Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja kundze! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie deputāti, ministri, ekselences, dāmas un kungi, Universitātes vadība, studenti! Visi klātesošie, kas šodien ir šajā zālē un netieši seko arī internetā!
Vispirms pateicos Latvijas Universitātei par iespēju uzstāties mūsu valsts lielākajā augstskolā! Otrkārt, gribu aicināt visus apbruņoties ar pacietību – šī, iespējams, būs manas prezidentūras garākā uzstāšanās.
Vēlos, lai ar šo manu runu īsi pirms prezidentūras pirmā termiņa beigām Latvijā veidotos jauna tradīcija – Valsts prezidentam izvērtēt iepriekšējo četru gadu veikumu un sniegt savu redzējumu par turpmākajām prioritātēm valsts dzīvē un prezidenta darbā.
Kā atceramies, pirms četriem gadiem mēs visi guvām labu mācību – Valsts prezidenta ievēlēšana nedrīkst būt tikai politisko partiju darījums! Es nevaru lepoties ar to, kā tika izvirzīta mana kandidatūra prezidenta amatam. Toreiz gan sabiedrībai, gan man centās atvēlēt statista lomu.
Sabiedrībai ir jābūt iespējai uzklausīt augstā amata kandidātu viedokļus, vērtēt tos, izdarīt secinājumus. Kandidātiem savukārt jāpauž savs redzējums un idejas par valsts attīstību un veicamajiem darbiem sabiedrības labā.
Pirms gada, Neatkarības atjaunošanas deklarācijas divdesmitgades priekšvakarā, es piedāvāju savu Latvijas valsts attīstības vīziju. Nākotnes Latvijai jābūt – saprātīgi pārvaldītai, zaļai, radošai un starptautiski aktīvai nacionālai valstij, kurā mīt demogrāfiski atjaunota, pilsoniski atbildīga un saliedēta Latvijas tauta.
Latvijas nākotnes redzējums un mani priekšlikumi, kas valstī jāpaveic turpmāk, izriet gan no šīs vīzijas, gan no manis līdz šim paveiktā.
Laikā, kad kļuvu par Valsts prezidentu, bija grūti paredzēt, ka turpmākie gadi mūsu tautai un valstij izrādīsies tik smagi. Sabruka cerības par nepārtrauktu – strauju – augšupeju. Mēs pieredzējām dziļus politiskos satricinājumus un sabiedrības uzticības krīzi varai. Un šī krīze skāra visus varas atzarus.
2007.gadā, savā pirmajā runā Saeimā, uzsvēru, ka savā ceļasomā ņemšu atbildību un ievērošu neitralitāti pret jebkuru no politiskajiem spēkiem. Man to ir izdevies īstenot.
Savas prezidentūras sākumā vēlējos daudz uzmanības veltīt veselības aprūpes un izglītības sistēmas pilnveidei. Ekonomiskā krīze ieviesa būtiskas izmaiņas manās sākotnēji izvirzītajās prezidenta darba prioritātēs. Par maniem galvenajiem uzdevumiem kļuva politiskās stabilitātes nodrošināšana, valsts starptautiskās reputācijas veicināšana, dialogs ar sabiedrību, regulārs atbalsts valdībai kritiskos brīžos. Pastāvīgi mudināju valdību veikt stratēģiskas reformas.
Šodien Latvijai ir nepieciešami būtiski atjaunoti politiskie institūti, starptautiska konkurētspēja ārpolitikā un ekonomikā, mūsdienīga pilsoniska nācija un atjaunots demogrāfiskais līdzsvars. Latvijas tauta ir pelnījusi valsti, kas ir droša, saimnieciska un uzticama.
Tāpēc šodien runāšu par četriem valstij būtiskiem jautājumiem – politiskās sistēmas modernizāciju; ārpolitikas jautājumiem – politiskās un ekonomiskās konkurētspējas uzlabošanu; gudru saimniekošanu kā drošu pamatu Latvijas iedzīvotāju labklājībai; un, visbeidzot, nepieciešamību risināt demogrāfiskās situācijas radītās problēmas.
