Šķēle: "Man nav pie dirsas. Nekad nav bijis."

Uzreiz atvainošanās tiem, kuru jūtas aizskar augstāk izmantotā leksika, taču sarunai ar Armandu glīts un saķemmēts visraksts neiederētos. Mežonīgi talantīgs laukumā un vētraini nevaldāms ārpus tā, viņš pēdējo 15 gadu laikā bijis viens no apspriestākajiem latviešu basketbolistiem, un daudziem joprojām simboliski asociējas tieši ar 2009. gada vasaras skandalozo TV reklāmu, kurā Latvijas izlases aizsargs iznirst no tumsas un skarbi paziņo, tieši pie kuras vietas viņam ir tas, ko cilvēki par viņu runā. Jo viņš pats zina, kas ir un ko var. Tagad Armands uz dzīvi skatās citādi. "Nē, es neko nenožēloju. Bet dažas lietas pamainīt gribētu, ja būtu tāda iespēja." Pirms pāris dienām Armands pavēstīja, ka pieņēmis lēmumu kārt kedas uz nagliņas, tāpēc atvadu sveiciens arī no "Sporta Avīzes" – mūsu pirms trijiem gadiem tapusī Lielā saruna ar basketbolistu. Pilnā apjomā un bez cenzūras.

Tava oficiālā atgriešanās Barona komandā ilga tikai desmit dienas. Pats jau sākumā zināji, ka tā būs tikai īsa pietura, nevis galapunkts?

Tikai pietura, noteikti. Es neko nerēķināju, nekalu nekādus plānus. Vienkārši piekritu uzspēlēt pie šīs komandas, kurai manā karjerā bijusi pietiekami zīmīga loma, un ar kuru kopā trenējos. Taču nesakrita mūsu redzējums par manu lomu komandā - laikam var teikt tā. Iespējams, no manis šajā posmā bija gaidīts kaut kas vairāk, iespējams, arī es no komandas biju gaidījis ko vairāk. Lai gan, kā jau teici - tās bija tikai desmit dienas. Jebkurā gadījumā, nonācām pie tā, ka nav jēgas. Uz to jau gāja.

Nu, nezinu - no malas nekas neliecināja. Kluba vadība priecājās, ka tribīnes pilnas, cilvēkiem ir, uz ko paskatīties...

Man liekas, ka viņi mazliet dzīvoja ilūzijās. Gribēja visu vienā dienā - uztaisīt komandu, kas uzvar katru vakaru. Taču šās komandas sastāvs tam vēl nav gatavs. Un tas, vai es tur esmu vai neesmu kā vecākais un pieredzējušākais - tas neko tā uzreiz neizmaina. Tas varbūt arī bija galvenais iemesls, kāpēc šķīrāmies: viņi gaidīja rezultātu uzreiz - no manis, no komandas. Gaidīja, ka divu nedēļu laikā pēkšņi visi izšaus. Taču dažreiz nepietiek pat ar gadu, lai uzbūvētu komandu - paiet divi, pat trīs gadi. Lai arī viss savās vietās un spēlētāji labi. Bet te - gribēja pāris nedēļu laikā... Rezultāta nebija, un vienojāmies, ka ejam katrs savu ceļu.

Kāpēc vispār nāci? Bija iemesls domāt, ka būs citādi?

Sākumā bija saruna ar Agri [Galvanovski], viņš kā treneris man ļoti simpatizē. Man vienkārši bija nepieciešama vieta, kur vasarā patrenēties, un sākumā nebija pat tādas domas - pie Barona arī sākt spēlēt. Taču pēc kāda laika viņi pamanīja, ka esmu labā formā - vismaz tādus izteikumus lasīju - un nekādu blakus lietu manā dzīvē nav, un piedāvāja - varbūt varētu sākt no sākuma. Piekritu. Kāpēc ne! Bet redz, kā sanāca.

Ja nebūtu piekritis, varbūt tagad joprojām mierīgi trenētos kopā ar komandu.

Ļoti iespējams! Taču dažreiz cilvēki uz emocijām ne to vien pasaka vai izdara. Es ar vēsu galvu to pieņēmu, aprunājos ar treneri un vienojāmies, ka šādi būs vispareizāk. Paldies par darbu vasarā.

Savulaik man teici, ka Ivo Zonne tev darījis daudz laba, bet arī daudz slikta. Tomēr atgriezies pie viņa. Nāci ar pārliecību, ka vari uzticēties?

Protams, bija bail, ka... (Domā.) Ar mani pašu ir tā - es neesmu no cilvēkiem, kas atceras sliktās lietas un piemin ar ļaunu. Negatīvās emocijas neglabāju sevī, tas man dzīvē neko nedos. Nācu, lai sāktu no baltas lapas, un, ja būtu turpinājis vienkārši trenēties - iespējams, es Ivo nebūtu pat saticis. Tikai tad, kad menedžeris ierosināja uzspēlēt - tad, protams, bija jāiet runāt ar viņu. Nezinu, kā par visām pagātnes lietām viņš skatījās uz mani, taču man pašam nekādu negatīvu emociju nebija. Nav mums gājis gludi, taču kas bijis, tas bijis - tādi laiki bija, krīze, katram gribējās savu labumu... Laiks rādīs, varbūt kādreiz [mūsu starpā] viss būs savās vietās.

