Ir pienācis laiks beigt dzīvot pēc Maskavas laika

 
©Dmitrijs Suļžics/F64

Ir pienācis laiks spert soli uz priekšu, lai kļūtu par vienu vienotu sabiedrību. Ir pienācis laiks visiem Latvijas iedzīvotājiem pieminēt II pasaules kara upurus un nacisma sagrāvi 8. maijā.

Gandrīz visu savu apzināto mūžu “Uzvaras dienu” svinēju 9. maijā. Domāju, nevienam nav jāskaidro, kāpēc. Tā tas bija. Bērnībā es vispār stingri ticēju, ka PSRS bija tā kara galvenā dalībniece un uzvarētāja.
Taču "dzelzs priekškars" krita, un es uzzināju, ka daudz kas no tā, ko es it kā "zināju" par Otro pasaules karu, izrādījās ne gluži patiesība vai pat pilnīga nepatiesība. Un daudz kas vēl vairāk tika noklusēts. Piemēram, tas, ka pats karš sākās daudz agrāk - 1939. gadā, un PSRS sākotnēji bija nacistu sabiedrotā, kas tiem sniedza ievērojamu materiālo palīdzību un ar ko vienojās par Austrumeiropas sadalīšanu. Tai skaitā arī Latviju. Padomju skolās nestāstīja patiesību par to, kādā veidā Latvija nokļuva PSRS sastāvā. Nestāstīja par deportācijām. Ne pārāk daudz stāstīja par citu valstu un nāciju lomu uzvarā pār fašismu. Bija daudz neērtu jautājumu, un 90. gados “Uzvaras dienu” atzīmēja ļoti pieticīgi.
Taču pēdējo divdesmit gadu laikā 9. maiju sāka svinēt ar jaunu sparu. Pirmkārt, pašā Krievijā. Tad uz krievvalodīgajiem vēlētājiem orientētās partijas sāka to kopēt arī Latvijā. Sākotnēji es uz to skatījos ar simpātijām - arī mani senči cīnījās tajā karā. Taču ar katru gadu īstu veterānu kļuva arvien mazāk, bet “можем повторить” - kļuva aizvien vairāk. Simpātijas pazuda. 9. maijs kļuva par atsevišķu politiķu politisko mērķu sasniegšanas instrumentu. To svinēja "kā Krievijā". Pēc Maskavas laika.
Un visus šos gadus lielākā daļa krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju vai nu to neredzēja, vai negribēja redzēt - kā pret 9.maiju attiecas mūsu līdzpilsoņi latvieši. Un, ja dažiem Latvijas iedzīvotājiem 9. maija svinēšana pie pieminekļa Pārdaugavā bija "uzvaras" simbols, tad citiem tas bija okupācijas un brīvības zaudēšanas simbols. Galu galā īstie "atbrīvotāji" pēc Latvijas atbrīvošanas būtu atgriezušies mājās.
Situācija ar 9.maiju mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi ļoti sarežģīta un neviennozīmīga. Un tad pienāca 24. februāris. Ar uzvaras kultu un zem “cīņas pret fašismu” karoga Putins sāka karu ar “brāļu tautu”, principā neatzīstot ukraiņu tiesības būt par patstāvīgu tautu.
Mēs dzīvojam lielu satricinājumu laikā. Kā agrāk vairs nebūs. Kā agrāk vairs nevar. Ir pienācis laiks pārskatīt un mainīt pat ļoti senas un svarīgas tradīcijas. Ir pienācis laiks atbrīvoties no melu nastas. Ne tikai "krievu tauta" iznīcināja fašismu. To izdarīja arī ukraiņi, baltkrievi, ebreji, poļi, latvieši, igauņi, briti, amerikāņi un daudzi, daudzi citi. Nevar norobežoties no visiem un piesavināties šo datumu tikai sev.
Vakar Brāļu kapos es noliku ziedus Otrā pasaules karā kritušajiem karavīriem. Kopā ar citiem Saeimas deputātiem, amatpersonām un citu valstu vēstniekiem. Un šajā dienā mēs nebijām šķirti. Mēs bijām kopā un vienoti.
Ir pienācis laiks beigt dzīvot pēc Maskavas laika. Ir pienācis laiks spert soli uz priekšu, lai kļūtu par vienu sabiedrību. Ir pienācis laiks svinēt uzvaru pār nacismu 8. maijā.