Par krievu "oligarhiem" un personālajām sankcijām

Šī sleja būs neparasti gara, lai gan pacentīšos izteikties pēc iespējas kompakti.

Šī sleja būs neparasti gara, lai gan pacentīšos izteikties pēc iespējas kompakti. Lieta tāda, ka es uzsāku analizēt personālo sankciju problēmu vēl pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā, pēc kura šīs sankcijas ieguva pašreizējo mērogu (pašlaik, kā zināms, tikai ES un Lielbritānijas varas iestādes vien ir ieviesušas tās pret 2,76 tūkstošiem Krievijas pilsoņu). Vēl ilgi pirms tam, kad SKT (Starptautiskā krimināltiesa) izdeva orderi V. Putina arestam, es rakstīju par to, cik šie pasākumi ir svarīgi pirmkārt jau apvainojumu “gradāciju” kontekstā - un attiecīgi sankciju pasākumu kontekstā - kas diemžēl tā arī netika izdarīts (kara noziedznieki, ierēdņi un uzņēmēji joprojām ir pakļauti vienotiem ierobežojumiem). Vēlāk es biju viens no retajiem Krievijas opozicionāriem, kuri pievienojās prasībai atcelt ES sankcijas M. Fridmanam un P. Avenam - un droši vien vienīgais, kurš vēlāk (tai skaitā Delfi ēterā) pamatoja savu nostāju ne tik daudz ar šo biznesmeņu sasniegumiem un pozīciju, cik ar pilnīgi citiem apsvērumiem.

Man nav nolūka vērtēt, vai sankcijas ir iedarbīgas - uz šo jautājumu nav atbildes, bet tikmēr Krievijas ekonomikai lielu kaitējumu nodara nevis sankcijas, bet gan Kremļa centieni atjaunot padomju sistēmu un pārdalīt nelojālo biznesmeņu īpašumu. No vienas puses, tās neapšaubāmi ir vājinājušas Krievijas ekonomiku, un tikai D. Medvedjevs vai S. Glazjevs var apgalvot, ka sankcijas ir to stiprinājušas. No otras puses, viņi nelika V. Putinam pārtraukt karu, un tikai М. Makfols un S. Gurijevs cer, ka lūk vēl mazdrusciņ, un šis uzdevums būs atrisināts. Man arī nav nolūka tagad apsvērt, cik lielā mērā sankcijas ir izdevīgas [beneficial]/dārgas[costly] Rietumvalstīm, tāpat es nevēlos vērtēt šo jautājumu “taisnīguma” vai “netaisnīguma” kategorijās, jo tad mēs uzreiz iekļūstam morāles un ētikas sfērā, kamēr, atgādināšu, visi sankciju režīmu radītāji pretendē uz pirmkārt tīri juridiskas, nevis ideoloģiskas konstrukcijas veidošanu.

