Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."

Pats jau piesauci izskanējušās frāzes par to, ka Šķēle esot labā formā un treniņos paraugs jaunajiem. Tā ir, vai tomēr bišķi makaroni uz ausīm?

Paga, es nekad arī neesmu sačkojis treniņos! Vai paraugs? Nezinu, varbūt tagad patiešām skatās uz mani kā uz pieredzējušo - Baronā ir daudz jauno, kādā brīdī kaut ko tiešām arī pamācīju. Taču es neesmu tas, kurš bļaus virsū vai teiks baigās runas, es varu tā - ar humoru kaut ko pateikt, parādīt. Varbūt viņi to pamanīja un domāja, ka ar savu pieredzi uzreiz uzlabošu komandu, taču tā nenotika. Iespējams, tā arī kaut kādā ziņā bija mana kļūda, taču citreiz vairāk domāju tieši par komandu, aizmirstot pats par savu spēli. Lai gan reāli gaidīja manus punktus un sazin kādus brīnumus. Varbūt tā bija kļūda. Taču - viss notiek tā, kā jānotiek!

Tev šī veterāna un parauga loma piestāv? Tu to uztver ar smaidu, vai atbildību?

Ja godīgi - ar smaidu. Vēl nejūtos gluži kā veterāns.

Ko ķermenis saka par to, ka esi jau ceturtajā gadu desmitā?

Pagājušā sezona izvērtās nekāda. Domāju, tās bija vēl Turcijas atskaņas - tas pusgads Turcijā (2014. gadā - aut.) bija ļoti smags. Smagākais manā dzīvē. Tur bija tāds treneris, tādi treniņi... Var teikt - nometne sezonas garumā.

Trakāk nekā savulaik Polijā pie trenera Urlepa?

Urleps pat klāt nestāv, godīgi! Kad biju pie Urlepa, es vēl biju jauns un to tā varbūt neizjutu, bet te... Psiholoģiskais terors, nepārtrauktas slodzes. Kā armijā... Diktators. Arī Kambalam bija piedāvājums no tā paša kluba. Kad uzzināja, kas ir treneris, viņš uzreiz pateica: nē, paldies.. Viņa reputācija tur ir slavena. Tajā pašā laikā - dažādas komandas uz augstāko līgu viņš izvedis, šķiet, astoņas reizes. Ar savu sistēmu, taktiku, savu īpašo piegājienu. Viņš reāli spēlēja uz cilvēka psihi! Ar tādu spēju iedzīt apkārtējos bailes es saskāros pirmo reizi dzīvē - kad pirms treniņa spēlētāji kā ierasts mētā pa grozu un kaut ko savā starpā ierēc, bet, tiklīdz durvīs parādās treneris - viss izmainās! Visa zāle sastingst, visi sāk savādāk uzvesties... No sākuma nesapratu, man bija vajadzīgs laiks, lai pierastu, ka tam, lai padzertos, ir dotas tieši desmit sekundes, kuras viņš pats pie sevis atskaita. Atsējusies šņore - tev ir piecas sekundes laika, lai savestu sevi kārtībā... Tā sezona man bija smaga un, domāju, ķermanis vēl ilgi nespēja atgūties. Tāpēc arī uz Latvijas izlasi tovasar īpaši nerāvos - vienkārši biju pusdzīvs, gan fisizki, gan mentāli. Tā man vēl nebija bijis.

Tavs stils vizuāli vienmēr bijis tāds, ka nekur nesteidzies un brīžiem knapi kājas velc. Nenācās par to dārgi maksāt?

Nē, tas ne, es kā spēlētājs viņam patiku, taču klubam bija daudz naudas, un uz divām ārzemnieku vietām mēs bijām paņemti trīs. Viņš visu laiku rotēja un katram no mums bija divas spēles mēnesī... Beigās vēl dabūju traumu, pārplēsu muskuli, un uz play-off pat nespēlēju - biju tikko atgriezies un viņš negribēja ar mani riskēt. Taču vispār - nebiju trenerim tas galīgi nemīļākais spēlētājs. Citus viņš sūtīja mājās gandrīz pēc katras otrās spēles. Kā man stāstīja - iepriekšējā sezonā vienu čali bija aizsūtījis astoņas reizes. Pēc sliktas spēles vienkārši: brauc mājās! Ir nopirkta biļete uz Stambulu, un viss - tinies... (Smejas.) Paiet pāris dienas un, kad treneris nomierinājies, spēlētājs saņem ziņu: labi, tagad vari braukt atpakaļ... Viens astoņas reizes bija šādi aizsūtīts.

Labi, mēs par tavu fizisko stāvokli sākām runāt. Ejot medicīnisko pārbaudi, testi joprojām rāda, ka esi veselāks nekā dažs labs sešpadsmitgadnieks? Pirms četriem gadiem tā man stāstīji.

Sen neesmu gājis testus...

Ledu uz ceļgaliem liec, pārbraucot mājās?

Nav tik traki. Šad tad kaut ko bišķiņ jūtu, bet pagaidām neizskatās, ka baigi būtu sācis rūsēt.

Labi, tad pajautāšu to pašu, ko iepriekšējoreiz - kuras īpašības sāk pazust pirmās? Toreiz teici, ka vēl neesot aktuāli.

Manā pozīcijā un ar manu spēles stilu - runa ir par ātrumu, pirmo soli. Tiem jābūt līmenī. Šobrīd teikšu, ka joprojām neesmu slikts. Protams, ja nav traumu.

F64