Visas pie varas pabijušās partijas kopš neatkarības atgūšanas brīža, gan Latvijas ceļš, gan Tēvzemieši, gan Tautpartejieši, no tiem radušies Jaunais laiks, un Pirmā partija, - visi sevi saukuši par labējiem.
Pasaulē labējā, konservatīvā virziena pamatā ir liberālās ekonomikas ideja. Brīvais tirgus, pirmkārt līdzvērtīgo konkurence, - godīga un caurredzama. Kas no šiem vārdiem būtu attiecināms uz Latvijas ekonomiku?
Valsts monopoli norobežojuši no individuālās iniciatīvas tirgus segmentu, pirmkārt enerģētiku. Uz budžeta rēķina valsts dotētie uzņēmumi sacenšas ar privātajiem. Paverieties uz to pašu transporta nozari. Nav jāskaidro, kā šeit tiek vinnēti valsts konkursi un tiek saņemti apjomīgi celtniecības darbuzņēmumu līgumi. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ tajos parasti uzvar politisko partiju sponsori vai ar tiem saistīti uzņēmumi. Izņēmumi notiek ļoti reti. Lobēšana vai muļķība noveduši pie kurināmā tirgus spēcīgas sasvēršanās.
Nevis brīvā iniciatīva, bet budžeta dalīšana ir kļuvusi par mūsu ekonomikas pamatu. Nacionālā kūmu būšana, korupcija, čurcisms – ir galvenie Latvijas „ekonomiskā brīnuma” veidotāji. Korupcijas bacilis no valsts mašinērijas ir nokļuvis un aplipinājis privāto biznesu. Vairs nav jābūt labākajam, produktīvākajam, kvalitatīvākajam, efektīvākajam. Ne tas, bet sakari palīdz izdzīvot biznesam Latvijā. No tā arī izriet, ka visi par savu taisnību sludinošie latviešu politiķi ir vai nu meļi, vai neprašas, tā kā šajā virzienā pa savu valdīšanas laiku neko nav izdarījuši.
Šāda stāvokļa faktiskās sekas ir tas, ka vietējā biznesa ar nodokļiem apliekamā bāze aiztraukusies līdz nullei. Ja tu neesi pie budžeta sadales, tev ir grūti izdzīvot. Šodien ir skaidrs, ka ekonomikas pieaugums „treknajos gados” bija fiktīvs. IKP nepieauga, tas tika pārrēķināts, izejot no zemes kadastra vērtības pieauguma. Bija lats, kļuva simts. Kas no tā izmainījās: darba vietas, saražotās produkcijas apjoms?
Izeja latviešu gaumē…
Jāatzīst, ka mums izveidojusies koloniālās saimniekošanas sistēma, kas nozīmē mūsu ekonomikas nespēju patstāvīgi risināt radušās grūtības. Perspektīva dēļ šāda stāvokļa ir visai bēdīga. Pirmais – nāksies gaidīt, līdz citās, daudz attīstītākās ekonomikās radīsies līdzekļu pārpalikums, un kamēr tie tiks līdz mums. Otrs: kritiens, sasniedzot nākamo krīzi, būs tik pat straujš. Kādas darbības situācijas glābšanai izvērš valdība? Atbildīgais par izeju no krīzes nozīmēts valsts finansu ministrs Einārs Repše, un tas palielina mūsu problēmas. Repše – cilvēks, kam raksturīgi vienkārši risinājumi, viņam derētu iedot zobenu rokā, zirgu lai, bet viņš ar finansēm nodarbojas. Prātā nāk, kā gadsimtu mijā, piefiksējis lata augsto kursu, šis cilvēks vienā mirklī apbedīja latviešu ražotājus un eksportierus, padarot viņus konkurēt nespējīgus.
