Kā Hirosima... Latvija un Vācija – 8:0
2.lapa
SPĒLE
Kaut ko tādu kā šīs spēles pirmajā trešdaļā man nav gadījies redzēt ne pirms tam, ne arī pēc tam: spēlē divas meistarībā apmēram vienādas klases komandas, bet vieni tā arī neuzmet pa vārtiem. Pirmās trešdaļas metienu statistika 16:0 Latvijas labā. Irbe ripai pieskarties dabūja tikai tad, kad tā atlekusi no apmales. Vācieši pat Čudinova noraidījuma laikā neuzmeta pa vārtiem! Toreiz Turku man likās, ka metienu uzskaitītāji varbūt kļūdījušies, tagad vēlreiz rūpīgi noskatoties spēli (paldies kolēģiem no TV3!), metienu pa Irbes vārtiem pirmajā trešdaļā patiešām nav... Pirmajā trešdaļā mūsu puikām iznāca pilnīgi viss, vāciešiem nekas.
Laukumā nākot mūsu otrajam aizsargu pārim Maticins - Skrastiņš un otrajam uzbrucēju trijniekam Cipruss - Žoltoks - Kerčs, Maksis aiz saviem vārtiem klasiski ar tālo piespēli uzsāk uzbrukumu, pēc tam dabū ripu atpakaļ pie Vācijas zilās līnijas, plaukstas metiens, Heiss ripu atsit, bet klāt Žoltoks, un 1:0. Spēles laikā mūsu aizsargiem iznāk spēlēt ar dažādām uzbrucēju maiņām, taču sapratne ir ideāla. Leonīds Beresņevs un viņa palīgs Māris Baldonieks ir izvēlējušies spēli ar sešiem aizsargiem un 12 uzbrucējiem, malā paliek Kupaks, Ignatovičs un Klodāns, kā otrais vārtsargs saģērbts Skudra.
Rit otrā minūte, laukumā otro reizi pirmais aizsargu pāris Bondarevs-Sējējs ar ceturtā trijnieka uzbrucējiem Tambijevu-Seņinu-Macijevski. Vārtpriekšā cīnās Mociks, Seņins no aizvārtes uzmet, ripa atlec un pie vārtu labā stūra nezin no kurienes iznirušais Sējējs uzsauc: "Seņa!", seko piespēle viņam un 2:0. Satriecošs sākums.
Tribīnēs vācieši bļauj: “Deutschland! Deutschland!", bet viņu uzmundrinātajiem nekas nesanāk. Toties mūsu zēniem ripa ir kā pielipusi pie nūjas, tā viegli un it kā rotaļīgi tiek piespēlēta partnerim, ir aizsargu tālās piespēles (Maticins, Sējējs), mūsu centra uzbrucēji Žoltoks, Seņins, Semjonovs, bet pirmajā maiņā Znaroks viegli uzvar iemetienos. Ja metiens uz vārtiem nav bijis sekmīgs, allaž pirmais pie ripas mūsējais. Žoltoka plaukstas metiens no trim četriem metriem, šoreiz nekā, vāciešiem 3:2 pretuzbrukums, bet tas nolūst bez metiena.
Šturma noraidījums, Vītoliņš no labās malas uzmet, bet trāpa pa Znaroka slidu, Oļegs nokrīt, taču tūdaļ ir kājās, Čudinova tālmetiens no kreisās, ripa tiek atsista, Pavlovs to pavelk pa metienam Znarokam - 3:0. Tribīnēs kāds vīrs Latvijas formā ļoti kaislīgi dauza bungas. Mums tad viņš vēl tikai Saša, bet nepilnus deviņus gadus vecajam Artūram Rīgā - tēvs Aleksandrs Kulda. Ļoti gaišs cilvēks un joprojām liels hokeja fans. Uz soliņa izcili pozitīvs noskaņojums, darba valoda, protams, krievu.
Trešdaļa tuvojas beigām, Vītoliņš, kurš nu jau apslidojot vārtus ir kreisajā pusē, ierauga, ka pašā centrā starp abiem iemetiena punktiem brīvi ganās Čudinovs, piespēle, Čuda - viens solis tuvāk, vēl viens un tad metiens pašā vārtu kreisajā stūrī. Ideāls gols ģērbtuvēs, lai vāciešiem nenāktu pat prātā pretoties. Divas sekundes pirms trešdaļas beigām. 4:0.
