Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."

Kad esi mājās, dzīvo pie vecākiem Mārupē. Tas ir tāds patvērums, kur citi tev liek mieru un arī pašam sevi vieglāk kontrolēt?

Nē kāpēc, mums ir liela māja, vietas daudz. Kamēr man nav pašam savas ģimenes un kamēr turpinu spēlēt un blandos apkārt pa pasauli, nav arī domas par to, lai iekārtotu kaut ko savu.

Vecākiem savulaik droši vien bijis simtiem iemeslu tev mazgāt galvu par visādiem gājieniem. Pēc visa tā - tagad sadzīvojat harmoniski? Viņi necenšas tevi analizēt un mainīt?

Mums šobrīd ir ļoti labas attiecības. Kādreiz tik labas nebija, protams... Taču tas viss ar vecumu mainās. Jau teicu, kādreiz skrēju pa dzīvi pa galvu, pa kaklu, man nebija laika piebremzēt, apsēsties, aprunāties. Cepuri nost viņiem - kam viņi izgājuši cauri. Visām manām sliktajām lietām, arī slimnīcām, kur katru dienu pie manis braukāja un pārdzīvoja. Viņiem būtu jāuzceļ piemineklis, pavisam nopietni.

Pieņemu, ka kaut kādā tavā dzīves periodā tevi nebija viegli izturēt.

Noteikti. Tas viss ir bijis. Viņi ir palīdzējuši un pārdzīvojuši situācijās, kurās citi varbūt jau sen būtu atteikušies no dēla... Tagad es to patiešām novērtēju un esmu viņiem ļoti pateicīgs.

Pats jau izmeti frāzi: “kamēr man nav pašam savas ģimenes”. 32 gadi. Neesi aizdomājies?

Tas mums šeit Latvijā pieņemts, ka jau 20 vai 25 gados ir jābūt diviem bērniem un ģimenei. Citur Eiropā uz to skatās citādāk, un galu galā - mēs esam Eiropas savienībā! (Smejas.) Protams, citreiz par to esmu aizdomājies, taču... Katram ir savs laiks. Kaut kur man nav paveicies, kaut kur pats ne tādus lēmumus esmu pieņēmis, kaut kur neesmu trāpījis. Bet paļaujos, ka tad, kad būšu tam gatavs, laiks pats visu saliks savās vietās.

Bet vispār bērnus gribētu.

Jā! Es jau pirms tam esmu gribējis, bet... Kā jau teicu, kaut kā neesmu trāpījis. (To pateicis, pats sirsnīgi sasmejas, saprotot divdomību.) Laikam vajadzēja mest kaut kā šādi, atmuguriski... (Ar roku kustībām atgādina savu slaveno metienu no centra, neskatoties.)

F64