Uzņēmējs: Latvija pēc 20 gadu dalības Eiropas Savienībā varēja būt labākā “sportiskā” formā

Andrejs Ždans ir viena no lielākā Latvijas pārtikas uzņēmuma SIA “Forevers” dibinātājiem un vadītājiem. Uzņēmums tika dibināts 1996.gadā, piedzīvojot gan laikus pirms iestāšanās Eiropas Savienība, gan pēc tam. “Uzņēmuma apgrozījums pērn veidoja 73,19 miljonus eiro. Esam viens no retajiem ražotājiem Latvijā, kuram ir savs veikalu tīkls Latvijā ar 100 mūsu produkcijas tirdzniecības vietām, kā arī esam pašu kapitāla uzņēmums, par spīti visiem tirgus pārbaudījumiem,” norāda Ždans.

ES mainīja uzņēmēju domāšanas veidu, sekmēja pielāgošanos globālajām modernizācijas tendencēm, kā arī pavēra līdz tam nebijušas attīstības iespējas. Vienlaikus, kā jau raksturīgi jebkurai jaunai situācijai, nesa gan ieguvumus un iespējas, gan radīja zaudējumus un jaunus riskus. Katram sapnim ir sava cena, bet galvenais, lai tā nebūtu augstāka par ieguvumiem, ko saņemam. Uzņēmējdarbības vide ieguva piekļuvi starptautiskajam kapitālam, kā arī izmaksu samazināšanu uz valūtu konvertēšanas, importa kvotu, muitošanas un citu nodevu rēķina. Latvijai tā bija iespēja vieglākā ceļā nokļūt pasaules tirgū un iegūt neierobežotu piekļuvi tam, vienlaikus kļūstot daudz pievilcīgākai ārvalstu investoriem un vietai, kur ieguldīt.

Vēl kā lielu plusu Andrejs Ždans norāda nepastarpinātu pieejamību augstas kvalitātes izejvielām Eiropas tirgū, un iespēju iegādāties no ražotājiem, nevis starpniekiem, kuri pelnīja no importa kvotām un muitošanas izejvielām. Tas ļāva, piemēram, arī kāpināt gaļas pārstrādes jaudas.

“Forevers” dibinātājs atceras laiku pirms iestāšanās Eiropas Savienībā: “Nav vairs jāatceras deviņdesmitie gadi ar “jumtiem”, kriminālajiem grupējumiem un to ietekmes dalīšanām un izrēķināšanās draudiem. Uzņēmējiem deviņdesmitajos gados bija jābūt apveltītam ar lielu drosmi. Eiropas Savienība tomēr uzlika Latvijai pienākumu cīnīties ar to visu un padarīt uzņēmējdarbības vidi drošu.”

Iestājoties Eiropas Savienībā, praktiski visi ražotāji saskārās ar nepieciešamību pēc jaunām vai modernizētām ražotnēm, kas atbilstu Eiropas Savienības prasībām. “Daudzi no mums bija nesen uzcēluši ražotnes, bet pēc iestāšanās sapratām, ka ir jāinvestē lieli līdzekļi modernizācijā vai jābūvē jaunas rūpnīcas, jo esošās nevaram pielāgot jaunajiem regulējumiem. Pašu kapitāls attīstībai bija ierobežots, tāpēc bija jāņem banku kredīts vai arī jāpiekrīt uzņēmumu pārdošanas darījumiem ārvalstu investoriem. Daudzi izvēlējās pārdošanas ceļu, tāpēc arī lielu vietējā kapitāla uzņēmumu īpatsvars ir mazs,” norāda Ždans.

Viena no galvenajām jomām, kas cieta un turpina ciest, ir demogrāfija. Tiesības brīvi pārvietoties darbaspēkam sekmēja cilvēkkapitāla emigrāciju uz attīstītākām Eiropas Savienības valstīm. Tā rezultātā valsts iegūst mazākus ieņēmumus budžetā no iedzīvotājiem darbaspējīgā vecumā, bet vienlaikus sabiedrības novecošanās dēļ palielinās senioru slogs uz budžeta izdevumiem.

Satraucošs ir fakts, ka Latvijā vēl joprojām liela daļa iedzīvotāju dzīvo uz nabadzības sliekšņa. Valstī katastrofāli trūkst rīcības plāna un līdzekļu atbilstošas dzīves kvalitātes nodrošināšanai, lai mēs pietuvinātos vidējam Eiropas līmenim. Šobrīd saskaņā ar Eurostat datiem, Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju veido 74% no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā, ieņemot ceturto vietu no beigām. Divdesmit gados tas nav sasniegums, tā norāda Andrejs Ždans.

Atsevišķa problemātika ir ES direktīvu radītā birokrātija dažādos līmeņos, par kuru runā visi uzņēmēji. Tagad birokrātiskais slogs ir divreiz lielāks - ne tikai nacionālā mēroga normas un regulējums, bet arī klāt nāk Briseles birokrātija, kas ar katru periodu kļūst smagnējāka.

Vai Latvija pēc 20 gadu dalības Eiropas Savienībā varēja būt labākā “sportiskā” formā? Uzņēmēja atbilde viennozīmīgi ir, ka “jā” un viens no traucējošajiem faktoriem ir, ka Latvijā vēl joprojām ir augsta tolerance pret korupciju, savukārt Igaunija savā attīstībā un vērtībās ir devusi priekšroku Skandināvijas valstu principalitātei.