"Nepilsonis" Peiners ar lielo sirdi

Kad viņš iznāk laukumā, to nav iespējams palaist garām – jo gandrīz vienmēr notiek kas neordinārs. Žanis Peiners nav basketbolists, kura spēle iekļaujas standarta rāmjos, un par to varam pārliecināties arī patlaban – Latvijas izlases cīņās Stambulā. Par Žani plašāku materiālu veidojām pirms diviem gadiem.

Žanis Peiners un Latvijas izlase - tās jau kopš jaunatnes basketbola laikiem bijušas nesavienojamas lietas. Par Rēzeknes basketbola neordināro talantu jaunatnes izlašu treneri rokas berzēja katru vasaru, taču aizvest potenciālo līderi uz Eiropas čempionātu tā arī neizdevās ne reizi. «Mana pirmā izlases vasara bija 15 gadu vecumā. Gatavojos U16 Eiropas čempionātam. Radās problēmas ar sirdi un nācās pamest izlases nometni. Tādas vasaras man ir bijušas kādas astoņas deviņas - par laimi, neesmu veicis precīzu uzskaiti,» nopūšas Žanis. «Pirmā nelaimīgā vasara bija vissāpīgākā. Toreiz pirmo reizi sirds izlēca no ritma, ārsts stāstīja, ka saklausījis visādas briesmu lietas. Tas bija dramatiski, jo pirmā vasara kādā izlasē, pirmās problēmas ar sirdi.»

Tā notika arī 2014. gadā. Kuluāros jau sprieda, ka Peiners beidzot būs godam nopelnījis vietu gala divpadsmitniekā, taču liktenis-sliktenis uzskatīja citādi. «Kad sirds manos vasaras plānos atkal ieviesa korekcijas, ārsts jau sāka dot mājienus, ka varbūt pietiks - cik bieži tā var?! Aizdomājos un... Nolēmu vismaz divus gadus vasarās atpūsties, nevis piedalīties izlases treniņnometnēs. Taču pakāpeniski sāku pārdomāt. Savu lomu nospēlēja tas, ka čempionāts notiks arī Latvijā,. Palūdzu aģentam, lai viņš pamēģina aprunāties par manu iekļaušanu kandidātu sarakstā, lai gan aizvadītā sezona man bija nekāda. Vēlējos vismaz pacīnīties par vietu izlasē,» skaidro Peiners.

Gadu gaitā spēlētājs pieredzējis tik daudz, ka uz savām nedienām atskatās vēsā mierā. Dramatizēšanai neesot pamata, ar to parasti izpaužoties citi. «Nav tā, ka kristu ģībonī, bet sajūtu zināmu diskomfortu - neesmu tādos brīžos nekāds strādātājs. Mierīgi jāpasēž, jāpaguļ. Nekas ļoti dramatisks tas nav - pats allaž dodos uz slimnīcu, kur ritmu ieliek atpakaļ savā vietā.» Savu pašsajūtu Žanis pēdējos gados vērtē kā labu un stabilu. Tiesa, kad motoriņš sāk niķoties, tad diskomforts katru reizi mazliet lielāks. «Ar katru vasaru aritmija ir ilgāka, ritms nenāk tik viegli atpakaļ. Ar katru gadu sajūtas ir nepatīkamākas. Ja kādreiz pārgāja jau pēc pusstundas, tad tagad šis process ir ilgāks un neveselīgāks,» neslēpj Peiners. Par savām veselības problēmām viņš nekautrējas runāt atklāti, jo tikai tā varot izvairīties no baumām un puspatiesībām, kas reizēm būtiski pašūpojušas līdzšinējās karjeras gaitu.