Tātad, īsi raksturojot personālo sankciju ieviešanas un paplašināšanas atbalstītāju loģiku, tā īsumā ir šāda: V. Putina režīms veic noziedzīgu agresiju, un dalība tajā ir sodāma; galvenie labuma guvēji no Putina sistēmas ir turīgākie krievi, kuri desmitiem gadu ir saistīti ar Kremli ar korupcijas saitēm; triecieni pa viņiem var raisīt bagātniekos vēlmi saraut saites ar režīmu vai veidot iekšējo opozīciju, kas spēs to sagraut. Šai loģikai ir uzreiz vairāki trūkumi. Pirmkārt, tā nostāda vienā rindā gan tos, kuri ir tieši pieņēmuši noziedzīgo lēmumu (Krievijas augstāko politisko vadību), gan tos, kuri to realizēja (Krievijas armijas vadību un komandierus, kā arī militāri rūpnieciskā kompleksa “kapteiņus”), gan tos, kuri ieņēma amatu valsts pārvaldes sistēmā, bet nav saistīti ar karu (ekonomisko resoru vadītājus vai, piemēram, gubernatorus) un uzņēmējus, kuru noziegums aprobežojas ar nodokļu nomaksu (kā tas pēc būtības ir atzīts ES formulējumā par “vadošajiem Krievijas biznesmeņiem”). Diez vai var šaubīties par to, ka “nozieguma sastāvs” šajos gadījumos ir atšķirīgs, bet jebkuram likumam ir jēga tikai tad, ja vienāds sods tiek noteikts par vienu un to pašu pārkāpumu (proportionality principle), kā rakstīts jebkurā juridiskā mācību grāmatā. Otrkārt, viegli pamanīt: vairumā lēmumu par sankcijām pret krievu uzņēmējiem, kas pieņemti pēc 2022. gada, nav norādīti konkrēti sankciju noteikšanas principi, kādi bija 2014.-2021. gada lēmumos (piemēram, par sankcijām, kas ieviestas pret Krimas tilta būvniecībā iesaistītiem uzņēmumiem un personām) - un tas neļāva biznesmeņiem mēģināt izvairīties no darbībām, kurām varēja sekot sankcijas (piemēram, pēc 2014. gada daudzi uzņēmēji atteicās strādāt Krimā, baidoties no sankcijām, bet 2022. gadā tās tika ieviestas vienkārši statusa dēļ [piemēram, Krievijas Rūpnieku un uzņēmēju savienības prezidija locekļu statuss, kas noteica daudzu “oligarhu” klātbūtni slavenajā tikšanās reizē ar V. Putinu Kremlī 2022. gada 24. februārī]), izslēdzot pašu iespēju distancēties no Kremļa lēmumiem. Treškārt, doma par to, ka bizness var sagraut Krievijas politisko sistēmu, ir visnotaļ naiva - vienīgais iespējamais protesta veids var būt mēģinājums bēgt no valsts, bet tieši to novērsa sankcijas, kas atņēma Krievijas uzņēmējiem to “rezerves lidlaukus”, kurus viņi būvēja desmitiem gadu. Rezultātā uzņēmēji pārveda daudzus aktīvus uz Krieviju, samaksāja tiem V. Putina noteiktos “ārkārtējos” papildu nodokļus un nostiprinājās naidīgumā pret Rietumiem, kāds pie tiem iepriekš gandrīz netika manīts.

Uz šo pēdējo apstākli lielā mērā savu argumentāciju būvē personālo sankciju pretinieki. Pirmkārt, kā viņi apgalvo, “oligarhi” vēsturiski ir bijis galvenais spēks, kas atbalstījis liberālās reformas Krievijā (tas pats P. Avens ietilpa valsts pastāvēšanas laikā “visrietumnieciskākajā” J. Gaidara valdībā), un daudzi no viņiem - kā M. Hodorkovskis, V. Potaņins, M. Fridmans, R. Abramovičs un citi - iedzīvojās turībā nevis tāpēc, ka bija pietuvināti V. Putinam, bet gan ilgi pirms viņa nonākšanas Kremlī. Otrkārt, atzīmējams, ka desmiti un simti turīgu Krievijas pilsoņu veiksmīgi “ierakstījās” Rietumu sabiedrībās, pārņemos mecenātisma un sociālā atbildīguma tradīcijas: V. Potaņins bija viens no lielākajiem Kenedija centra donoriem, V. Kantors ziedoja miljonus britu slimnīcām, un vienas šādas slimnīcas pakalpojumus izmantoja par karaliskās ģimenes locekļi. V. Vekseļbergs un P. Avens bija Tate Gallery aizbildņu padomes lielo sponsoru un aizbildņu skaitā, A. Usmanovs finansēja antīko forumu atjaunošanu Romā; sarakstu var turpināt. Treškārt, ir runa par to, ka tad, ja krievu miljardieru nauda, ja tā nebūtu arestēta (un arī Krievijas vidusšķiras un tūristu nauda, ja Eiropa tos neatbaidītu) varētu radīt ienākumus pašiem eiropiešiem, attīstot to ekonomikas. Tomēr, manuprāt, arī šie argumenti ir visai vāji - no vienas puses, tie atgādina tirgošanos, kur vienā svaru kausā liek cilvēku upurus un starptautiskās tiesības, bet otrā - ekonomisko un finansiālo izdevīgumu; no otras puses, pastāvīgi nākas dzirdēt, ka Krievijas nauda ir “netīra”, tā uzkrāta, pārkāpjot kaut kādas ētikas normas, un tās izmantošana grauj Rietumvalstu institūcijas (pie tā es vēl atgriezīšos). Tā vai citādi, pastāvot fundamentālai morālai izvēlei, mēģinājums runāt izdevīguma kategorijās izrādās neproduktīvs.

