Pirms divām nedēļām es iepazinos ar Norbi. Norbis, pilnajā vārdā Norberts ir pusvācietis, puskrievs, kurš dzīvo nelielā ciematiņā netālu no Liepājas. Norbim ir aptuveni 45 gadi, viņš dzer, remontē televizorus un ik pa laikam mēģina nogalināt sievu.
Atvaļinājumā dzīvojām pie vienas ģimenes tā paša minētā ciematiņa pievārtē. Pirms pāris nedēļām bija krietni zibeņojis, un viens zibens iespēra arī televizorā. Ciematā vienīgais vīrs, kurš prot sataisīt televizoru, protams, ir Norbis. Pēc skata parasts dzērājs – saulē iedegušu seju, sen negrieztiem matiem, netīrā t-kreklā. Tā kā Norbis uz mūsmājām piestaigāja vairākas dienas pēc kārtas, pa gabaliņam dzirdēju viņa dzīvesstāstu.
Būtībā Norbim nevajadzēja kļūt par pagasta dzērāju. Viņš nāk no bagātas liepājnieku dzimtas – pirms kara Norbja senčiem piederēja vairāki īres nami, lielākais Liepājas lopu slaktūzis un desu veikals. Savukārt Norbja onkulis krievu laikā bija pagrīdes augļotājs. 80`to gadu beigās onkulis nomira un Norbis mantoja aptuveni 10 tūkstošus rubļu. Draugi Norbim ieteica nopirkt Žiguli, bet Norbis atbildēja: „Es neesu muļķis, man Žigulis nav vajadzīgs, es negribu nosisties.” Tā vietā viņš divus mēnešus pamatīgi dzēra, un līdz ar viņu par onkuļa mantojuma naudu dzēra viss pagasts. Iespējams, tieši šajā brīdī sākās Norbja lejupslīde.
Neilgi pirms mantojuma saņemšanas Norbis apprecējās. Vietējie vēl tagad atceras, ka tās bijušas vienas no lielākajām un lepnākajām kāzām pagastā. Īsu laiku padzīvojuši labi, drīz vien ģimenē sākās mērens nacistu genocīda un Sarkano khmeru terora krustojums.
Īsti nezinu slepkavības mēģinājumu secību, bet kopumā tie bijuši vismaz četri. Vispirms Norbis mēģināja sievu slīcināt, tad neveiksmīgi šāva viņai virsū ar skrotīm. Pēc šaušanas viņš draugiem atzina: „Mauka – paslēpās aiz durvju stenderes un es netrāpīju.” Vēl pēc kāda laika viņš sievu izmeta pa 3. stāva logu. Starp citu, Norbim iepriekš bija arī mīļākā, kura pati izleca pa to pašu logu, jo Norbis nāca viņai virsū ar cirvi. Kārtējā lēkmē Norbis sievu arī aplēja ar benzīnu un aizdedzināja.
Citā reizē Norbis sievai salauza roku. Ārsti roku ieģipsēja, bet, kad pienāca laiks ģipsi ņemt nost, Norbim bija slinkums (un skopums) vēlreiz vest sievu uz slimnīcu, un viņš pašrocīgi ģipsi noņēma, braši izraudams arī rokā iedurtās adatas. Citā dusmu uzplūdā Norbis sievai pamatīgi sadauzīja seju. Sejas bojājumi bija tik smagi, ka nabaga sievai uztūka lūpa un beigu beigās izveidojās tā saucamā „zaķa lūpa”. Atkal taupot uz ārsta rēķina, sieva nolēma problēmu atrisināt pašas spēkiem – viņa atkārušos „zaķa lūpu” ar šķērēm vienkārši nogrieza, pirms tam pamatīgi sadzeroties šņabi. Ņemot vērā apgraizīto lūpu, apdegumu rētas un citas traumas vietējie pamatoti spriež, ka Norbja sieva varētu šausmu filmās filmēties bez grima.
Protams, Norbja sieva ir īsta latviešu sieviete – viņa nesūdzas, uz policiju neiet, un gadījumos, kad ārstam jāstāsta, kur gūtas traumas, viņa stāsta: nokritu pa trepēm, apdedzinājos pie plīts, ieskrēju stenderē. Neskatoties uz visu augstākminēto, abi joprojām ir kopā.
Norbja aktivitātes izpaužas gan tikai dzērumā. Skaidrā viņš ir ļoti mierīgs. Pirms man tika pastāstīts viņa dzīvesstāsts, es labprātīgi uzņēmos Norbi pāris reizes aizvest līdz mājām. Viņš uzvedās godīgi, ne dedzināja, ne slīcināja, bet tikai stāstīja par dažādām televizoru remonta īpatnībām.
Kad pēc triju dienu ilga darba televizors tā arī nesāka strādāt, Norbis palika dusmīgs uz sevi, un solīja, ka „Jaunā viļņa” finālu mēs redzēsim jebkurā gadījumā. Ja tā arī neizdosies sataisīt veco aparātu, viņš bija gatavs aiziet pie kaimiņiem un atņemt viņu televizoru. Mēs Norbi mierinājām un teicām, ka nevajag censties, jo domās jau skrēja ainas, kā Norbis slīcina un dedzina kaimiņus, lai dabūtu viņu televizoru.
Pagastā, kur Norbis dzīvo, ir radies tāds apzīmējums – „norbisms”. Tā ir pēkšņa, neadekvāta rīcība, kas vērsta uz kāda pazemošanu, ciešanu nodarīšanu vai vienkārši stulba ālēšanās dzērumā. Iespējams, šis ir vienīgais Latvijas pagasts, kur tradicionālajam alkoholismam un sievu sišanai ir atrasts vienots nosaukums.