23.mar 2018
«Mans tēvs Ojārs Saulītis mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā. Kad 1941. gadā Rīgā ienāca vācieši, audzēkņus no skolas izlika ārā, lai iekārtotu hospitāli vācu karavīriem. Vēlāk viņš strādāja kinoprojektoru remonta darbnīcā Ādolfa Hitlera štrāsē. Sākumā tēvu latviešu leģionā neiesauca, bet 1944. gadā viņš saņēma pavēsti – tikos un tikos ierasties Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Tēvs, paņēmis koferīti, kopā ar savu draugu aizgāja uz noteikto vietu. Tur visus puikas pēc saraksta krāmēja iekšā kravas automašīnās un – uz Kurzemes fronti! Ojārs saskatījās ar savu draugu, un abi saprata bez vārdiem: mums tas nav vajadzīgs! Abi paprasījušies uz tualeti, sak, tūdaļ būsim atpakaļ, re, kur mūsu mantas paliek! Tā viņi aizbēga un pēc tam līdz oktobrim slēpās, kad Rīgā ienāca sarkanā armija,» stāsta Askolds Saulītis.