Tāpēc, kā jau es sākumā teicu, es vēlētos koncentrēties uz tīri tiesiskiem jautājumiem un parādīt, ka tieši šeit ir sankciju politikas galvenā vājā vieta. Sākšu ar acīmredzamākajiem apstākļiem.

Pirmais attiecas uz atbildības principu. Visa Rietumu tiesību sistēma ir būvēta uz gribas brīvības un individuālās izvēles idejas. Pilsoņu īpašums un atbildība ir atdalīti no valstu īpašuma un atbildības. Pat tad, ja vara rīkojas noziedzīgi, uzņēmēju līdzdalības pierādīšanai nepieciešams pierādīt konkrētas viņu vainas epizodes - tāda ir 1947.-1949. gada “mazo” Nirnbergas procesu galvenā mācība, kad biznesmeņi izrādījās notiesāti pamatā par ebreju īpašuma piesavināšanos, dalību SS un tādu aizliegtu ieroču veidu ražošanu kā indīgās gāzes. Kolektīvo atbildību (kas izpaudās, piemēram, tad, kad ASV valdība internēja japāņu izcelsmes iedzīvotājus Otrā Pasaules Kara gados) ASV Augstākā tiesa 2018. gadā atzina par kļūdainu un nosodīja. Lielbritānijas un ASV gan Pirmā, gan Otrā Pasaules Kara laikā pieņemtie akti atzina par iespējamu tādu valstu, ar kurām šīs lielvaras atradās kara stāvoklī, iedzīvotāju un organizāciju mantas arestu un konfiskāciju - bet tad būtu loģiski, ja NATO pieteiktu karu Krievijai, un pēc tam mestos medīt Krievijas aktīvus, tomēr pieteikt karu Rietumu valstis baidās un tāpēc kompensē savu gļēvulību vienā sfērā ar drosmi citā. Citiem vārdiem sakot, ieviešot sankcijas pret krievu biznesmeņiem (un arī pret daļu ierēdņu), Rietumu valdības grauj pašas savas tiesiskās kārtības pamatus, izpludinot individuālās atbildības principus.

Otrs svarīgs moments ir pierādāmības princips. Ļoti daudzu sankciju lēmumu pamatā ir “ekspertu vērtējums”. Kā klasisku es nosauktu A. Usmanova lietu, kurš nonāca sankciju ietekmē kā tāds, kurš “piesedz” V. Putinu virknē komerciālu darījumu, pamatojoties uz vārdā nenosauktas personas, kam ir piekļuve iekšējai informācijai, viedokli, ko citē izdevums Forbes, un Atlantic Council eksperta A. Oslunda viedokli. Vēlāk Vācijas tiesa atzina Forbes apgalvojumus par melīgiem, un izdevums tos atsauca, bet A. Oslunda viedokli pats autors dzēsa no saviem sociālajiem tīkliem - bet lēmums par sankcijām tā arī līdz šim nav atcelts. Pie šīs kategorijas pieskaitāmi arī, piemēram, Kanādas valdības lēmumi, kuros sankcionēto personu saraksts pēc skaita un secības sakrīt ar to, ko iesniedzis Fonds cīņai pret korupciju - organizācija, kas labi pazīstama ne tikai ar to, ka tās pārvaldes institūciju dalībnieki ir pārbēgušie Krievijas finansisti, kuri apsūdzēti krāpniecībā lielos apmēros, bet arī ar pastāvīgu rēķinu kārtošanu ar saviem oponentiem. Faktiski izrādās, ka Rietumu sistēma, kuras pamats ir soda noteikšana tikai pēc tiesas lēmuma sacīkstes procesā, praksē pāriet pie patvaļīgām darbībām - turklāt atzīmēšu, ka attiecībā ne tikai pret Krievijas pilsoņiem, bet arī pret saviem naturalizētajiem pilsoņiem (šim jautājumam es pievērsīšos nedaudz vēlāk).

