Attīstoties informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT), par ikviena cilvēka – kā pieaugušā, tā bērna un jaunieša – aizvien būtiskāku ikdienas dzīves sastāvdaļu kļūst virtuālā telpa. Tajā strauji aug gan izklaides iespējas, gan bērniem noderīgais saturs. Tajā pašā laikā, līdz ar interneta popularitātes kāpumu, aug arī dažādi virtuālās drošības riski.
Piemēram, septembrī tika notverts varmāka, kurš savus upurus noskatīja internetā, tā lieku reizi atgādinot par interneta ēnas pusēm bērnu pasaulē. Tāpat pavisam nesen sabiedrību pāršalca ziņa par gadījumu kādā Rīgas vidusskolā, kad pēc divu klasesbiedreņu komunikācijas un apvainojumiem sociālajos tīklos, konfliktā iesaistījās vienas meitenes tēvs, ierodoties skolā ar siksnu un iesitot otrai pusaudzei. Šādu gadījumu un piemēru ir pietiekami daudz. Taču sabiedrībā par tiem sāk diskutēt tikai pēc notikušā, turklāt vairāk uzmanības veltot notikumiem “fiziskajā pasaulē”, kamēr virtuālās telpas pārdzīvojumus un konfliktu priekšnoteikumus visbiežāk atstājot otrajā plānā.
Kāds var teikt, ka tēmas aktualitāte pieaugusi pēdējo mēnešu laikā, taču tas nebūtu īsti pareizi – šādas lietas notiek bieži un aktualitāte ir nemainīga. Cita lieta, ka plašāka sabiedrība par to uzzina tikai tad, kad konflikts/notikums jau eskalējies nacionālā līmenī. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija apkopojusi statistiku par saņemtajiem zvaniem, kas veikti uz Bērnu un pusaudžu uzticības tālruni. Dati rāda, ka pieaug arī saņemto zvanu skaits, kas saistīts ar drošību internetā – emocionālu pazemošanu interneta vidē, pieaugušo pornogrāfiju, nelegālu un bērniem kaitīgu interneta saturu, seksuāla rakstura piedāvājumiem un nevēlamu komunikāciju.
Šī gada vasarā, principā reaģējot uz signāliem, kas tika saņemti pa mūsu klientu atbalsta tālruni un pārsniedza tehniskā atbalsta funkcijas, bezvadu interneta pakalpojumu sniedzējs “Triatel” sāka bērnus un jauniešus izglītojošu kampaņu par drošu interneta lietošanu “Esi reindžers!”. Tās ietvaros organizētā bērnu un viņu vecāku aptauja par drošību internetā atklāja satraucošas tendences: 14,7% respondentu atzina, ka, piedzīvojot nepatīkamu situāciju internetā, to nevienam nestāsta, jo nezina, kā šādos gadījumos rīkoties. Tas pierāda, ka ir pietiekami daudz bērnu, kas nezina, kur meklēt palīdzību. Var pieņemt, ka daudziem bērniem līdzās ir labi un palīdzēt griboši pieaugušie – kā vecāki, tā skolotāji, bet jāatzīst, ka arī ne visi pieaugušie zina, kā pareizi un droši darboties internetā.
Mūsdienās tieši internets daudziem bērniem ir kā savas izpausmes veids. Tādējādi interneta loma bērna personības veidošanā ir tikpat nozīmīga kā saskarsme reālajā dzīvē un zināšanas par drošu interneta lietošanu kļūst tikpat svarīgas kā reizrēķins. Diemžēl liela daļa sabiedrības ar vārdu “kiberdraudi” saprot finansiāla rakstura vai globāla apmēra draudus – ar vīrusiem sabojāti (zaudēti) datori, nozagtas internetbanku paroles, hakeru uzbrukumi valsts iestāžu mājas lapām un līdzīgas darbības, kas primāri vērstas uz finansiāla labuma gūšanu. Taču zem vārda “kiberdraudi” droši var iekļaut arī emocionālos pārdzīvojumus, kas saistīti ar saņemtiem apvainojumiem sociālajos tīklos un pārāk lielu privātās dzīves atklāšanas internetā sekām.
