Kādā TV pārraidē tika apskatīta ASV miljardiera un biržas un valūtas veiksmīgā spekulanta Džordža Sorosa kā mecenāta loma mūsdienu Latvijā. Šajā pārraidē žurnālists Juris Paiders Sorosa fonda rīcību Latvijā vērtēja ārkārtīgi negatīvi.
Paiders izteicās, ka ar Sorosa iedibinātā fonda naudu Latvijā ir izveidota nelegāla politiska partija, kura kā partija diemžēl nav valsts iestādēs reģistrēta, bet šīs nelegālās partijas aizsegā notiek aktīva politiska darbība – to ar fonda naudas līdzekļiem veicot dažādas nevalstiskās organizācijas.
Šajā pārraidē laikraksta Diena bijusī galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, atbildot uz J. Paidera izteikumiem, noliedza Sorosa fonda darbību politiskā virzienā. Viņa Sorosu raksturoja kā cilvēku, kuram nepiemīt tieksme ar naudu ietekmēt politiku mūsu valstī. S. Ēlerte uzsvēra, ka Sorosa galvenais mērķis visās zemēs esot izveidot atvērtu sabiedrību, lai veicinātu katra cilvēka individuālas attīstības neierobežotu izaugsmi.
Nevaru tam piekrist. 1991. gada nogalē es biju otrais LNNK priekšsēdētājs pēc Eduarda Berklava aiziešanas uz Augstāko Padomi. Toreiz Rīgas automobiļu muzeja izveidotājs un vadītājs Viktors Kulbergs bija piekritis Sorosa priekšlikumam kļūt par Sorosa fonda Latvijā vadītāju un organizētāju. V. Kulbergs piedāvāja man kļūt par fonda valdes locekli, kura pārziņā būtu visi ar vēsturi saistītie jautājumi. Es šo piedāvājumu pieņēmu. Pēc dažām nedēļām Rumānijas rietumos, Timišoārā, Sorosa dzimtajā pilsētā, tika sasaukta Eiropā jau nodibināto Sorosa fonda valžu pārstāvju sanāksme – seminārs. No Latvijas uz Timišoāru devās trīs Latvijas pārstāvji.
Semināru Timišoāras lielākajā viesnīcā atklāja ar runu pats Dž. Soross. Pēc sanāksmes Soross, pienācis mums klāt, bez kādiem ievadvārdiem jautāja, kurš no mums ir Visvaldis Lācis. Es atsaucos. Asā tonī viņš pateica, ka, lūk, viņaprāt, es nevarot būt Sorosa fonda Latvijā valdes loceklis, jo es esot nacionālists, un viņa uztverē nacionālists esot tāds pats ļaunums kā komunists. Es Sorosam paskaidroju, ka priekškara Latvijā no 1922. gada līdz Padomju Savienības okupācijas brīdim 1940. gadā neviens cilvēks Latvijā politiskas darbības dēļ nav ticis nogalināts un ka Latvijas valsts graušanai Latvijā ar viltotu pasi iesūtītais un Maskavā speciāli apmācītais nelegālās Latvijas kompartijas 1. sekretārs Kalnbērziņš saņēma tikai astoņu gadu cietumsodu. Stāstīju, ka atjaunotajā Latvijā neviens latvietis nav nogalinājis nevienu nelatvieti politisku iemeslu dēļ. Tieši otrādi, krievu OMON kaujinieki ir nogalinājuši pilnīgi nevainīgus cilvēkus – latviešus un cittautiešus Rīgā un Lietuvā.
Tomēr Soross ultimatīvi prasīja, lai es pats atsakos no valdes locekļa amata. Tā kā Soross bija nodomājis piešķirt naudas līdzekļus izglītības un zinātnes attīstībai Latvijā, es piekritu atkāpties no valdes locekļa amata.
Sorosa un viņa piekritēju pasludinātā atvērtā sabiedrība visiem nevēlējās atvērt ieejas durvis. Bet ko tad es, nacionālists Visvaldis Lācis, kaut ko tik nosodāmu biju paveicis? 1988. gada 8. oktobrī Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresā kā Madonas rajona LTF pārstāvis es teicu runu, kurā bija arī šādi vārdi: "Mūsu uztverē patiess internacionālisms ir tāds, ka katras PSRS nācijas vai tautas apdzīvotajā teritorijā pamatnācijas valoda ir valsts valoda un lietvedības valoda. Krievu valoda nedrīkst pretendēt uz privileģētu izņēmuma stāvokli, kāds tas ir bijis līdz šim." Nobeigumā es uzrunāju Latvijas kompartijas augstāko vadību: "Uzklausot (..) skaidri izteikto latviešu tautas gribu, izpildīt to un iet tautai līdzi, un varbūt pat vest tautu uz neatkarīgu Latviju."
Divdesmit vienu gadu pēc šīs vēsturiskās sanāksmes jāatgādina visiem, ka tajā oktobrī latviešu tautas vairākums bija ļoti nacionāls, tāpēc latviska Latvija bija skaidri sasniedzams mērķis. Šo ceļa mērķi kā orientieri LTF toreizējā vadība apzināti pazaudēja jau LTF 2. kongresā 1989. gada oktobrī. Nacionālie principi tika rupji nosviesti zemē. Sāka valdīt kosmopolītiskais virziens, kas desmit gadus vēlāk izpaudās Valsts prezidentes runās par Latvijā dzīvojošiem visu tautību latviešiem. Šā politiskā virziena sekas ir tādas, ka šobrīd Latvijas valstij un latviešu tautai nedraudzīgi cittautieši var atļauties atklāti ņirgāties par nacionāliem centieniem.
Džordža Sorosa filozofija – brīva cilvēku plūsma un brīva, neierobežota kapitāla plūsma pāri visām valstu robežām – latviešu tautai ir nāvējoša. Taču šo filozofiju Latvijā sludina un propagandē ar Sorosa fonda naudas līdzekļu atbalstu vesela virkne t.s. nevalstisko organizāciju. Sorosa domas redzamākie pārstāvji Latvijā ir LU profesori Nils Muižnieks un Sergejs Kruks, kā arī Ilze Brands-Kehris.
Dž. Soross priekš manis ir nulles vērtībā. Viņa inteliģences trūkums, kas tik spilgti izpaužas nacionālisma un komunisma jēdzienu salīdzināšanā, parāda viņa kā domātāja bezvērtību. Pirmskara brīvās Latvijas ievērojamais tautsaimnieks Jānis Bokalders ir teicis, ka materiālo kultūru no garīgās dzīves kultūras nekad nav iespējams asi nošķirt. Pareizi! Bet pēdējais pirmskara izglītības ministrs un LU rektors Jūlijs Auškāps papildina Bokalderu: "Tautas mūžā noteicošās ētiskās vērtības jātur tīras un skaidras.