Trešais ārkārtīgi svarīgais apstāklis ir faktiskā atteikšanās no universāluma principa (katrs likums ir attiecināms uz nenoteiktu personu skaitu un piemērojams tām vienādā mērā). Viskliedzošākais piemērs ir tieši mūsu acu priekšā. 2016. gadā P. Avens ieguva Latvijas pilsonību, pamatojoties uz Pilsonības likuma punktiem, kas norāda, ka uz to var pretendēt latviešu un līvu, kuri dzīvojuši Latvijas teritorijā laikā starp 1881. gadu un 1940. gadu, pēcteči (no šīs normas pieņemšanas brīža uz minētā apstākļa pamata 2013.-2024. gadā pilsonību ieguva vismaz 54 pretendenti). No 2023. gada Latvijas varas iestādes veic mēģinājumus atsaukt šo lēmumu, pamatojoties uz 2022. gada aprīlī pieņemto Pilsonības likuma grozījumu, kas regulē Latvijas pilsonības atņemšanas procesu personām, ja tās ir sniegušas jebkādu atbalstu valstīm vai personām, kuras veic tādas darbības, kas grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo vienotību, suverenitāti un neatkarību, un Latvijā šajā kategorijā ietilpst tikai P. Avens (bet arī šeit nepieciešami pierādījumi - jo agresijas atbalsta gadījumā būtu jāseko kriminālvajāšanai, bet “apdraudējums teritoriālajai vienotībai” vispār var ietvert praktiski jebko). Turklāt šis gadījums it kā “pārmet tiltiņu” uz vēl vienu tēmu - tiesību sistēmā vissvarīgāko atpakaļejoša spēka piemērošanas nolieguma principu.

Šo ceturto momentu var viegli novērtēt pēc to pašu lēmumu piemēra par pilsonību. Vairāk nekā 20 Krievijas pilsoņiem, kuri pēc 2000. gada ieguvuši dažādu ES valstu - Kipras, Maltas vai Portugāles - pilsonību, tā pēkšņi izrādījusies atņemta pēc 2022. gada dažādu iemeslu dēļ: sākot no it kā procesuāliem pārkāpumiem vai nepatiesu ziņu sniegšanas līdz... ES lēmumu pieņemšanai par sankcijām (patiesībā viņi visi zaudēja savas pases pēc tam, kad minētie lēmumi tika paziņoti, kā to apstiprina gadījumi ar O. Deripasku, A. Kuzmičevu, I. Kesajevu, G. Berjozkinu, M. Gucerijevu un virkni citu). Tādējādi praksē tiek ieviests mehānisms, ar ko sankcijām piešķir atpakaļejošu spēku (tās tieši ietekmē saskaņā ar tajā laikā spēkā esošajiem likumiem pieņemtus lēmumus) un turklāt ir acīmredzamā pretrunā ar pilnvaru sadalījumu starp Eiropas Savienību un dalībvalstīm, kas atstāj pilsonības jautājumu risināšanu tikai dalībvalstu ziņā. Piebildīšu - un šis fakts no juridiskā viedokļa vispār šķiet kliedzošs - ka G. Berjozkins nesaņēma atpakaļ savu pasi pēc tam, kas pirms diviem gadiem pati ES Padome necaurskatāmā veidā atcēla sankcijas pret viņu, bet M. Gucerijevs pēc tam, kad tās tika atceltas ar neseno ES tiesas lēmumu. Kopumā atpakaļejoša spēka piemērošanas problēma lēmumu sistēmā par sankcijām ir ļoti svarīga - no vienas puses, tā nodrošina, ka tiek atceltas virkne tiesību, ko pilsoņi ir ieguvuši likumīgā ceļā (piemēram, uzturēšanās atļaujas atcelšana vai vīzas anulēšana), un, no otras puses, neatjauno zaudētās tiesības, kad lēmums par sankciju ieviešanu atzīts par prettiesisku. Manā skatījumā (un es par to rakstīju, izsaucot asu kritiku no Krievijas pilsoņu puses) ES un jebkurām tās valstīm ir tiesības neizsniegt vīzas Krievijas Federācijas pilsoņiem vai aizliegt tiem iegādāties nekustamo īpašumu vai investēt - bet neatcelt iepriekš izsniegtos dokumentus vai darījumus. Šādas prakses izplatība perspektīvā kļūs par lielu problēmu arī pašu attīstītāko valstu pilsoņiem - sankciju noteikšanai pret tiem jau ir pirmie precedenti.