Dāmas un kungi!
Politiskās sistēmas modernizācija ir mūsu situācijas un laikmeta diktēta prasība.
Šos četrus gadus esmu strādājis, lai sarežģītajos ekonomiskajos apstākļos nodrošinātu stabilu valsts politisko situāciju. Uzskatu, ka prezidenta pilnvaru un iespēju robežās tas ir izdevies.
2008.gada decembrī Rīgas pilī tika panākta tā dēvētā Adventes vienošanās. Proti – lielākā daļa opozīcijas un pozīcijas partiju parakstīja vienošanos par valsts budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu. Politiķi apzinājās samilzušās problēmas un nepieciešamību vērsties pēc palīdzības pie starptautiskajiem aizdevējiem. Adventes vienošanās bija politiskais pamats valsts glābšanai no bankrota.
12 reizes esmu izmantojis Valsts prezidenta tiesības lūgt Saeimai pārskatīt pieņemtos likumus. Otrreizējai caurlūkošanai nodevu likumus, kas sabiedrībā tika neviennozīmīgi vērtēti un izraisīja asas diskusijas. Esmu gatavs ar lielu atbildību šīs Satversmē paredzētās prezidenta tiesības izmantot arī turpmāk.
Pirmajā prezidentūras gadā izveidoju Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju, kuras uzdevums ir analizēt, kā pilnveidot valsts politiskos institūtus un Satversmi. Šajos gados komisija ir sniegusi četrus atzinumus:
• par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānisma pilnveidošanu;
• par Saeimas apstiprinājuma nepieciešamību, ja valsts aizņemas
liela apjoma naudas līdzekļus,
• par elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesiskā regulējuma noteikšanu;
• par prezidenta lomas pārskatīšanu Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros.
Tuvākajā laikā komisija sniegs arī atzinumu par ministru tiesībām izdod normatīvos aktus. Tas varētu palīdzēt efektivizēt valdības darbu, atslogojot Ministru kabinetu no pārāk tehnisku jautājumu izskatīšanas. Taču tas ir tikai viens no piedāvātajiem risinājumiem, lai nodrošinātu patiesi labu pārvaldību izpildvaras līmenī.
Šodien pienācis laiks pieņemt tālredzīgus, ilgtermiņā efektīvus lēmumus. Izmantojot politiskās stabilitātes priekšrocības, ir jādomā par Latvijas politisko institūtu modernizāciju kopumā.
Mana līdzšinējā darbība un nākotnes redzējums lielā mērā saistīts ar izmaiņām mūsu valsts pamatlikumā – Satversmē.
Manas prezidentūras sākumā, 2007.gada nogalē, kad saasinājās sabiedrības un varas attiecības, daudzi no manis sagaidīja Satversmē paredzētā pusgadu garā un smagnējā Saeimas atlaišanas procesa un jaunu, pirmstermiņa, vēlēšanu ierosināšanu. Manu izvēli nerosināt jaunas vēlēšanas noteica vairāki apsvērumi. Pirmkārt, nebija parlamentārās krīzes, nepastāvēja Saeimas atlaišanai atbilstošs mehānisms un tiem, kas prasīja parlamenta atlaišanu, nebija kvalitatīva alternatīva politiskā piedāvājuma.
Līdzīga situācija izveidojās arī 2009.gadā, kad uz Saeimas atlaišanu turpināja uzstāt daļa sabiedrības un arī politiķu.
Tad manu lēmumu – neizsludināt jaunas vēlēšanas – noteica atbildība par valsts nākotni. Bija svarīgi, lai Saeima kopā ar valdību strādātu un īstenotu valsts budžeta izdevumu samazināšanas pasākumus, uzsāktu strukturālās reformas valsts pārvaldē un uzņemtos atbildību par smagiem un uz vēlāku laiku neatliekamiem lēmumiem. Starptautiski bija jāapliecina valsts rīcībspēja. To nebūtu izdevies panākt, ja politiķi būtu ierauti pat divās, viena otrai sekojošās, kampaņās – referendumā par Saeimas atlaišanu un ārkārtas vēlēšanu kampaņās.
