Tikai atpalikušas un provinciālas valsts iedzīvotāji var aizstāvēt savas valsts prezidentu, kurš atļaujas publiskā vietā publiska pasākuma laikā žurnālistiem piedraudēt sadot pa galvu.
Dēla privātuma aizstāvēšana ir laba lieta, bet tas nav attaisnojums lamāties kā pēdējam lauku plencim. Kā izrādās, arī Andrim Bērziņam inteliģences un savaldības kārtiņa ir ļoti plāna, un, tikai drusku to paskrāpējot, parādās neaudzināts cilvēks. Un šis cilvēks daru kaunu Latvijai, jo, ja šis stāsts aizies pasaulē, Latvija atkal parādīsies pasaules gaismā kā atpalikusi province ar neaudzinātu, nesavaldīgu prezidentu.
Protams, tā ir arī kļūda prezidenta sabiedrisko attiecību cilvēku darbā, kuri mazā Bērziņa došanos uz skolu nepārvērta par sirsnīgu stāstu, kas būtu tikai devis plusus prezidenta tēlam. Turklāt prezidenta komanda pirms tam varēja arī lūgt žurnālistus nefilmēt gājienu uz skolu, un es ticu, ka šis lūgums tiktu respektēts.
Manuprāt, prezidenta izgājienu pie skolas nevar dzēst ar neveiklu atvainošanos un taisnošanos, ka viņam ir jāaizstāv sava ģimene. Berziņa ģimene šobrīd neatrodas Vjetnamas džungļos, un neviens negrasās viņa ģimeni apēst. Žurnālisti tikai gribēja parādīt skatītājiem/klausītājiem/lasītājiem to, ka prezidents arī ir cilvēks un arī viņam ir nozīmīgs 1. septembris.