Piektais moments šķiet sevišķi cinisks. Kopš ЕS nomainīja izplūdušo jēdzienu “oligarhs” ar terminu “ietekmīgs Krievijas uzņēmējs” un sasaistīja sankcijas ar cilvēku attiecībām ar lielajiem uzņēmumiem, kuri iemaksā ievērojamus nodokļus Krievijas budžetā, vairāk nekā 100 Krievijas korporāciju vadītāji izrādījās nokļuvuši sankciju sarakstos. Piemēram, neseno saraksta papildinājumu skaitā var atzīmēt S. Drevgaļu, Интер РАО ЕЭС ģenerāldirektoru. Šis uzņēmums 2024. gadā samaksāja Krievijā nodokļus 10,3 miljardu rubļu (vai $114 miljonu) apmērā - bet, atzīmēšu, Austrijas Raiffeisenbank samaksāja Krievijas budžetā $402 miljonus, bet Francijas LeroyMerlin - $128 miljonus. Vai ir konstatēts kaut viens gadījums, kad Rietumvalstis ieviesušas sankcijas pret savu pilsoni par darbību, kas sniedz ieguvumu Krievijas budžetam? Cik man zināms, nē. Vēl jo vairāk, ja lielākās Krievijas bankas tika pakļautas Eiropas sankcijām kara pirmajos trijos - sešos mēnešos, tā pati Raiffeisenbank tām nav pakļauta joprojām - un ir tik noraizējusies par Krievijā gūtās peļņas repatriāciju, ka pat ir padarījusi par savu lobistu Austrijas valdību, kas līdz pēdējam pretojās 19. sankciju pakotnei. Tajā pašā laikā neviena tiesību sistēma nevērš uzmanību uz tiesībpārkāpēja pilsonību, nosakot sodu: ja Latvijā vietējo iedzīvotāju izvaro serbs vai spānis, viņš tiks saukts pie tādas pašas atbildības kā Latvijas Republikas pilsonis. Kas gan ir “salūzis” Rietumu tiesību sistēmā, kas ir runa par sankcijām?

Sestais apstāklis nāk man prātā, kad vien es dzirdu par krievu “netīro naudu”. Būtu loģiski pieņemt, ka noziedzīgā ceļā gūtiem ienākumiem jābūt izsekojamiem, bet to īpašniekiem jābūt sodītiem saskaņā ar likumiem par naudas atmazgāšanu. Tomēr ļoti bieži mēs redzam pilnīgi pretējo. Krievijā pēdējās desmitgadēs par vienu no izplatītākajiem liela mēroga laupīšanas paņēmieniem ir kļuvis banku bankrots, tai skaitā ar valsts dalību. “Межпромбанк”, kas ir cieši saistīta ar Kremļa eliti, “Банк Москвы”, kurā glabājas tai skaitā arī galvaspilsētas budžeta līdzekļi, banka “Открытие” vai “Пробизнесбанк”, kas strādāja ar Maskavas apgabala naudu - tās visas to vadītāji un akcionāri pasludināja par bankrotējušām ar mērķi nolaupīt simtiem miljoniem dolāru. Krievijā saistībā ar to tika ierosinātas desmitiem krimināllietu, bet Krievijas Banka bija spiesta papildināt banku kapitālus laikā no 2014. gada līdz 2020. gadam par vairāk nekā $12 miljardiem. Toties laupītāju (А. Ļebedevs pat izdomāja tiem īpašu nosaukumu - “banksteri”) liktenis izvērtās lielisks: S. Pugačovs un A. Borodins, S. Beļajevs un A. Žeļezņaks kļuva par politiskajiem bēgļiem, viegli ieveda nozagto naudu Lielbritānijā, Francijā un ASV (А. Borodins pat nopirka visdārgāko privāto muižu Anglijā, bet S. Beļajevs - māju Ņujorkā ar diviem baseiniem un vīna istabu 3 tūkstoš pudelēm), un pasludināja sevi par cīnītājiem pret V. Putina režīmu. Daži, kā А. Žeļezņaks un viņa kompanjons S. Ļeontjevs, izrādījās par A. Navaļnija izveidotā FBK (Fonda cīņai pret korupciju) finansētājiem, kas tagad specializējas Rietumvalstu valdību konsultēšanā par jaunu sankciju objektiem. Turpretī vairums Krievijas uzņēmēju, kuru aktīvi tagad ir arestēti Rietumu jurisdikcijās sankciju dēļ, pakāpeniski ir investējuši šajās valstīs miljardiem dolāru, kuru izcelsmi pārbaudīja, bet likumību apstiprināja labākie Rietumu audita uzņēmumi. Rezultātā A. Borodins vai B. Mincs, viens no bankrotējušās bankas “Открытие” dibinātājiem, laimīgi dzīvo Anglijā, bet M. Fridmans un P. Avens ir no turienes izraidīti. Kādu signālu Eiropa ar to sūta veiksmīgiem uzņēmējiem no trešajām valstīm, ja ne tādu, ka tai ir vienkāršāk sarunāties ar zagļiem, nevis ar tiem, kuri rīkojas pēc tās noteikumiem?

