«Mans tēvs Ojārs Saulītis mācījās Rīgas 1. ģimnāzijā. Kad 1941. gadā Rīgā ienāca vācieši, audzēkņus no skolas izlika ārā, lai iekārtotu hospitāli vācu karavīriem. Vēlāk viņš strādāja kinoprojektoru remonta darbnīcā Ādolfa Hitlera štrāsē. Sākumā tēvu latviešu leģionā neiesauca, bet 1944. gadā viņš saņēma pavēsti – tikos un tikos ierasties Elizabetes un Tērbatas ielu stūrī. Tēvs, paņēmis koferīti, kopā ar savu draugu aizgāja uz noteikto vietu. Tur visus puikas pēc saraksta krāmēja iekšā kravas automašīnās un – uz Kurzemes fronti! Ojārs saskatījās ar savu draugu, un abi saprata bez vārdiem: mums tas nav vajadzīgs! Abi paprasījušies uz tualeti, sak, tūdaļ būsim atpakaļ, re, kur mūsu mantas paliek! Tā viņi aizbēga un pēc tam līdz oktobrim slēpās, kad Rīgā ienāca sarkanā armija,» stāsta Askolds Saulītis.
Tādu stāstu Askoldam ir daudz, un vēsture, šķiet, ir viņa lielākā interese. Vēsture, kas ienāk mūsdienās. Jo viss ir saistīts. Šodienas norises pagaidām vēl nav vēsture, tomēr - ja skatāmies ar nākotnes acīm - mums jāredz brīdinājumi, kurus sniedz laiks, kurā dzīvojam.
Šodien - intervija ar Askoldu Saulīti, Sarkanais un Brūnais, Keep smiling, Bermontiāda, Atmodas antoloģija, Astoņas zvaigznes u.c. dokumentālo filmu autoru un kinobalvu saņēmēju.
- Pērn tu skatītājiem piedāvāji savu dokumentālo filmu par latviešu strēlniekiem - Astoņas zvaigznes, kuras anotācijā rakstīts: «Stāsts par vienkāršiem cilvēkiem, kurus izaicināja Liels Laikmets un, neprasot atļauju, noteica viņu dzīves robežas.» Kas tagad tavos plānos?
- Pirms pāris gadiem mani uzrunāja Nacionālais kultūras centrs: vai es gribētu pieķerties pie dokumentālas filmas par dziesmu svētku vēsturi? Nu filma gandrīz gatava, to rādīsim jūnijā. Kopā ar Daini Īvānu veidojām scenāriju, rakstījām diktora tekstu. Aicinu cilvēkus pāršķirot savus ģimenes foto arhīvus par dziesmu svētku tēmu. Filmai par strēlniekiem atsaucās padsmit kolekcionāru, neviens par bildēm neprasīja ne santīmu. Parādījās neredzēti fotodokumenti, pat vēsturnieki brīnījās. Paralēli top televīzijas seriāls par Latvijas pilīm un muižām - ne tikai par tām, kas sakoptas, bet arī par tām, kas drupās. Trešais mans projekts ir grāmata. Esmu projekta vadītājs grāmatai par latviešu karavīriem, sākot no aizvēstures, no bronzas cirvjiem līdz mūsdienām. Latviešu karavīri ir piedalījušies gandrīz visos nozīmīgākajos militārajos konfliktos. Grāmatas tapšanā es uzrunāju vēsturniekus, kuri pārzina katrs savu vēstures posmu. Būs nodaļa arī par kara medicīnu. Grāmata par latviešu karavīru tieši šodien ir ļoti aktuāla, daudz aktuālāka nekā pirms gadiem astoņiem, kad to jau biju ieplānojis.
- Tev viss saistās ar vēsturi. Kāpēc? Kas tevi uzrunā vēsturē?
- Pretēji tam, ka vēsture jau ir notikusi, mēs visu laiku varam tajā uzzināt kaut ko jaunu, vēsturē mājo šis nepārtrauktais svaigums - par spīti tam, ka tajā ir drupas, putekļi, asinis... Vēsturē visu laiku ir atrodamas novitātes. Pērles! Vajag tikai gribēšanu tās meklēt.
- Vai vēsture tev ir kaut ko iemācījusi?
- Vēsture atkārtojas. Tehnoloģijas attīstās pa spirāli uz augšu, bet cilvēka daba nemainās. Pirmā pasaules kara laikā neviens taču pat neiedomājās, ka būs arī otrais. Šis karš iegāja pasaules vēsturē ar milzīgo artilērijas iznīcinošo spēku, ar šrapneļa lādiņiem, kas vienā reizē varēja nogalināt desmitiem, simtiem cilvēku.
