Vai kāds no tiem tūkstošiem, kuri kļuvuši par koronvīrusa upuriem, dažus mēnešu atpakaļ varēja iedomāties, ka viņi savas pēdējās dzīves stundas pavadīs pavisam citā realitātē – aizsargmaskās tērptu ārstu un medicīniskā personāla, nevis savu mīļāko tuvumā? Un vai kāds no viņiem varēja iedomājies, ka sitīs tieši viņa stunda? Vai kāds no mums zina savu pēdējo stundu? Ne KAD tas notiks, nedz KĀ tas notiks?
Šodien, braucot pa Vācijas perfektajiem ceļiem, sirēnām gaudojot, garām aizjoņoja divas Ātrās palīdzības mašīnas. Koronvīrusa upuri?- es automātiski nodomāju. Bet nē!- dažus kilometrus tālāk mirgoja policijas mašīnas ugunis, un turpat grāvī sašķaidīts gulēja motocikls un daļēji sadragāts Mercedes auto. Vai dažas minūtes atpakaļ braucēji varēja iedomāties, ka saulainā pavasara diena viņiem pārtrūks tieši tā?
Kāda ir bijusi to cilvēku dzīve, kura tik pēkšņi aprāvusies? Vai ne tāda, kā daudziem no mums- lai tikai būtu spējīgi izdzīvot un darboties šajā pasaulē, -gadiem ilgi nocietinot savu sirdi?
Bet aiz tik neiedomājami dažādajām maskām katrā no mums slēpjas tas dievišķais , sākotnējais “es”, kas kā nevainīgs bērniņš ienāca šajā pasaulē. Nav neviena cilvēka, kurš negribētu būt laimīgs. Un nav neviena, kurš nealktu pēc sirds siltuma, mīlestības un uzticības.
Ko mēs darām paši ar savām dzīvēm, ar savu vienreizēji vērtīgo dzīves laiku? - šādas domas uzjundī tad, kad nonākam neparedzētās dzīves krustcelēs. Tad sākam uzdot sev jautājumus, - vispirms ar izmisuma kliedzienu: kāpēc? Kāpēc?!
Bet, kad pirmais izmisuma šoks pārciests, sākam lūkoties sev apkārt un atskārst- kas ir tie paši tuvākie cilvēki ap mani, kas varētu man šajā brīdī palīdzēt, atbalstīt, mierināt? Tas ir īstais brīdis uzdot sev jautājumu: Kā viņi kļuva par maniem vistuvākajiem? Īpaši tad, kad mazāko grūtību priekšā it kā tuvais draugs “izgaist” vai kļūst par tādu, kas tevi ar kāju iegrūž vēl dziļākā bedrē?
Šie un vēl citi jautājumi aktualizējas laikā, kad ne tikai koronvīruss iznīcina cilvēkus, bet vēl jo vairāk, - kā šīs pandēmijas izraisītās ekonomiskās krīzes ietekmēs miljoniem cilvēku dzīves jau vistuvākajā nākotnē ? Bet varbūt jau tagad?
Tas, ko mēs nevaram šobrīd mainīt, ir koronvīrusa izplatība pasaulē. Tas, ko varam mainīt- mūsu APZINĪGĀ vīrusa norobežošana. Un ne tikai- mēs varam GARĪGI SAGATAVOTIES tiem izaicinājumiem un triecieniem, kad vīruss būs pievarēts, bet pasaules ekonomiskā situācija mainīsies un ietekmēs ikviena cilvēka dzīvi. Ikdienas dzīves grūtības un cīņa par izdzīvošanu tieši tad prasīs, iespējams, daudz vairāk upuru, nekā koronvīrusa upuru skaitu.
Tad daudzi no mums atskatīsies, sacīdami ”ja es to būtu zinājis!...”
Neviens no mums nezināja un nevarēja paredzēt, ka piedzīvosim šo nekad civilizācijas vēsturē nepiedzīvoto laiku, kad esam labprātīgi pašizolējušies, lai izdzīvotu. Tā ir pavisam jauna, nebijusi pieredze.
Un interesantā kārtā šis laiks sakrīt ar Kristus Ciešanu laiku.
Es nezinu, kā tas sagadījās, bet Ciešanu laikā mani gandrīz vienmēr piemeklējušas kādas ne visai nopietnas sasirgšanas- vismaz tādas, kas kādu nedēļu likušas palikt mājās “uz slimības lapas”- te kakla sāpes, te klepus vai iesnas. Un šajās dienās vai nedēļā man ir bijis laiks izrauties no ikdienas darba “vāveres riteņa”, lai klusībā paliktu vienatnē ar Dievu. Lai izvērtētu savu dzīvi un saprastu, - kāpēc es ko daru, atgūtu garīgo līdzsvaru un nesteidzoties pārdomātu- ko Kristus, apliecinot ar savu dzīvi, gribējis man iemācīt?