Bet jautājumam par to, vai krievu uzņēmējs ir blēdis vai godīgs cilvēks, tomēr piemīt vērtējoša sprieduma elements - tāpēc es pievērsīšos arī septītajam apstāklim. Jebkura tiesību sistēma (neskaitot Staļina un tagad arī Putina sistēmu) paredz, ka nav iespējams divreiz sodīt par vienu un to pašu noziegumu (ne bis in idem), ko tai skaitā apstiprina Eiropas Cilvēktiesību Konvencija. Izskatās, ka sankciju sistēmas ideologiem šis princips nav zināms. Lūdzu mani atvainot, bet nāksies atkal atcerēties M. Fridmanu un P. Avenu. 2024. gada aprīlī viņiem izdevās, pazaudējot teju divus gadus, uzvarēt nozīmīgajās lietās pret Eiropas Savienību T-301/22 un Т-304/22: ES tiesa nolēma atcelt 2022. gadā pieņemto ES Padomes lēmumu par viņu iekļaušanu sankciju sarakstā. Tomēr, saprotot lietas iznākumu, 2023. gada 23. martā Eiropas Padome 10. sankciju pakotnes ietvaros pieņēma vēl vienu lēmumu, ar kuru otrreiz tika ieviestas sankcijas pret viņiem par tiem pašiem “pārkāpumiem” ar tādiem pašiem formulējumiem, kuri vēl tiek apstrīdēti (lietas T-283/23 un T-296/23). Situācijas paradokss slēpjas tajā, ka laikā starp pirmo un otro ES Padomes lēmumu abi uzņēmēji netika pametuši Lielbritānijas teritoriju un nekādi nevarēja kārtot darījumus ar Krieviju, nodrošinot finansējumu Putina kara mašīnai. Vēl jo vairāk: tajā laikā viņi atstāja amatus savos uzņēmumos, ko bija ieņēmuši no pirmā sankciju lēmuma pieņemšanas brīža - bet pirmais lēmums tika atcelts, kamēr otrais joprojām paliek spēkā. Turklāt pēc pirmā lēmuma atcelšanas Latvijas - valsts, kuras pilsonis joprojām ir P. Avens - valdība uzstājās apelācijas instancē pret sankciju atcelšanu, ko, visu cieņu ES tiesai, Ģenerāladvokāts A. Bjondi nesen ieteica noraidīt. Neraugoties uz to, republikas oficiālās personas turpina izplatīt apmelojošas ziņas, bet policija atsakās ierosināt lietu pēc uzņēmēja sūdzības. Sanāk, ka cilvēki nevis vienkārši tika divreiz sodīti par vienu un to pašu, bet arī saņēma nopietnāku un ilgstošu sodu brīdī, kad veica darbības, kas vērstas uz tā stāvokļa novēršanu, kas sākotnēji noveda pie sankcijām. Mēģinājums laboties, ko jebkurā tiesību režīmā ieskaita kā “plusiņu” apsūdzētājam, sankciju scenārijā darbojas kā “mīnusiņš”.