Komanda dodas uz ģērbtuvēm, kādi 40 līdzjutēji aiz mūsu soliņa gavilē, bet Kirovam Lipmanam un Borisam Lavrenovam pametot soliņu, sejas izteiksmē ne kripatiņas smaida. Tāpat arī treneriem Beresņevam un Baldoniekam, konsultantam Jurzinovam, LHF prezidentam Uģim Magonim un Jānim Kvēpam. Ekipējuma menedžeris Zigvards Salcēvičs spēles laikā uz soliņa nav, jo tur vietas tikai sešiem. Tappara halle ir veca - celta 1965. gada pasaules čempionātam, un visiem spēlētājiem pat lāga nav vietas uz soliņa, Maticins brīžiem sēž maliņā iešķībi. Pārtraukumā hallē skan jestrs rokenrols, bet TV pārraides režisors var kadrā ievilkt gandrīz visus skatītājus. Re, kur Helēna Bibika, Magoņa draudzene, laiza somu saldējumu, blakus sēž Arvīds Irbe, Artūra brālis. Irbes un Magoņi, kad vēl nebija šķīrušies, bieži tusēja kopā.
Otro trešdaļu vācieši sāk ļoti apņēmīgi, bet mūsējie arī ļauj viņiem patrakot: galu galā nevar taču atļaut Arčam nosalt, prēmija jānopelna arī viņam! Pirmais - aizsarga Bergena metiens - 21. minūtē. Nu jau vācieši vairs neizskatās pēc iesācējiem, taču šajā spēlē veiksme stingri nolēmusi viņiem pagriezt muguru - kādas trīs ripas atsitas pa Latvijas izlases vārtu stabiņiem, Nu pie ripas ticis arī Irbe un... to izmanto. Jo vēl nezina, ka otrajā trešdaļā vācieši tomēr 11 reizes uzmetīs tā, lai statistiķi šīs darbības uzskatītu par metieniem. Redzams, ka Irbe arī grib spēlēt... Un viņam arī veicas. Aiz vārtiem mēģinot pasist ripu uz priekšu, Arča nokrīt, taču vācietis arī nospēlē tizli.
Tablo sācis skaitīt 26. minūti, Irbe gar labo apmali piespēlē Tambijevam, Ļoņa ātrumā šķērso pusi laukuma, priekšā trīs vācieši, bet laikam jau neviens netic, ka tur kaut kas slikts var notikt. Tambijevs ar māņkustību apspēlē aizsargu un met tālajā labajā stūri. Ir! 5:0 un Irbem rezultatīva piespēle. Praktiski tās ir Vācijas beigas. Vairākumā ideālu kombināciju izspēlē Vītoliņa trijnieks - 6:0 un tad ir pienācis laiks pauzei. Kerča pauzei. Labajā iemetiena punktā Saša parāda, ka metīs, Ķelnes Haie pamatvārtsargs un Vācijas izlases otrais numurs Heiss tam notic, un Kerčs pēc pauzes ar plaukstas metienu panāk 7:0. Pirms tam Heisam uz soliņa tiek asinātas slidas, bet ne jau slidas vainīgas. Kā tas mēdz būt, kad veicas, komanda mazliet sāka izlaisties un nu jau no soliņa dzirdams arī b**ģ, gan laikam kā uzmundrinājums vai laba novēlējums partneriem.
Trešo trešdaļu Vācija sāk ar vārtsarga maiņu - Heisa vietā nāk Kelcigs (tolaik Vašingtonas Capitals otrais vārtsargs ar 90,6% atvairīto metienu un 2,59 ripām ik spēlē (Irbem Dalasas Stars - 89,3% un 2,69). Die`s to zina, kāpēc Kingstons marinēja Kelcigu. Varbūt cerēja, ka Latviju uzvarēs arī ar otro vārtsargu? Vācieši ir nikni, daudz spēka spēles, sadursmju, arī rupjības, lai vismaz tā parādītu, ka esam taču veči. Turamies pretī. Ja tev sit pa vienu vaigu, otru taču tāpēc pretī negriezīsi! To naturalizētajam kanādietim Makejam negriež arī mūsu vieglsvars Boldaveško. Daudz lecās Benda, kurš pirms tam kaut kad Latvijas izlases vārtos iemetis pat četras ripas, nu nevar iemest pat vienu. Uz soliņa Beresņevs joprojām žļembā košļeni, kaut dzīvē nav liels šādu gumiju mīļotājs, taču normāli treneri visi tā dara - tas nomierina arī nervus. Znaroks griež zobus un lamā pats sevi, ka nevar iemest ripu vārtos. Pēdējo naglu Vācijas zārkā iedzen Tambijevs, kuru, spēlējot mazākumā, 2:1 izrāvienā kopā ar Bondarevu izvirzījis Skrastiņš. Saspēle turp atpakaļ, un tur neko nevar glābt pat tāds ķeneris kā Kelcigs. Eh, forša mums tad bija komanda un forši puikas! Ar savu es kā Žoltoks, klusi un nosvērti - kā Skrastiņš... Raudiens nāk...