Turklāt parlaments vēlējās atgūt vēlētāju uzticību un to apliecināja ar manis 14.janvārī izvirzīto valstij svarīgo uzdevumu izpildi.
Ņemot vērā sabiedrības viedokli, es vērsos pie parlamenta, lai panāktu Saeimas atbalstu grozījumiem Satversmē, kas paredz tautas tiesības rosināt Saeimas atlaišanu, tātad – sarīkot jaunas pirmstermiņa parlamenta vēlēšanas. Pēc šo būtisko Satversmes grozījumu pieņemšanas darbs pie mūsu valsts konstitūcijas pilnveidošanas ir jāturpina.
Valsts prezidentam parlamentāras krīzes situācijās nepieciešamas patstāvīgas tiesības atlaist Saeimu bez referenduma un izsludināt jaunas pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas, lai parlaments pēc iespējas īsākā laika periodā no jauna iegūtu vēlētāju uzticības mandātu.
Pirms mēneša iesniedzu Saeimā apjomīgu likumdošanas iniciatīvu, kuras mērķis ir uzlabot valsts varas atzaru līdzsvaru un panākt efektīvāku lēmumu pieņemšanas mehānismu. To iespējams paveikt, nostiprinot arī Valsts prezidenta kā arbitra lomu likumdevēja un izpildvaras savstarpējā sadarbībā. Esmu gatavs kopā ar Saeimas deputātiem pilnveidot mūsu valsts pamatlikumu.
Esmu paudis arī atbalstu diskusijai par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtības maiņu, uzticot Latvijas tautai tiesības ievēlēt Latvijas valsts galvu. Tāpēc es apsveicu to, ka vairāki politiskie spēki ir gatavi šo jautājumu apspriest Saeimā, sabiedrībā un ekspertu lokā. Atgādinu, ka šajā diskusijā būtiski ir neaizmirst ne mazāk nozīmīgus ar Valsts prezidenta ievēlēšanu kārtības maiņu saistītos jautājumus: proti, nepieciešamību noteikt Valsts prezidenta priekšvēlēšanu kampaņas tiesisko regulējumu – tās norises un finansēšanas kārtību.
Runājot par nepieciešamajām politisko institūtu reformām konstitucionālā līmenī, diemžēl ir jāatzīst, ka negatīvu lomu mūsu nespējā nodrošināt ilgtspējīgu politiku, turklāt visās nozarēs, spēlē biežās valdību maiņas. Tāpēc aicinu apspriest tā dēvētā konstruktīvās neuzticības balsojuma principa ieviešanu, paredzot, ka neuzticības izteikšana valdībai ir iespējama tikai vienlaicīgi ar uzticības balsojumu jaunajai valdībai.
Šāda kārtība Vācijā pastāv aptuveni 60 gadus. Šī valsts pirms tam piedzīvoja regulārus valdības neuzticības balsojumus un nespēja izveidot jaunas valdības. Tieši Vācijas pieredze konstitucionālo tiesību ekspertu vidū tiek minēta kā piemērs stabila valdības darba nodrošināšanai gadījumos, kad parlamenta sastāvs ir vairāk vai mazāk sadrumstalots.
Dāmas un kungi!
Vēl daudz jāpaveic vēlēšanu sistēmas attīstībā!
Jāpanāk, lai spēkā esošie vēlēšanu likumi nodrošinātu Satversmē nostiprinātā proporcionalitātes principa pilnīgu ievērošanu.
Esmu gandarīts, ka pēc mana priekšlikuma 2010.gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē Saeimas vēlēšanas notika, neizmantojot „lokomotīvju vilcējspēku”. Tas tuvināja kandidātus vēlētājiem, mudināja politiķus doties uz diskusijām vēlēšanu apgabalos. Tas rosināja politiskās partijas veidot apvienības un lika tām rūpīgi pārdomāt, ko iekļaut deputātu kandidātu sarakstos visos vēlēšanu apgabalos.