Astotais moments, uz kuru es arī gribu vērst uzmanību, parādījās salīdzinoši nesen, bet arī pelna izskatīšanu. Centienos atrast un arestēt sankcionētajām personām piederošos aktīvus, Eiropas tiesībsargājošās institūcijas nepievērš uzmanību virknei “sīkumu”, kam palaikam ir fundamentāla nozīme. Tā piemēram 2024. gada beigās lēmuma par sankciju noteikšanu A. Usmanovam izpildes ietvaros tika piemērots arests Itālijas uzņēmumiem Sardegna Servizi, Delemar, Punta Capaccia un Machina, kuras, domājams, piederēja uzņēmējam caur trastiem, kas reģistrēti Delavērā un Bermudu Salās. 2025. gada jūlijā ES tiesas Ģenerāladvokāts M. Sančess-Bordona, izskatot apelāciju šajā lietā, sniedza rekomendāciju atstāt šos aktīvus arestā, lai gan pati mūsdienu trasta būtība paredz, ka tajā nododamās mantas īpašniekam ir liegta iespēja ar to rīkoties. Diez vai pašlaik Uzbekistānā dzīvojošais A. Usmanovs kļūs nabags bez pāris villām Itālijā, bet vairuma lielo Eiropas uzņēmumu īpašumtiesību struktūras pamatā ir trasta valdījumi jau desmitiem gadu. Vispazīstamāko uzņēmumu skaitā no dažādām valstīm ir Vācijas BMW un Oetker Group, Francijas LVMH, Lauder un Stellantis (ex-Peugeot), Šveices H&M, Holandes Heineken, Dānijas Lego, Itālijas Barilla, Austrijas Swarovsky un daudzi citi. Tāpat var atminēties, ka pēdējā laikā Lihtenšteinas finanšu sfēra izrādījās paralizēta, jo ASV varas iestāžu ieviestās sekundārās sankcijas prasīja jaunu trastus un ģimenes birojus pārvaldošo direktoru atbildības līmeni - tā rezultātā vairāk nekā 800 trastu direktori iesniedza atlūgumus, radot papildu problēmas Eiropas bankām, kuras bija spiestas uzņemties “gulošo” trastu pārskatu noformēšanas darbu.

Tīri juridiskās problēmas un neatbilstības, kas rodas sankciju “likumdošanas” realizācijas gaitā, var uzskaitīt teju bezgalīgi. Pēdējos gados - uz ko es gribētu vērst īpašu uzmanību - ir iznākušas simtiem grāmatu un tūkstošiem rakstu, kuros vadošie juristi apspriež dažādus šīs jaunās tiesību sfēras smalkumus, bet nav parādījies neviens fundamentāls darbs, kurā būtu novērtēts, ciktāl sankcijas vispār var saukt par pilnā mērā tiesisku instrumentu. Tajā pašā laikā tādi pētījumi šodien būtu ārkārtīgi savlaicīgi, jo sankciju normu pilnīgi īpašais stāvoklis vienotas Rietumu likumdošanas masīva kontekstā vairs jau nevar neizraisīt šaubas.

* * * * *

Noslēgumā es gribētu atzīmēt vēl dažus apstākļus.

