Varis Brasla

Ko nozīmē dzīvot un radīt pasaulē, kad acu priekšā sāk zust aina? Kā pieņemt to, ka ar gadiem pieredze un zināšanas kļūst bagātākas, bet redze – vājāka? Māra Ķimele, spilgta teātra personība, un Varis Brasla, režisors, kura filmas kļuvušas par latviešu kino klasiku, atklāti un personiski dalās savā pieredzē, kā ir zaudēt redzi – redzēt mazāk, bet sajust vairāk, raksta portāls divigani.lv.

«Bez skatītājiem zālē nav dzīvības uz skatuves, un tas nav mans izgudrojums, tas ir pierādījies jau sen,» saka teātra un kino režisors Varis Brasla (81), uzsverot, ka turpmāk uz aktīvu darbošanos teātrī viņš nav noskaņots, bet cer, ka vēl vienu darbiņu varēs uztaisīt.

«Nekad nav bijis tā, ka varētu teikt – man ir garlaicīgi. Vienmēr ir bijis kāds mājasdarbs galvā. Par kaut ko vienmēr bijis jādomā, kaut kas vienmēr bijis jāatrisina. Mani biedē tas mirklis, kad no rīta atvēršu actiņas un mans pienākums būs nomazgāt muti un paēst brokastis, izlasīt avīzes, un viss,» saka leģendārais teātra un kino režisors Varis Brasla.

«Pērn, kad notika filmas uzņemšanas process, laika apstākļi nebija lutinoši, bet kapitālisms ir kapitālisms – dīkstāves nevarējām atļauties, tāpēc daudz ko nācās filmēt ne tā, kā ierakstīts scenārijā,» tā par savu jaunāko filmu saka režisors Varis Brasla.

Šonedēļ pie sevis ciemos aicina Vecpiebalga uz «saiešanu slātaviešu garā». Sestdien, saiešanas lielajā dienā, Alauksta estrādē notiks noslēguma lielizrādīšana ar dzīvajām bildēm Ja tik mīļa ielūgšana...