Pēdējās dienās tiek aktīvi diskutēts par ministru nepietiekami lielām algām. Jā, tiešam par mazajām algām sūdzas daudzi, Latvijas mazās algas kā galveno iemeslu min tie, kas darba meklējumos pametuši Latviju.
Vēlēšanas ir pagājušas, tomēr politiķiem nevajadzētu bez pamatojuma celt ministru algas, raisot neizpratni savos vēlētājos, bet gan sasaistīt algu pieaugumu valsts pārvaldē ar sasniegumiem tautsaimniecībā. Kaut vai pašā elementārākajā veidā - jo vairāk naudas var iekasēt valsts budžetā, neceļot nodokļus , jo lielākas ir ministru algas. Par labi padarītu darbu jābūt atbilstošama atalgojumam. Par tā lielumu skaitliskā izteiksmē varam diskutēt, bet jebkurā gadījumā būtu jānosaka , ka ministri par saviem lēmumiem atbildīgi vēlētāju priekšā ar savu maciņu, līdzīgi kā uzņēmuma valdes locekļi ir atbildīgi savu akcionāru priekšā.
Es aicinu jau pirmajās jaunās Saeimas sēdēs noteikt, ka ar 2016.gada 1.janvārī minimālā alga valstī būs 750 eiro mēnesī un attiecīgi piesaistīt šādam ciparam atalgojumu valsts pārvaldē. Jā, es jau paredzu iebildumus, ka šāds lēmums radīšot iztrūkumu budžetā, spriedzi tautsaimniecībā un šoku uzņēmējos. Tomēr gads ir pietiekams laiks , lai uzņēmēji varētu sagatavoties un iekļaut šādu minimālo algu savās izmaksās. Uzskatu, ka dažu mēnešu laikā valdībai kopīgi ar uzņēmējiem ir iespējams izstrādāt tādus atsevišķus nodokļu jaunievedumus, lai no šī politiskā lēmuma būtiski neciestu eksportējošie un konkurētspējīgie uzņēmumi. Esmu pārliecināts, ka mūsu iekšējam tirgum un valsts budžetam ilgtermiņā tas nāks tikai pa labu, turklāt atstās niecīgu ietekmi uz inflāciju.
Kāpēc lai tik būtiski celtu minimālo algu? Tāpēc, ka mums visiem ir vajadzīgi labi atalgoti tiesneši, kuri iedziļinās lietas būtībā un pieņem izsvērtus un taisnīgus lēmumus. Tāpēc, ka valstij ir vajadzīgi labi atalgoti skolotāji, kuri audzina mūsu bērnus un tādējādi nosaka mūsu tautas nākotni. Esam viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā un nav brīnums, ka neapmierinātība ar dzīves līmeni izpaužas statistikas datos, cik procentuāli daudz mūsu skolu beidzēji vēlas pamest valsti. Mums ir vajadzīgi zinoši un iejūtīgi ārsti. Latvijai ir vajadzīgi policisti un mediķi , kuri saņem pienācīgu algu un nemeklē šaubīgus papildus ieņēmumus. Latvijas iedzīvotdaudz izdevīgāks ir motivēts valsts pārvaldes aparāts ar labākiem savas nozares speciālistiem, nevis politisko partiju darba biržas. Katrs no mums ir pelnījis paust savu gribu vēlēšanās un neuztraukties par to taisnīgu iznākumu, taču to var nodrošināt labi atalgoti un uzmanīgi vēlēšanu komisiju darbinieki, kas ne tikai mācēs pareizi saskaitīt vēlēšanu zīmes, bet arī pamanīs balsu uzpircējus savā iecirknī.
Varbūt mums pietieks drosmes ieraudzīt tos simtus tūkstošus tautiešu, kurus nevar apmānīt ar skaistajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, un kuri dzīvo un strādā ārzemēs? Beigsim būt par ārvalstu banku lobijiem, tajā pat laikā pārdodot savas bankas ārzemniekiem . Valstij būtu labāk atbalstīt krājaizdevumu sabiedrību veidošanu, kā tas ir Lietuvā vai Īrijā nevis ātro kredītu kompānijas. Lai mūsu pašu iedzīvotāju nauda sekmē Latvijas eknomiku, nevis ārzemju baņķieru peļņu.
Mēs varam izbeigt bezjēdzīgi tērēt valsts budžetu izdevumos, kurus dažreiz pat neatļaujas tērēt pat ļoti attīstītas valstis. Var un vajag politisku gribu ieguldīt savu iedzīvotāju naudu jaunu labi atalgotu darba vietu radīšanā , tā radot lielākus nodokļu ieņēmumus un novirzot tos lielākām pensijām, izglītībai, veselības aprūpei un kultūrai.
Mums pašiem vēsturē jau ir šāda valstsvīra piemērs. Kārļa Ulmaņa dzīvei nav viennozīmīga vērtējuma, taču nevaram noliegt viņa ietekmi Latvijas tautsaimniecības izaugsmē 30. gados. Mums joprojām ir gana daudz gudru galvu un perspektīvu uzņēmējdarbības nozaru, kuras varētu nostiprināt Latvijā.
Tikai ir jāatzīst, ka no mūsu pašu rīcības un drosmes pieņemt lēmumus ir atkarīga Latvijas nākotne. Katrs pats ir savas laimes kalējs!