- Otrais karš atnāca ar vēl drausmīgākiem ieročiem...
- Un cilvēka daba nemainījās. Cilvēki turpināja cits citu nodot pat par vēl mazāku summu nekā 30 graši. Un ir interesanti vērot cilvēkus vēstures kontekstā, pētīt, kas notika Latvijā un kas notika citur tajā pašā laikā. Piemēram, Krievijā 17. gadsimtā sākās pareizticīgās baznīcas reformas, sākās vecticībnieku tramdīšana, daudzi no viņiem atnāca uz Baltijas teritorijām, kas pēc kariem un mēra epidēmijas bija visai tukšas. Daļa te dzīvojošo vācu muižnieku tolaik braukāja pa Eiropu un iekāroja skaistās pilis. Atbraukuši atpakaļ, viņi sāka savu muižu pārbūves, veidojot ko līdzīgu Eiropas pilīm. Un te lieti noderēja vecticībnieki, kuri bija labi amatnieki. Tā, īpaši Vidzemē un Dienvidigaunijā, tika būvētas koka muižas. Divu procesu mijiedarbībā Latvijā radās daudzas skaistas ēkas, no kurām gandrīz visas diemžēl ir nopostītas sekojošos karos...
- Pēc simt gadiem... Pieņemsim, ka tu dzīvosi savu nākamo dzīvi un joprojām būsi Askolds Saulītis, kurš interesējas par vēsturi. Ko tu gribēsi filmēt? Kādi vēsturiskie notikumi būs tavā aculokā?
- Ļoti interesants jautājums... Man nepatīk nodarboties ar konjunktūras tēmām - nu tad tagad par ebrejiem, nu par izsūtītajiem! Es tā nevaru, jo tad nebūtu godīgi. Bet ja nebūs godīgi, tad filma nesanāks. Filma Melānijas hronika mani neuzrunāja, jo esmu izlasījis pārāk daudz grāmatu un memuāru, un tā patiesība ir daudz šausmīgāka. Manuprāt, šīs nav estetizējamas tēmas.
- Esmu jautājusi vienam otram režisoram: kāpēc neveidojat filmu par izsūtītajiem? Man parasti atbild: tāpēc, ka šim stāstam nav laimīgu beigu.
- Laimīgās beigas tu vienmēr vari atrast jebkurā darbā. Un tās ar mākslinieciskiem līdzekļiem var radīt. Taču jebkurš cilvēks mainās, un varbūt tie, kuri pagaidām neķeras klāt šai tēmai, tomēr pēc gadiem tai pieķersies. Bet, manuprāt, problēma ir citur. Mūsu sabiedrība nemāk diskutēt. Pārsvarā viss tiek lokalizēts līdz baltam un melnam. Mums nav bijusi dota iespēja mācīties diskusijas kultūru. Andrejs Eglītis reiz rakstīja, ka neviens tik lepni nemāk savas važas nest kā latvju tauta - nepārtraukti atrazdamies svešu interešu zonā. Bet par to, ko es filmētu pēc simt gadiem... Tu pati redzi, ka aktualitātes nepārtraukti mainās, tas, kas bija svarīgs vakar, vairs nebūs svarīgs rīt. Bet visstabilākais tomēr ir važas - tās, kuras vienmēr ar mums. Ne uz rokām vai kājām, taču galvās - noteikti. Tas, ka mūs vienmēr jauc iekšā citu valstu interesēs, atkal ir aktuāli - par to es domātu, taisot filmu pēc simt gadiem. Filmā būtu mūsu mūžīgais apdraudējums - Krievija. Tur, kur ir bijis viņu karavīru zābaks, automātiski esot viņu teritorija. Viņi paši varot dzīvot mēslos, galvenais esot - sagrābt arvien jaunas zemes. Tas man nav īsti saprotams.
- Bet tu pats - vai tu sajūti kādas važas?