Sankciju politikai mūsdienās - lai gan sankcijas tādā vai citādā mērā tikušas izmantotas arī iepriekšējos gadsimtos - ir milzīga emocionalitātes piegarša. No vienas puses, tai (un personālajās sankcijās tas iemiesojas īpaši skaidri) ir kompensējošs efekts, demonstrējot eiropiešu solidaritāti ar Ukrainu, kam Rietumi saprotamu iemeslu dēļ baidās sniegt tiešu militāru palīdzību. Kā mēs redzam, četru kara gadu laikā sankcijas tā arī nav nodarījušas Krievijas kara mašīnai nelabojamu kaitējumu, bet sankcijas pret privātpersonām ir piespiedušas ļoti daudzus redzamus Krievijas uzņēmējus (A. Meļņičenko, G. Hanu, M. Fridmanu un desmitiem citu) atgriezties Maskavā un tādā vai citādā mērā solidarizēties ar Kremli (šeit es nevaru neatzīmēt, ka jau daudzkārt pieminētais P. Avens paliek vienīgais no pēc kara sākuma valsti pametušajiem krievu miljardieriem, kurš ir pārdevis savus biznesus Krievijā un kopš tā laika ne reizi nav atgriezies valstī). No otras puses, sankciju ieviešanu (un arī šeit personālie ierobežojumi ir īpaši nozīmīgs gadījums) ievērojamā mērā nosaka mūsdienu politikas populistiskā daba: pazīstamu un turīgu cilvēku, turklāt tādu, kuri dzīvo vai ir dzīvojuši Rietumvalstīs, nonākšana sarakstos izsauc pilnībā saprotamas izjūtas vēlētājos, kuriem vairumā gadījumu ir galēji negatīva attieksme gan pret miljardieriem, gan pret imigrantiem - bet šajā gadījumā viņi ir saņēmuši vienotu objektu nīšanai un apliešanai ar dubļiem, un to nevar neņemt vērā politiķi - kuri šajā gadījumā vienkārši pakalpo V. Putinam (kurš demonstrē Krievijas biznesmeņiem, ka Rietumu “tiesiskums” aizstāv viņus daudz mazākā mērā nekā Krievijas autoritārais režīms). Tādējādi sankciju politika mūsdienās un pašreizējos apstākļos nevarēja neizplatīties, un būtu dīvaini gaidīt atteikšanos no tās.

Daudzi Krievijas analītiķi šī teksta noslēgumā būtu spriedelējuši par to, ka pašreizējais Kremļa režīms nav mūžīgs; ka Rietumiem agri vai vēlu nāksies atjaunot attiecības ar Maskavu, un ka daudzi Krievijas uzņēmēji, kuri izmesti no eiropeiskās dzīves, iekļūšanai kurā viņi veltījuši tādas pūles, nekad nekļūs tikpat labvēlīgi pret Rietumu praksēm, kādi bijuši iepriekš. Šāda piebilde ir pamatota, un man kā Krievijas pilsonim ir ļoti žēl, ka daļa manu kādreiz proeiropeisko līdzpilsoņu var novērsties no Rietumiem. Tomēr es gribētu uzsvērt pilnīgi citu apstākli. Mani nesalīdzināmi vairāk satrauc tas, ka cīņas dedzībā pret Krievijas agresiju Rietumi izmantos tādus paņēmienus un metodes, kas nopietni iedragās to iekšējos pamatus, bez kuriem Rietumi nebūtu Rietumi. Līdztekus Krievijai tradicionālās kārtības pamatus pašlaik grauj arī daudzi citi faktori: populisms pakļauj sev pārstāvnieciskās demokrātijas institūcijas, informācijas tīkli padara emocijas nozīmīgākas par argumentiem, globalizācija palaikam izvirza finansiālās intereses augstāk par likuma ievērošanu, jaunas kultūras vēsmas un nerietumnieciskas identitātes nesēju pieplūdums izpludina liberālās tiesību normas, turklāt piesedzoties ar multikulturālisma koncepcijām un cilvēktiesību idejām. Manā skatījumā Rietumiem nav neviena stingrāka pamata par individuālisma un individuālās atbildības principu, normu kopumu, kas paredz sodu vienlīdzību, atpakaļejoša spēka nepiemērošanu un vairākkārtēju sodu nepieļaujamību par vienu noziegumu. Rietumiem nav nekā inovatīvāka par varas sadali un tiesu institūciju lomas atzīšanu, ko nepazīst necivilizētas kopienas. Pirms sagraut to visu centienos nosūtīt kārtējo krievu “netīro miljardu” atpakaļ uz Krieviju, kur tas tiks iztērēts jaunam, Eiropai draudošam bruņojumam, es vismaz stipri aizdomātos …