Ar vien biežāk publiski izskan stāsti un pie manis, kā LR Saeimas deputāta, griežas pilsoņi ar lūgumu palīdzēt un izskaidrot valsts nostājumu jautājumā, par to, ka kāds no vecākiem ļaunprātīgi izmanto savas tiesības, pārkāpjot kopīgas aizgādības tiesības principus un bieži vien klaji ignorējot tiesas lēmumu saskarsmes jautājumos. Pie dotās sistēmas, vai drīzāk atbildīgo iestāžu attieksmes un interpretācijas, rezultātā vecāks pie kura bērns dzīvo, ir tikai jāsamaksā sodi, labākajā gadījumā, ja otrs vecāks ir spējīgs ieguldīt milzīgus līdzekļus juridiskajai aizstāvībai, un joprojām var neievērot bērna intereses, kā arī var veikt tādas darbības, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar otru vecāku.
Rodas jautājums vai Valsts ir spējīga nodrošināt bērna intereses, ja reiz viens vai abi no vecākiem to nevēlās darīt?
Šobrīd, atbilde ir acīm redzama, Valsts tikai rada ilūziju par to, ka mēģina palīdzēt rast risinājumu konflikta situācijā par saskarsmes tiesībām, prioritāri liekot uzsvaru cīņai ar uzturlīdzekļu piedziņu, bet atstājot novārtā un norādot, ka strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa. Uz papīra (likumā, lēmumos, spriedumos utt.) ir skaisti viss aprakstīts, bet reāli dzīvē Valsts to nespēj un ar šādu nostāju tuvākajā laikā arī nespēs savlaicīgi gan nodrošināt, gan sodīt par likuma pārkāpumiem, kas saistītas ar saskarsmes tiesībām. Praksē ir pierādījies tas, ka bērnu intereses saskarsmes tiesībās Valsts nespēj nodrošināt ne tikai visā tiesāšanās procesa laikā, bet arī pēc tās.
Process ir apmēram šāds:
1) Prasība;
2) Pirmā instance (rajona tiesa);
3) Pirmās instances pagaidu lēmums (saskarsmes tiesībās);
4) Pirmās instances lēmums (pagaidu lēmums zaudē spēku, ja Pirmās instances lēmums netiek pārsūdzēts)
5) Prasība apgabaltiesai (ja tiek pārsūdzēts pirmās instances lēmums);
6) Apgabaltiesas pagaidu lēmums (ja tiesnesis uzskata, ka Pirmās instances pagaidu lēmums nekam neder un nosaka jaunu);
7) .............utt.
Viss šis process ievelkas gadiem, prasa, bieži vien, nepaceļamus naudas resursus, kad beidzot šajā bezjēdzīgajā cīņa bērni ir izauguši, ir noskaņoti pret kādu no vecākiem, aug negāciju un gadiem ieilgušu tiesvedību aurā, līdz beidzot kāds no vecākiem klaji ignorē tiesas nolemto un Valsts neko nespēj vērst par labu!
Vēršu Jūsu uzmanību, ka 2015.gada 29.oktobrī LR Saeimas sēdē tika atbalstīti grozījumi Civillikuma 181.;182. pantā, Bāriņtiesas likuma 17.;22. pantā, Civilprocesa likuma 148.;244.;543.;549.;555.;565.;620.; un Krimināllikuma 168.pantā, kuru mērķis ir sekmēt, lai ne tikai uzturlīdzekļu samaksas tiesas lēmumi tiktu izpildīti, bet arī tiesas nolēmumi, kuri skar bērnu saskarsmes jautājumus ar abiem bērniem.
Lūdzu veikt pārbaudi un sniegt skaidrojumu, cik lielā mērā Valsts Policija izprot jauno likumu grozījumu būtību un cik efektīvi tiek piemēroti šie likumi, ar mērķi aizsargāt vecāku, bērnu tiesības un intereses. Kāda ir statistika, salīdzinājumā 2015.gada un 2016.gadā, par saskarsmes tiesību pārkāpumu neievērošanu, cik šādi iesniegumi ir reģistrēti VP, cik ir ierosinātas lietvedības, cik personas ir sauktas pie atbildības, par pārkāpumiem, kas saistīti ar labprātīgu tiesas lēmumu nepildīšanā aizgādības un saskarsmes lietās.
Atkārtoti norādu, ka 30% jeb ~120 tūkstošiem Latvijas bērnu aug bez abiem vecākiem, kas ir kritisks rādītājs, lai beidzot Valsts šī jautājuma sakārtošanu uzskatītu par prioritatīvu, lūdzu sniegt Iekšlietu ministrijas priekšlikumus un redzējumu, kādi valstiski pasākumi būtu jāveic, lai samazinātu bez abiem vecākiem augošo bērnu skaitu līdz minimumam, bet šķirtās ģimenēs bērnu intereses tiktu ievērotas primāri.
Lūdzu lūgto informāciju iesniegt līdz 2017.gada 15.februārim.