- Tagad tikšot atvērti čekas maisi un mēs uzzināšot visu padomju laika stukaču vārdus, un tad tā sistēma tikšot sagrauta, tad mēs attīrīšoties, tad mēs tās savas važas nometīšot un dzīvošot svētlaimē. Bet kāpēc neviens nerunā par vervētājiem? Tā taču bija padomju sistēmas daļa! Viņnedēļ pie Rēdera televīzijā bija Knuts Skujenieks, un Rēders viņam pajautāja: vai jūs atceraties to cilvēku, kurš jūs mēģināja vervēt? Jā, viņš saka, tas bija mans bērnības draugs, mēs kopā izaugām! Bet kāpēc Rēders neaicināja viņu nosaukt vārdā? Tas ir jādara paralēli - jānosauc vervētāji. Tie lielie jau ir zināmi - visādi Johansoni un Trubiņi, bet ir jāzina tie, kuri konkrēti piespieda un šantažēja savus vervējamos. Kad stukaču sarakstu pienaglos pie Rīgas pils sienas, tad blakus savervētajiem ir jābūt arī viņu vervētāju vārdiem. Nav jēgas kaut ko darīt pa pusei. Daudzi saka: neviens jau necietīs, visiem ir vienalga! Skatījos interviju ar Donāta Baņoņa dēlu, viņš stāstīja, ka viņa ģimene pēc tēva izvilkšanas no čekas maisiem bija tik tālu novesta, ka dzima doma emigrēt no Lietuvas. Tik neciešama esot bijusi vajāšana. Un tad viņš, noskatījies dažus krievu raidījumus par šo tēmu, sapratis: tas viss ir tik nepieciešams Kremlim - lai lietuvieši saplēšas. Esmu pārliecināts, ka tas arī šeit nepaliks bez sekām un visiem cilvēkiem tomēr nav vienalga. Nav tagad jēgas no augstām tribīnēm bļaustīties, ka jāatver čekas maisi, jo - kur tad tu biji agrāk, ja tev tas tik aktuāli?
- Vēl vienu tēmu pēc simt gadiem tev varu piedāvāt: Latvijas kolonizācija.
- Latvijas kolonizācija padomju okupācijas gados nav līdz galam izrunāta. Latvijas teritorijā Pirmajā pasaules karā bija septiņas mobilizācijas - karaspēka rindās iesauca aptuveni 300 000 vīriešu, no viņiem krita, tika ievainoti vai pazuda aptuveni 100 000. Tā vīriešu paaudze jau bija sadragāta, bija daudz invalīdu. Tādā situācijā mēs sākām celt savu jauno valsti. Divdesmit gados - neatkarības un miera apstākļos - izauga mūsu valsts, izauga mūsu elite. Kad 1940. gadā mūsu valsti okupēja krievi, daļu no elites iznīcināja un izsūtīja vai citādi represēja, tad nāca iekšā vācieši, viņi paņēma leģionā tūkstošiem jaunekļu, zaudējumi ap 50 000, krievu gūstā tikpat - atkal trieciens latviešu tautai. Tuvojoties sarkanarmijai, līdz 150 000 cilvēku emigrēja uz Rietumiem, pēc tam - padomju okupācijas varas pēckara deportācijas un citas represijas. Pāri palikušos uz 50 gadiem sadzina kolhozos, sakala važās un vēl apsaukāja par fašistiem. Mēs esam zaudētājtauta, jo 1940. gadā padevāmies bez cīņas. Cilvēka psiholoģija - sevišķi vīrieša - iekārtota tā, ka viņš smagi pārdzīvo sakāvi. Un mēs kā sakauta tauta visus šos 50 gadus tikām ekspluatēti. Latvijā padomju okupanti cēla rūpnīcas, kuras te nebija vajadzīgas un kurās nebija kas strādā, tāpēc veda iekšā migrantus, pārdesmit gadu laikā te sabrauca nepilns miljons kolonizatoru, un lielākā daļa te arī palika. Plus vēl Baltijas kara apgabals! Un ne jau tāpēc Daugava tika sakropļota, ka Latvijai ļoti vajadzētu elektroenerģiju: tos hesus cēla ne tikai Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgām rūpnīcām, elektroenerģija bija nepieciešama arī Baltijas kara apgabalam. Latvijai vistumšākie laiki vienmēr ir bijuši saistīti ar Kremli, bet, kamēr cilvēki nesapratīs, ka nevajag sevi nolikt Dieva vietā, tikmēr nekas nemainīsies.
- Kā tu domā Dievu atdabūt pareizajā vietā?
- Ne jau ar koku. Tas, kas tagad notiek Eiropas Savienībā, piemēram, ar Stambulas konvenciju, ar galvenokārt musulmaņiem paredzētiem dokumentiem, kas mums nezin kāpēc jāparaksta - tās ir dīvainas lietas, cilvēka ego tur ir centrā, nevis Dievs. Piedod, bet šī ir vīriešu pasaule, un tā tas vienmēr ir bijis. Līdz ar to vīrietim par daudzām lietām jāuzņemas atbildība, sākot jau ar ģimeni.
- Tev tūlīt pārmetīs seksismu. Ar kliedzieniem, ka visi ir vienlīdzīgi - gan sievietes, gan vīrieši.