Ja vēsturiski visi zina, ka bērniem kopš mazotnes jāmāca ceļu satiksmes noteikumi, un tas arī tiek darīts kā mājās, tā skolā; ja vēsturiski visi zina, ka uz ielas, sastopoties ar uzbrucēju, ir jābēg vai jāsauc palīgā policiju; ja vēsturiski visi zina, ka sava dzīvokļa atslēgas nevajag dot svešām personām, tad noteikumi uzvedībai un drošībai internetā – vidē, kas pati strauji attīstās un mainās – daudziem ir sveši. Turklāt, ja pieaugušo pasaulē apdraudējumi pārsvarā saistīti ar datorvīrusiem un naudas izkrāpšanas mēģinājumiem, tad bērnu pasaulē risku potenciāls ir daudz plašāks un emocionālāks.
Tas nozīmē, ka potenciālos draudus interneta vidē nepieciešams risināt preventīvi. Pētījumā atklājās, ka bērni prioritāri par drošību internetā uzzina no dažādām mājaslapām, kur pieejamas pamācības gan video, gan dokumentu formās, kā arī no vecākiem un skolotājiem. Skaidrs, ka interneta resursos iegūstamo materiālu klāsts ir pieejams un samērā plašs, taču ne vienmēr bērni un jaunieši apzinās to nozīmi un praktisko pielietošanu. Tāpēc tikai loģiska būtu aktīvāka pedagogu un vecāku iesaiste bērnu izglītošanā par drošas interneta lietošanas aspektiem.
Vēl jo vairāk - īpaši uzmanība jāpievērš aspektam, ka daudzi bērnu vecāki ir mazāk aktīvi jauno tehnoloģiju lietotāji, līdz ar to viņu iespējas konsultēt bērnus interneta drošības, tostarp tehniskās un emocionālās drošības jautājumos ir relatīvas. Tāpēc par galveno bērnu un jauniešu izglītotāju interneta drošības jomā var kļūt tikai skola. Tāpēc viens no risinājumiem būtu bērnu drošības internetā jautājumus iekļaut mācību saturā. Šādu iniciatīvu esam piedāvājuši Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), kā arī skolām Rīgā un visā Latvijā, nododot kampaņas ietvaros bērnu un vecāku auditorijām izstrādātos izglītojošos materiālus.
Tāpat zināms, ka pieņemtajā “Latvijas kiberdrošības stratēģija 2014.-2018.gadam” dokumentā ir vairāki punkti, kas sekmētu gan bērnu, gan sabiedrības izpratni par drošu interneta lietošanu. Kiberdrošības politikas mērķis ir droša un uzticama kibertelpa. Starp virzieniem ir plānots īstenot sociālās un bērnu tiesību aizsardzības politiku, kā arī veicināt sabiedrības izpratni par kibertelpu un drošu tās lietošanu. Ļoti ceru, ka šajās pamatnostādnēs pieņemtais patiešām tiks realizēts dzīvē un nepaliks kā iecere.
Tāpēc es gribētu aicināt visus pieaugušos, - turklāt no kuriem daudzi “amatu savienošanas kārtībā” ir arī vecāki, un kuri ir atbildīgi par kiberdrošību, par bērnu drošību un bērnu izglītošanu - jautājumam par drošu interneta lietošanu pieiet nopietni un līdzīgi kā visi zina, ka bērniem ceļu satiksmes noteikumi vai vispārējās pieklājības normas uzvedībai publiskās vietās jāmācās gan mājās, gan skolā un jau no 1.klases, tā līdzīgās kategorijās sākt domāt arī par virtuālās telpas noteikumiem un to apmācību bērniem.
Viktors Topors, “Triatel” valdes priekšsēdētājs