"Nepilsonis" Peiners ar lielo sirdi

Basketbolists cenšas nedomāt par to, kas notiks, ja notiks. Atkal... «Mans dzinulis? Ja treneris uzskata, ka varu kaut minimāli palīdzēt, man ar to pietiek. Es to nedaru tik daudz sev, cik vairāk komandai. Protams, patīkamāk būtu vasarā zvilnēt pludmalē, nevis četras piecas stundas dienā svīst. Bet, ja reiz esmu iekļauts kandidātos, tad tas ir mans pienākums - palīdzēt tik, cik ir manos spēkos,» uz motivācijas dzīslu norāda Peiners. Viņa uzskati Latvijas izlases sakarā ir strikti: «Es uzskatu, ka spēlētājam, kurš ir iekļauts izlases kandidātu sarakstā, nav tāda iespēja - atteikt. Negribu nosodīt tos, kas reizēm atsaka, jo iemesli var būt dažādi - citu dzīvēs nelienu. Taču, ja kādreiz nosimulēsi kādu traumu vai kādi citādi izvairīsies, šī slava nāks līdzi.» Tā nu viņš, nekad tā īsti neticis pie lielā galda, turpina darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai beidzot tiktu pāri tam, ko kāds sauc par lāstu, bet cits - par likumsakarību.

Saprotams, ka ārsti Peinera dzīvesveidu neatbalsta. Taču vismaz pēdējos gados viņu viedokļos parādījusies vienprātība: «Komentāri ir saturā līdzīgi. Sak, var nenotikt nekas, bet var arī notikt kaut kas...» Tas kaut kas Žaņa prātu lieki nenodarbina: viņš dzīvo ar pārliecību, ka neviens dzīvē nav pasargāts no lielām nelaimēm, tāpēc pārstāt dzīvot un darīt to, kas pašam sirdij tuvs, nav nekādas jēgas. «Kad mācījos 12. klasē, pusgadu izlaidu pilnībā. Pazaudēju sportisko formu tiktāl, ka pat kāpjot pa trepēm, jutu nedrošību par savu sirdi. Sapratu, ka neko nedarot, labāk no tā nejūtos. Vislabāk pie mērenām slodzēm, pie lielām nejūtos komortabli,» Žanis neliekuļo. «Baiļu sajūtu sen jau esmu atstājis aiz sevis. Ārsts brīdināja: ja parādās reiboņi un elpas trūkums, nekavējoties jāziņo. Tas būs signāls, ka problēma sasniegusi jau citu stadiju.»

Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka Peinera dzimtā valoda ir krievu. Audzis ģimenē, kurā latviešu asiņu piejaukuma nav. Tēvs krievu tautības, māte - ukrainiete. Līdz pat 15 gadu vecumam Žanis bija nepilsonis. Pareizo pasi ieguva tikai tad, kad parādījās U16 izlases treneru redzeslokā. Neskatoties uz to, Žaņa morālo atbilstību Latvijas izlases kandidāta prasībām nekad nav bijis pamata apšaubīt. Vecāki jau no agras mazotnes Žani audzinājuši par latvieti. «Vecāki nolēma, ka vārdam jābūt latviskam, jāapmeklē latviešu bērnudārzs - tad dzīvē iešot vieglāk. Tā arī ir,» Latvijas izlases basketbolists ir pateicīgs.

Bērnudārzā Peiners izbaudījis visas 90. gadu pedagoģijas īpatnības. «Bijām pāris puikas, kas sākumā runāja krieviski, jo latviski nepratām. Mūs par to lamāja, lika stāvēt kaktā. Ātri nācās iemācīties - kāda pusgada laikā labi apguvu latviešu valodu. Bērnudārzā pārmācīja visu. Kopš dzimšanas biju kreilis, bet kādreiz tas skaitījās slikti. Nekas, bērnudārzā uztaisīja par labroci,» nosmej Žanis Peiners. Šābrīža bērnu tiesību aizstāvjiem, šādus stāstus dzirdot, nosirmoti mati un spalvas, bet pats Žanis bērnībā pieredzēto dēvē par vērtīgu dzīves skolu.