Kristus Ciešanu laiks...vai ne tāpēc esam apturēti, lai mēs visi un katrs varētu klusumā un mierā padomāt un izvērtēt- “Kāpēc es esmu ?-tur, tajos apstākļos, kur esmu? Kas ir manas dzīves vislielākais dārgums un vērtība? Un, ja nu man šodien vai rīt būtu jāatstāj šī pasaule, - kur tad es būtu? Kur atrastos? Kas ir manas dzīves ieguvums- kāpēc vispār esmu šajā esamībā reiz saukts?
Vai esmu dzīvojis kā apzinīgs GRIBAS un mīlestības cilvēks, vai arī... Un kas ar mani notiks pēc nāves?”
Šie un līdzīgi jautājumi gribot negribot sāk rosīties mūsos, kad paliekam vieni. Tieši šāda piespiedu izolācija ir iespēja pārvērtēt savu dzīvi. Diemžēl, daudzi to neizmanto, īpaši tie, kuri raduši savu ķermeni pārvietot no vienas vietas uz citu savu ekonomisko iespēju robežās. Vieniem jāapmierinās ar nerimtīgu ciemošanos pie tuvākajiem kaimiņiem un draugiem, citiem- savas valsts robežās, bet vēl citiem- lutinot savu miesu pārokeāna viesnīcās un SPA centros- katrs pēc savām iespējām un saprašanas.
Ak, pavisam piemirsu- vēl taču liels lepnums iegūt sertifikātu no kāda pasaulslavena guru vai meditācijas skolotāja.
Bet šie īsākie vai garākie ceļojumi reiz beidzas, un gribot vai negribot atkal jāatgriežas savā pelēkajā ikdienas dzīvītē, kad ārējie ieguvumi nokrīt kā pērnās lapas...un nav vairs ne labsajūtas, ne
iemācītā harmonija, nedz savaldība. Pie mazākām nepatikšanām cilvēks izlaistiem nagiem metas aizstāvēt SAVU patiesību...
Bet kas tad ir tā “mana patiesība”?- vai ne tā, kas padarījusi mūsu planētu bīstamu ne tikai dzīvai radībai, bet pat pašam cilvēkam?
Mūs katru noteikti saviļņoja fotogrāfijās pārsūtītie nekad neredzēti dzidrie Venēcijas ūdeņi, kad tie varēja norimt no neskaitāmo ceļotāju izklaides braucieniem gondolās. Klusās ielas un laukumi kļuva kā mēms brīdinājums- ja šeit nekad neatgrieztos cilvēki...
Bet varbūt koronvīruss ir novērsis neatgriezeniskas kara briesmas, kad uzvarētāju nebūtu, bet paliktu tikai šausminošās mokās miruši cilvēku miljoni?...
Nekad mēs neuzzināsim atbildes uz vislielākajiem jautājumiem- ne pasaules notikumos, nedz savās personiskajās dzīvēs.
Bet mēs varam mācīties no tām vēsturiskajām liecībām, kas visos laikos palīdzējušas cilvēkiem izdzīvot visgrūtākajos laikos. Un, ja arī bijis no dzīves jāaiziet, - tad cieņpilni.Tikai nebēgot, nepazemojot sevi, liekuļojot un slavinot alkatīgus, varaskārus neliešus.
“Ja tu palīdzēsi cilvēkiem, Dievs palīdzēs tev”- šo teikumu katram no mums būtu jau tagad kā zīmogs jāiededzina savās sirdīs. Tuvojas laiks, kad ne tikai finansiālu palīdzību sagaidīs cilvēki, bet tikpat daudz arī garīgu atbalstu. Daudzi zaudēs darbu. Īpaši smagi klāsies tiem, kuri ļāvuši, lai darbs viņus pilnīgi pārņem savā varā. Šie cilvēki Dieva vietā pielūguši savu darbu, savus panākumus darbā, slavu un godu no citiem cilvēkiem. To visu atņemot, cilvēks grims bezdibenī, kā ielūztot plānam ledum, uz kā ilgus gadus turējies.
Daudziem zudīs līdzekļi, lai uzturētu ģimeni un bērnus.
Cik pierasti redzēt pārgurušus vecākus, kuri vakarā atgriežas, lāga neredzot savus bērnus. Virtuālie draugi sociālajos tīklos, ziņu lasīšana, futbola skatīšanās, - kā nu kuram- kļuvusi par ikdienas rutīnu, kad dzīvs cilvēks vairs neredz dzīvu cilvēku sev blakus.
Corona vīruss ir uzdāvinājis nepieredzētu IESPĒJU- beidzot iepazīt savus tuvākos pats savās mājās. Kā to darīt? Daudzi nespēj vienatnē panest sevis paša kompāniju, kur nu vēl ģimenes locekļus! Tāpēc arī pieaug vardarbību skaits ģimenēs tieši šajā krīzes laikā.
Bet nav un nebūs izgudrots neviens cits labāks līdzeklis par to, kas mums visiem zināms- liela pacietība un dziļa mīlestība. Mīlestība Dieva mīlestības dēļ.
Tu nespēj otram sniegt to, kā tevī pašā nav. Ir jāmeklē, ir jāattīra tas Dievišķais Avots sevī, kas varbūt gadiem ilgi jau aizsērējis, kur mīlestību esat aizstājuši ar seksu vai tukšiem vārdiem bez seguma.