- Kā var būt vienlīdzīgi? Kā var prasīt no sievietes to pašu, ko no vīrieša? Tas ir netaisnīgi pret sievieti. Lūk, tā ir varmācība. Vīrietis ir tas, kuram jāuzņemas atbildība par lielāko daļu no šīs pasaules lietām, jārūpējas par ģimeni, sabiedrību. Ja šī pasaule būtu kā sieviešu pasaule, tad, manuprāt, Kolumbs nebūtu atklājis Ameriku, Marko Polo Ķīnu, bet joprojām zvilnētu pie kamīna un domātu par sieviešu un vīriešu līdztiesības problēmām. Nesen paklausījos Kaņepes kultūras centrā notikušas diskusijas. Tur citastarp uzstājās kāda feministe. Viņa sāka savu piecpadsmit minūšu tekstu (diskusija bija par vīrišķību, visu maskulīno) aptuveni tā: ja vīrietis jums pasniedz mēteli, neceriet, ka pēc pusstundas viņš jūs neizvaros. Un noslēgumā viņa secināja, ka vīrišķība ved uz elli. Pēc lekcijas «sapratu», ka sieviete savā būtībā ir nevis māte, kurai piedzimis bērns, bet sieviete, kura spēlē mātes lomu. Un vīrietis, kam būtu jāuzņemas atbildība jebkurā situācijā, ir nevis tēvs, bet spēlē tēva lomu. Tādas lomu spēles... Tas viss izriet no Stambulas konvencijas. Stambulas konvencijā ir paredzētas arī dzimumu spēles, maiņas - dzimumu lomas. Homoseksuāļiem ir tiesības - protams! Bet arī pedofiliem, zoofiliem, nekrofiliem tāpat ir tiesības. Vai tad viņi nav cilvēki? Kāpēc mēs nevarētu sagaidīt pedofilu praidu Stokholmas ielās? Pēc PVO statistikas datiem, pasaulē no visiem cilvēkiem aptuveni 10% esot homoseksuāli, pieņemu, ka arī Latvijā ir līdzīgi. Tas ir absolūtais mazākums, bet viņi ir aktīvi, viņi spiež pārējo sabiedrības daļu pakļauties un pielāgoties. Zini, kas tas ir? Tas ož pēc fašisma. Tas ir tad, kad mazākums mēģina uzspiest savu gribu vairākumam, kad tiek izmantota melīga propaganda, puspatiesības, autoritātes, sabiedrības sabrukuma un upura tēla vīzija. Skumji, bet Rietumeiropā patlaban onlainā ir vērojama kārtējā Romas krišana.
- Kas tev vēl iekrita acīs, lasot Stambulas konvenciju?
- Šķiet, ka to ir rakstījuši Rietumu ierēdņi un juristi no tādām valstīm, kurās ir ievērojams musulmaņu īpatsvars - Vācijas, Francijas ierēdņi. Kāpēc Austrumeiropai jāparakstās par to, ka reliģiskos rituālos netiks sakropļoti sievietes dzimumorgāni? Kas tas ir?! Mums tādu tradīciju nav! Un kāpēc konvencijā nav par to, ka nedrīkst apgraizīt ebreju puisīšu dzimumorgānus? Kāpēc tāds antisemītisms? Viens otrs politologs ar neslēptu ironiju apgalvo, ka daļa Latvijas politiskās elites vēl joprojām dzīvo nacionālā romantisma periodā. Bet tas taču ir brīnišķīgi! Mūsu nācijas izdzīvošanai - lai mēs neiejauktos Sorosa putrā - tas ir ārkārtīgi svarīgi. Paskat, ungāri, slovāki un poļi turas, tas nozīmē, ka mums arī jācīnās par sava dzīvesveida saglabāšanu. Kā Ungārijas premjers Orbāns pirms dažām dienām uzrunāja savu nāciju! Maza tauta, bet savas važas tā veiksmīgi krata nost. Vai pie mums ir kāds līderis, kas tā spētu uzrunāt nāciju? Diez vai. Visi piecdesmit gadus bolījās uz Maskavu, tagad bolās uz Briseli. Nedod, Dievs, kaut ko sakarīgu pateikt... Tad tu būsi nacionālā romantisma pārstāvis no 19. gadsimta jaunlatviešiem. Un tagad pateikt vārdu «nacionāls»... Tas nav «seksīgi»! Visi, protams, nevar domāt vienādi, taču jāzina, ka ir prioritātes un principi: nevis man kā indivīdam, bet gan nācijai un valstij - kopīgajā izdzīvošanas līmenī. Mums visiem ir jādomā, kā pasargāt mūsu dzīvesveidu no naidīgas ideoloģijas. Kā ierakt mūsu karoga kātu dziļāk, lai vēji to neaizpūš. Jo karogs ir uz kraujas, un vētra var būt nāvējoša.