Mēs visi reiz izdegam. Nevis vienā brīdī – bet nemanāmi, pa drusciņai: smaidot, pildot pienākumus, mīlot, cenšoties būt pietiekami. Mēs sadegam savos tēlos, lomas maskējas par nogurumu, un sirds sāk pukstēt bez prieka. Taču ne visi atjaunojas vienādi.