Tas, ka sezonas sākumā bijis bez komandas, nozīmē, ka pēc Šķēles vairs nav pieprasījuma?

Biju pārliecināts, ka atgriezīšos Tallinā. Tur jau esmu kā savējais, līmenis labs, organizācija - tāpat. Tuvu mājām. Treneris piezvanīja nedēļu pirms pats parakstīja līgumu, un pateica - ja viņš paliekot, tad gribot, lai es esmu sastāvā. Taču klubam bija problēmas ar finansēm, un uzradās jauns sponsors no Ukrainas. Nosaukums Kalev ir saglabājies, bet nauda tagad ir ukraiņu. Un tad sāka ienākt ziņas, ka īpašniekiem ir savas vēlmes attiecībā uz spēlētājiem - it kā būšot kaut kādi ukraiņi, amerikāņi. Katrā ziņā, treneris piezvanīja un pateica, ka pagaidām esot jāpaņem citi... Varbūt sezonas gaitā. Tagad manā pozīcijā ir viens amerikānis. Ar Freimi [Rolandu Freimani] sazvanāmies un viņš jau saka, lai braucot atpakaļ - neesot, kas viņam bumbas padod, statistika krītas. (Smejas.) Tad jau redzēs. Katrā ziņā, es ļoti labi saprotu situāciju, un nekāda aizvainojuma nav. Kas maksā, tas pasūta mūziku.

Uz brīvām kājām esi trīs dienas. Kāds tālākais plāns dzīvē un karjerā?

Neko, gaidu. Esmu pateicis aģentam, lai darbojas. Šāda tāda interese ir, bet es nekur neskrienu. Negribu atkal nepareizo soli izdarīt! (Iesmejas.) Bet spēlēt es gribu - par to nav pat runas. Arī forma normāla. Tagad ir laiks, kad parādās pirmās traumas, beidzas pirmais mēnesis tiem, kam pārbaudes laiks - komandās sāk atbrīvoties pirmās vietas.

Runājot par Tallinu, tev bija piebilde - tuvu mājām. Tu esi no tiem, kam dzīvot un spēlēt mājās ir būtiski? Tas ir arguments, lai atteiktos no kaut kā cita?

Nē, tā nav. Es esmu tāds cilvēks - man patīk kaut kur būt vienam, prom, un tad atbraukt mājās. Lai gan kaut kādā ziņā - šobrīd gribētos atgriezties mājās. Pēdējais laiks sakārtot savu dzīvi, nevazāties vairs apkārt pa pasauli. Pietiek. (Smejas.) Taču, kamēr vēl spēlēju - kur vējš aizpūtīs, tur jābrauc. Pagaidām neko citu darīt nevajadzētu.

Spēlējot Tallinā, bieži atbrauci uz Rīgu? Ne ar komandu.

Nu, nē. Tās ir trīsarpus četras stundas ar mašīnu - nav pusotra vai divas. Ja bija pusotra diena un Rīgā kaut kas jāizdara, tad jā, bet vienā dienā turp un atpakaļ - mazliet par traku.

Basketbols tev joprojām sagādā to pašu baudu, ko pirms desmit vai piecpadsmit gadiem?

Ir savādāk, noteikti. Es pat nemācēšu to izstāstīt. Noteikti ir grūtāk - mentāli, pamazām arī fiziski. Ja viss sanāk un esi labā formā - tad viss ir super, sajūtas ir vislabākās. Taču ja ne... Parādās vairāk traumu, un pēc tām kļūst arvien grūtāk - grūtāk ieiet komandā, grūtāk paskriet. Kamēr atgūsties - tas ir tas laiks, kad nav nekāda prieka, viss jādara ar piespiešanos. Man ir ļoti svarīga tā labā sajūta - ka vēl varu paskriet, uzlēkt. Sajūta, ka varu spēlēt tā, kā patiešām spēju.

Biežie vien cilvēki kaut ko turpina darīt tikai tāpēc, ka...

...neko citu nemāk - jā, zinu. Bet nē, nē, tik traki nav - tas nav mans gadījums. Ja vilkšos pa laukumu un sāksies replikas no sērijas “zini, varbūt labāk ej un pamēģini darīt kaut ko citu...” - tad es par to padomāšu.

Kādam tas būs jāpasaka no malas, vai pats sapratīsi?

Es domāju, ka pats sapratīšu. Un gan jau arī citi pateiks. Bet pagaidām tā gluži neesmu dzirdējis. (Smejas.) Tā ka - nevajadzētu vēl beigt to darīt.

Romāns Kokšarovs, F64