Tagad ir īsti laikā un vietā katram cilvēkam klusībā ļoti lēni izlasīt Apustuļa Pāvila 1. vēstuli Korintiešiem, kas sākas ar vārdiem:
“ Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis...ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un,ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga,mīlestība ir laipna,tā neskauž, mīlestība nelielās, nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā cer visu, tā panes visu... mīlestība nekad nebeidzas...”
Ir tik daudz dažādu iespēju tagad iepazīt savas mājas un savus mīļos. Atmest visu lieko un mācīties mīlēt Dievu un cilvēkus sev blakus- no visas savas sirds, no visas savas dvēseles, no visa sava prāta un no visa sava spēka ! Varbūt nekad otrreiz nebūs dota šāda iespēja...?
Atveriet savas laulību fotogrāfijas, stāstiet par savu mīlestību bērniem ! Stāstiet, ko labu esat iemācījušies no saviem vecvecākiem, brāļiem un māsām, no saviem draugiem.
Sarīkojiet svētkus mājās, uzpošaties, skaisti saklājiet galdu, izslēdziet televīziju, datoru un telefonu!- vismaz uz dažām stundām!
Nevis paklausieties, bet IEKLAUSIETIES tanī, ko saka otrs.
Paskatieties, cik bagāti jūs esat- cik daudz skaistu lietu ap jums! Katra no tām reiz pirkta vai dāvināta. Varbūt noputējusi. Notīriet to. Aplūkojiet kā mākslas darbu, ko kāds cilvēks reiz izdomājis, uzzīmējis, pēc tam izveidojis vai uzražojis. Cik daudz cilvēku intelekts un darbs ieguldīts, lai taptu katra lieta, katrs apģērba gabals, katra mēbele ! Un vai visam pirmsākums nav cilvēka labās, radošās domas, kas ir identas ar Dieva universālo, radošo intelektu?
Un kas notiek ar Jūsu zaļajiem mājas draugiem?- paskatieties, kā tie aug, zied, kā izstaro nevainīgo, paļāvīgo , bet spēcīgo Dieva dzīvības enerģiju?- tāpat kā mēs- cilvēki, tikai mums neredzamā, neizprotamā veidā.
Kādas gleznas ir jūsu mājās? Ko tās stāsta? Kādas grāmatas? Vai tās maz pēdējos gados rokās paņemtas?
Un kas atrodas drēbju skapjos?...vai nav par daudz?... kas notiks ar tām, kad tās kļūs nederīgas?- vai es ar tām nepievienošu savu artavu globālai piesārņošanai? Un visbeidzot- vai man visa nav daudz par daudz ?! Katra lieta, ko esmu pircis, ir prasījusi naudu, ko nopelnu, strādājot- veltot savu dzīves laiku un enerģiju, lai iegūtu līdzekļus,- un tagad, ja padomāju- savu dzīves vislielāko dārgumu esmu notriecis pilnīgā bezjēgā... lai sekotu acumirkļa iegribai vai modes untumam, vai- lai sevi ārēji parādītu citiem cilvēkiem, kuri mani redz nākam un ejam, bet patiesībā esmu viņiem pilnīgi vienaldzīgs?...
Šis laiks mums ir dāvāts, lai pārdomātu, kāds es esmu Dieva priekšā bez jebkādām maskām. Tā vien liekas, ka Dievs nav spējis citādi cilvēkus apturēt, kā vienīgi šādi: noliekot mierā KATRU CILVĒKU un dodot iespēju kā spogulī ielūkoties savā paša dvēselē. Jau gadiem ilgi pasaulē plosījušies cunami, plūdi un ugunsgrēki, bet cilvēki nav un nav rimušies no bezjēdzīgās rosīšanās.
Kaut arī sāpīgs un ciešanu piesātināts ir šis laiks, tomēr tas būs kā laba ķirurga ass grieziens, kas izgriež no cilvēces “akmens sirdis”. Svētajos Rakstos Ecēhiela grāmatas 11. nodaļā rakstīts:
“...Kad viņi tur būs atgriezušies un aizvākuši visus elkus un visas negantības, tad Es tiem došu citu sirdi un jaunu garu. Es izņemšu viņiem no krūtīm akmens sirdi un iedošu tiem sirdi no miesas, lai tie staigā pēc Maniem likumiem, ievēro Manus baušļus un tos pilda. Tad tie būs Mana tauta, un Es būšu viņu Dievs”.
Lai šis klusais laiks katru no mums iekustina Dieva spēkā kā mazu svārstu labestības ritmā - tā, lai mēs izbeigtu svārstīties katrs uz savu pusi, bet apvienojoties, pēc neilga laika sāktu svārstīties vienotā labestības ritmā. Tikai tā mēs būsim stipri un piedzīvosim Dieva klātbūtnes dziedinošo un palīdzošo brīnumu. 1991. gadā mēs to jau piedzīvojām.
Vera Volgemute Rozīte
Eslingenā