Taču ir sperts tikai pirmais solis. Esmu iecerējis parlamentam iesniegt likumdošanas iniciatīvu par vienota vēlētāju reģistra izveidi un nepieciešamību Latviju sadalīt vairākos mazākos, balsstiesīgo skaitam proporcionālos, vēlēšanu apgabalos. Tas uzlabos deputātu saikni ar vēlētājiem. Liks politiķiem būt atbildīgākiem savu vēlētāju priekšā.
Mēs nevaram atstāt novārtā arī jautājumu par pirmsreferendumu politiskās aģitācijas tiesisko regulējumu. Šo kampaņu finansējumam jābūt maksimāli caurspīdīgam. Nav pieļaujams, ka tautas tiešās demokrātijas institūta – referenduma – nozīmīgumu vietu aizēnotu centieni ietekmēt vēlētājus ar reklāmas kampaņām vai citu propagandu, kurai tiek izmantoti nezināmi finanšu avoti.
Tādēļ nepieciešams ar likumu noteikt, kā piesaistīt un izmantot finansējumu aģitācijai tautas nobalsošanā. Šim regulējumam jāattiecas uz visām partijām, neatkarīgi no tā, vai tās ir pārstāvētas Saeimā, vai nē. Tāpat šim likumam jābūt saistošam visām kampaņā iesaistītajām organizācijām un pilsoņu iniciatīvas grupām.
Daudzu valstu pozitīvie piemēri pārliecina par nepieciešamību iedzīvotājus vairāk iesaistīt valdības un pašvaldību darbā.
Lai motivētu iedzīvotājus līdzdarboties, jānostiprina viņu tiesības un jārada iespējas piedalīties lēmumu pieņemšanas procesā. Tāpēc Ministru kabinetam jau tuvākajā laikā ir jāizpilda parlamenta dotais uzdevums izstrādāt un iesniegt Saeimai likumprojektu par pašvaldību referendumiem. Likumā jāparedz iespēja pašvaldībām rīkot referendumus, kam ir lemjoša, ne tikai konsultatīva nozīme.
Cienījamie klātesošie!
Latvijā jāstiprina pilsonības institūts!
Šā gada februārī iesniedzu parlamentam likumdošanas iniciatīvu par grozījumiem Pilsonības likumā.
Uzskatu, ka ir pienācis laiks tā pilnveidošanai atbilstoši valsts ilgtermiņa interesēm. Ir uzaugusi jauna paaudze, kas piedzimusi neatkarīgās Latvijas Republikā. Latvijas valsts ir kļuvusi par pasaulē ietekmīgāko valstu savienību un organizāciju dalībnieci. Mums jāveicina Latvijas pilsoņu kopuma saglabāšana Latvijas nākotnei.
Mana iniciatīva ietver divus ar Latvijas pilsonību saistītus jautājumus. Pirmkārt, būtiski jāpaplašina dubultpilsonības iespējas. Un, otrkārt, es rosinu pilnveidot Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta dzimušo bērnu reģistrāciju par Latvijas pilsoņiem. Likums jau šobrīd ļauj viņiem iegūt Latvijas pilsonību, taču šo tiesību īstenošanā bērni ir atkarīgi no savu vecāku uzņēmības un izpratnes. Šie bērni ir izauguši Latvijā, un te ir viņu dzimtene. Šo bērnu piederība Latvijai ir noteikta, jau viņiem piedzimstot šeit – mūsu zemē.
Tam, ka Latvijas iedzīvotāji ir lojāli savai valstij, ir jābūt pašsaprotami. Tāpat pašsaprotamai ir jābūt visu Latvijas cilvēku vēlmei iegūt Latvijas pilsonību. Mēs nevaram uzbūvēt patriotisku un par sevi pārliecinātu sabiedrību, ja visi tās iedzīvotāji nejūtas tai piederīgi.
Mums beidzot ir jāsaprot, ka nacionālās un etniskās intereses nav viens un tas pats.