Četras piecas reizes dzīvē tā bijis. Un es neesmu nekāds Džeimss Bonds. Esmu dzīvē pietiekami daudz redzējis, lai varētu teikt – redzu tādas lietas, ko ar zinātni, ar kuru nodarbojos vairāk nekā pusgadsimtu, nevaru izskaidrot.
– Arī Stīvens Hokings grāmatā «Diženais plāns» runā arī par Dievu, Lielo sprādzienu un brīvo gribu. Piemēram, viņš raksta, visumi var rasties no nekā, un tas nav saistīts ar Dieva gribu.
– Hokings, protams, ir ģeniāls cilvēks. Bet es absolūti nevaru piekrist, kad viņš teica apmēram tā – mums divsimt gadu laikā jābūt gataviem pamest šo planētu, jo būsim te piecūkojuši un nevarēsim dzīvot. Es domāju, ka kaut kas nav kārtībā, ja uzvedamies kā agresīvas tautas, kas iekaroja jaunas zemes, izlaupīja un aizgāja tālāk. Ciolkovskis pēc revolūcijas 1918. gadā uzrakstīja grāmatu, kurā teica – nevajag iedomāties, ka mēs esam vienīgā civilizācija. Ir civilizāciju ķēde, kurā atrodamies arī mēs. Ja nepildīsim savu pienākumu, tad nevarēsim pakāpties uz augšu vai uz leju. Mēs esam savā vietā, un nevar būt tā, ka piecūkojam savu māju un nu iesim uz citu planētu un cūkosim tur. Citiem vārdiem sakot, kaut arī uzskatu Hokingu par ģeniālu zinātnieku, ne visu viņa teikto varu pieņemt. Par brīvo gribu. No savas dzīves pieredzes un pieļautajām kļūdām nevaru teikt, ka absolūti nav brīvās gribas. Varbūt divdesmit procentos gadījumu mums ir iespējas kaut ko darīt, kaut gan lielā mērā daudz kas tiešām ir noteikts. Es piekrītu viedoklim, ka dzīvojam ne vienreiz vien.
– Kāpēc mums visiem nav dots to atcerēties?
– Tas lielā mērā atkarīgs no tā, kā dzīvojam. Man pirmo reizi tā notika pēc trīsdesmit gadu vecuma. Drēzdenē, ejot uz muzeju, nonācu pie vārtiem, neviena cilvēka, ir vakara nokrēsla, un es saprotu, ka pēc desmit metriem kāds no kreisās puses ar zobenu mani nogalinās. Man bija jocīga sajūta, bet absolūti skaidri to redzēju. Francijā arī jutu, ka mana sieva ir vīrietis un mēs abi kopā ar zobeniem...
– Karmiskajā astroloģijā tiek runāts par iepriekšējā dzīvē pieļautajām kļūdām, kas šajā dzīvē liek strādāt ar sevi.
– Ne tikai austrumnieki, bet arī Rietumu zinātnieki daudz runā par to, ka jābūt atvērtai domāšanai. Teicāt par astroloģiju. Maz esmu to stāstījis. Varbūt zināt Mirdzu Bendrupi?
– Vairāk kā dzejnieci.
– Viņa ilgi dzīvoja Krimā. Kad viņa atgriezās Rīgā, Imantam Ziedonim vajadzēja sagaidīt stacijā, bet viņš nevarēja. Sagaidīju es. Pēc tam iznāca tā, ka mēs ar sievu dzīvojām vienā kāpņu telpā un Mirdza Bendrupe – blakus kāpņu telpā. Ļoti bieži gājām pie viņas ciemos. Man ir viņas astroloģiskās piezīmes, kuras viņa tulkojusi no vācu, no franču valodas. Viņa bija ezotērikā ārkārtīgi zinoša. Astoņdesmito gadu sākumā viņa manā horoskopā paredzēja lietas, kuru rezultātā tapa divas grāmatas, ko uzrakstīju kopā ar Liu Guļevsku. Un arī manai kundzei ir ļoti precīzs horoskops. Mirdza Bendrupe bija ārkārtīgi izglītots cilvēks un ļoti daudz zināja par šīm lietām. Viņa stāstīja – kad bija sešpadsmit vai astoņpadsmit gadu veca, Rīgā gāja pa kādu ielu un pēkšņi kā zibens iespēra, un viņa saprata, kā Visums uzbūvēts, visus likumus zināja, visu saprata. Tiklīdz padomāja, cik nu ir gudra, tā viss aizvērās. Viņa teica – bet zinu to, ka vienu sekundi zināju visu par pasaules uzbūvi.
ANDRIS BUIĶIS
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, habilitētais matemātikas doktors (1992.), specializējies matemātiskajā modelēšanā. Interesējas par jaunajām enerģijām, Latvijā sācis informēt par torsionu laukiem. Kādā intervijā teicis, ka «torsionu lauki ir mans hobijs kopš 1998. gada». Sācis studēt filozofiju, bet vēlāk pievērsies matemātikai. Studējis Latvijas Valsts universitātes (tagad Latvijas Universitāte) Fizikas un matemātikas fakultātē skaitļošanas matemātikas specialitātē (absolvējis 1963. gadā). Strādājis Latvijas Universitātē, kur bijis profesors matemātiskās modelēšanas apakšnozarē, kā arī Matemātikas un informātikas institūta Matemātisko tehnoloģiju laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks.