©Dmitrijs Suļžics / F64

Krievijas karš Ukrainā tiek finansēts no gāzes un naftas eksporta ieņēmumiem, un no šī kara pirmās dienas Latvijas valdības uzdevums bija maksimāli ātri atteikties no Krievijas gāzes un nodrošināt alternatīvas piegādes par saprātīgu cenu. Gandrīz trīs mēnešu laikā par to atbildīgais ekonomikas ministrs neko no tā nav spējis izdarīt.

Kopš 2014. gada visi mājasdarbi tika paveikti

2014. gadā es biju ekonomikas ministrs un paveicu visu, lai šodien fiziski būtu iespējams pietiekami ātri nomainīt gāzes piegādātāju. Lietuva par saviem līdzekļiem tikko uzbūvēja Klaipēdas LNG (sašķidrinātas gāzes) termināli, kura gada kapacitāte bija pietiekama trīs Baltijas valstu vajadzību apmierināšanai. Latvijas pusē tika uzsākti investīciju projekti, kas nodrošinātu pietiekamas savienojuma jaudas starp Lietuvu un Latvijas Inčukalna gāzes krātuvi. Es arī veltīju ievērojamas pūles, lai no dīkstāves izkustinātu tā saucamo GIPL projektu - savienojumu starp Lietuvu un Poliju, kurš Latvijas budžetam izmaksāja 30 milj. EUR un kurš tika veidots, lai pārtrauktu Baltijas valstu enerģētisko izolāciju no Rietumiem. Tas bija visai sarežģīts uzdevums, jo tajā laikā Polijai un Lietuvai nebija lielas intereses par šo projektu. Bet vienošanas par GIPL finansējuma sadali tika panākta, projekta īstenošana tika uzsākta, un šogad maijā arī tika pabeigta.

Kopš 2014. gada visi mājasdarbi tika paveikti, lai, iestājoties stundai X, ekonomikas ministrs varētu atteikties no Krievijas gāzes un nodrošināt alternatīvas gāzes piegādes caur Klaipēdas LNG terminālu vai caur Polijas Swinoujscie LNG terminālu, izmantojot GIPL.

Ministrs nespēj orientēties situācijā

24.februāra agrā rītā iestājās stunda X. Zibenīgi noreaģēja vien “Latvenergo”, kas jau pirmajās dienās nodrošinājis valdības lēmumu iepirkt 2TWh sašķidrinātas dabasgāzes caur Klaipēdu. Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija jau 2. martā sasauca sēdi par dabasgāzes piegāžu nodrošinājumu, kurā Ekonomikas ministrijai tika uzdots mēneša laika iesniegt ceļa karti gāzes piegādātāja nomaiņai, kā arī izmaksu aplēses. Atzīmēšu, ka līdz šai dienai ministrija neko nav iesniegusi.

18. martā parādījās ziņas, ka Klaipēdas termināļa jaudas ir pilnībā rezervētas līdz pat 30. septembrim. Vērtējot publiski pieejami informāciju, varam secināt, ka jaudas tika norezervētas no Polijas puses. Acīmredzot, ekonomikas ministrs nebija sapratis, ka GIPL savienojums ir iela ar diviem virzieniem, kas nozīmē, ka poļi tikpat labi var piekļūt Klaipēdas terminālim. Un par Polijas plāniem - piemēram, sagatavoties atslēgšanai no Krievijas gāzes un nodrošināt sev maksimālus gāzes krājumus - ministrs arī nebija interesējies.

No 1. aprīļa Krievijas gāze Inčukalnā vairs netiek iesūknēta - iespējams tādēļ, ka par to vairs nav iespējams samaksāt, nepārkāpjot ES sankcijas, jo Putins uzstāj uz maksājumiem rubļos. Prezidents Levits ir publiski paziņojis, ka esam jau atteikušies no Krievijas gāzes, bet Inčukalnā esošās gāzes pietiks tikai līdz jūlija beigām. Ko dara valdība?

Pašlaik neizskatās, ka valdībai šis jautājums būtu svarīgs un steidzams. Tikai 19. aprīlī tā pieņem virkni “konceptuālu” lēmumu: “konceptuāli” piedalīties Igaunijas Paldisku termināļa projektā, “konceptuāli” būvēt savu LNG termināli, “konceptuāli” iegadāties gāzi caur Klaipēdu. Ekonomikas ministrija arī nekur nesteidzas: 3. maijā tā izsludina publisku LNG termināļa izveides projekta “tirgus izpēti”.

Rezumējot, pagājuši gandrīz trīs mēneši kopš stundas X. Pārliecības par iespēju rezervēt gāzes piegādes caur Klaipēdu nav. Reālās dalības Paldisku termināļa izveidē nav. Sava Skultes termināļa izveide nav uzsākta. Ilgtermiņa līgumi par sašķidrinātas gāzes piegādēm nav noslēgti. Varbūt “Nacionālās apvienības” ministra muļļāšanas ir apzināta, lai pēc iespējas ilgāk turpinātu pirkt gāzi no Gazprom?

Kas bija jādara?

Iestājoties stundai X, atbildīgā ministra uzdevums bija maksimāli operatīvi izstrādāt gan īstermiņa, gan ilgtermiņa risinājumus dabasgāzes piegādātāja nomaiņai un tos piedāvāt valdībai.

Pirmkārt, ministra uzdevums bija rezervēt Klaipēdas vai Polijas Swinoujscie termināla (šajā gadījumā ari GIPL savienojuma jaudas) kapacitāti vismaz nākamajām apkures sezonām. Visticamāk, tas prasītu īpašu vienošanos ar Lietuvas valdību, jo tirgus apstākļos terminālis darbojas brīvas konkurences režīmā, kur katrs tirgotājs var rezervēt jaudas. Tas netika izdarīts.

Otrkārt, ministra uzdevums bija nekavējoties uzsākt darbu pie tā, lai nodrošinātu ilgtermiņa gāzes piegādes par saprātīgu cenu. Ir skaidrs, ka atteikšanās no Krievijai gāzes ir uz vairākiem gadiem - iespējams, pat uz desmitiem gadu. Ir skaidrs, ka vienīgā alternatīva ir sašķidrinātā gāze. Ir tikpat skaidrs, ka visai Eiropai, meklējot alternatīvus (LNG) piegādātājus, pieprasījums dramatiski palielināsies, ceļot uz augšu arī sašķidrinātās gāzes cenu. Ministram, kurš orientējas ekonomikas jautājumos, būtu arī skaidrs, ka ar ilgtermiņa (vismaz uz desmit gadiem) līgumiem iespējams nodrošināt ievērojami zemākas cenas, nekā tā saucamajā “spot” tirgū. Tā, piemēram, Bulgārijas valdība nesen vienojusies ar ASV par sašķidrinātās gāzes piegādēm par cenām, kuras ir zemākas nekā Gazprom. Ministrs Vitenbergs aprīļa sākumā veselu nedēļu braukājis pa ASV, bet nevienu līgumu par ilgtermiņa gāzes piegādēm nav atvedis. Var izrādīties, ka tas bija tikai tūrisma brauciens par nodokļu maksātāju naudu.

Treškārt, ministra uzdevums bija maksimāli ātri nonākt skaidrībā ar ilgtermiņa risinājumu par gāzes piegāžu infrastruktūru. Veidojot gāzes piegāžu risinājumus 2014. gadā, mēs vadījāmies no scenārija, kurā apdraudējums pirmajā kārtā būtu Baltijas valstīm. Citiem vārdiem, 2014. gadā izveidotā infrastruktūra varētu būt nepietiekama scenārijam, kurā visā Eiropā atsakās no Krievijas gāzes un meklē sašķidrinātas gāzes piegādātājus. Klaipēdas termināla kapacitāte nav pietiekama Baltijas valstu un arī Somijas vajadzību nodrošināšanai, nemaz nerunājot par Poliju. Tas nozīmē, ka varētu būt nepieciešams papildus LNG terminālis.

Kāds LNG terminālis ir vajadzīgs un par kādu cenu?

Šie jautājumi ir ļoti svarīgi, jo termināļa izveidošanas izmaksas visticamāk vajadzēs segt gan no valsts budžeta, gan patērētājiem. Gan Klaipēdas, gan Paldisku termināļi ir balstīti tā saucamajā FSRU (Floating Storage and Regasification Unit) modelī, kas prasa specializētā kuģa - kurš ir gan gāzes glabātuve, gan regasifikators - iegādi vai līzingu. Lietuvas FSRU “Independence” maksāja ap 300 milj. EUR. Šodien, milzīga pieprasījuma dēļ, ņemot vērā, ka kuģu skaits ir ierobežots, FSRU kuģa līzinga līgumi ir noslēdzami ilgtermiņā (vismaz uz desmit gadiem) un izmaksas varētu vismaz divas reizes pārsniegt šā kuģa būvniecības izmaksas. Savukārt, Skultes LNG terminālim nevajag FSRU, jo tuvumā ir Inčukalna gāzes krātuve. Tāpēc, kopējas investīcijas ir lēšamas ap 120 milj. EUR, ieskaitot cauruļvadu līdz Inčukalnam.

Bieži tiek norādīts, ka Skultes termināļa būvniecība prasīs divus gadus, kamēr FSRU ir izveidojams daudz ātrāk. Miera apstākļos tā tas varētu būt. Bet valstij svarīgu stratēģisko objektu faktiskā kara laikā var uzbūvēt daudz ātrāk. Tā ,piemēram, Vācijas valdība tikko deva zaļo gaismu normatīvajam ietvaram, kas saīsinās LNG termināļu projektu birokrātijas laiku desmit reizes! Rezultātā, Vācijā, iespējams, 10 mēnešu laikā (!) būs uzbūvēts LNG terminālis un tas savienots ar gāzes tīklu. Ja vien ekonomikas ministrs orientētos situācijā un būtu gatavs pieņemt lēmumus, Saeimā jau pašlaik būtu pieņemti likumu grozījumi, kas padarītu par iespējamu pabeigt Skultes projektu gada laikā.

Šīs raksts tapa daudz agrāk, nekā premjers Kariņš nolēma upurēt ministru Vitenbergu valdības stabilitātes nodrošināšanai. Ministram paveicās - viņam nevajadzēs uzņemties tiešu politisku atbildību par savām neizdarībām brīdī, kad iestāsies apkures sezona. Bet nākamajam ministram steidzami jāpieņem lēmumi: īstermiņā - gāzes piegāžu nodrošināšana, ilgtermiņā - līgumi par saprātīgu cenu, infrastruktūras risinājumi.