Samazināt! Samazināt! Samazināt!- raksturīgajā maniakālajā tonī skandināja finansu ministrs, vēlēdamies valsts izdevumus pielīdzināt nullei, nepadomājot par to, ka aiz tā stāv ekonomiskā nāve. Kas attiecas uz budžeta ienākumu palielināšanu, Repše pieļauj nodokļu paaugstināšanu, motivējot ar to, ka Latvijā vidēji nodokļu slogs sastāda 22% pret 33% tai pašā Vācijā. Jautājums: cik būs 22% no simts latiem un cik 33% no tūkstoša? Ar atlikušo pirmo summu izdzīvot nevar, ar otro var. Taču doma salīdzināt vācieša un latvieša ienākumu līmeņus nez kāpēc neienāca gudrajam politiķim prātā.
Ekonomika, cienījamais finansu ministra kungs, nav ekseļa tabula, ja neesat to vēl sapratis. Nav vērts no tās gaidīt to, ka, ailē nomainot nodokli 21 uz 25, mēs summā saņemsim četrus procentus no apgrozījuma. Ekonomika sastāv no cilvēkiem, viņu likteņiem, bet ne no cipariem, kā Jums šķiet.
Nodokļu likmes paaugstināšanas gadījumā mūs sagaida ne tikai ieņemto nodokļu krišanās. Godīgi ļaudis tiek bīdīti uz nelegālu ekonomiku. Tāpēc, ka izvēloties starp: samaksāt pa spēkam neesošus nodokļus un slēgt biznesu, vai palīdzēt mammai-pensionārei, kurai valsts nogriezusi pensiju, jebkurš ar veselo saprātu apveltīts cilvēks ar sirdsapziņu valsts kasē nemetīs pēdējo rubli. Priekš kam? Par to uzcels nevienam nevajadzīgu gaismas pili, vai izmantos citos bezkaunīgos veidos.
Bet vai ir vērts brīnīties par šādu ministra nostādni, prasīt no viņa ko vairāk? Pēc aiziešanas no Centrālās bankas galvas amata, nedaudz vairāk kā gada laikā personīgie Eināra Repšes parādi parastam ierindas pilsonim sasniedza astronomiskas summas – 900 tūkstošus latu. Tādi ir Repšes kā uzņēmēja panākumi. Pēc kā (ak, svētā naivitāte!) viņš paziņoja: „Bizness man izdodas sliktāk kā kalpošana sabiedrībai…”, un atgriezās valsts amatā. Protams, ar uzņēmējdarbību viņš nobeidz tikai pats sevi, esot vadītājos, viņš rok kapu mums visiem.
Valdības pūļu punkts numur divi: valsts aparāta samazināšana. Cīņa ar birokrātiju uzticēta pašiem ierēdņiem. Sakiet, vai Jūs esat spējīgs pats sev nocirst kāju, pat, ja sava dzīvība jāglābj? Nē. Arī es neesmu spējīgs. Ja reiz tā, tad paskaidrojiet: kādā veidā ierēdnis cīnīsies pats ar sevi? Padomju laikos tādas kampaņas noveda pie vadītāju skaita pieauguma. Tā notiks arī pie mums. Cīņas ietvaros par budžetu un „atbirokratizēšanu” pirmkārt uz ielas nonāca pedagogi un policisti. Viņi ir tālu no varas. Viņu ir tūkstoši, tāpēc viņi ir abstrakti. Tā ir statistika – tās nav žēl.
Ministrijās, spriežot pēc valsts kontroles ziņojumiem, samazina mirušo dvēseļu skaitu. Cilvēki, kuri nekad nav strādājuši, bet skaitījušies, bet viņu vietā algas saņēma priekšnieki. Bezdarbnieku skaits sasniedzis 140 tūkst., bet ekonomikas ministrs Kampars paziņo, ka nodokļu atvieglojumu sistēmas ieviešana uzņēmējiem, kas krīzes situācijā rada jaunas darba vietas Latvijā, mūs neinteresē. Zināšanai, no krīzes vismazāk cietušās Ķīnas ministrs, piemēram, tā neuzskata. Tur ieturētie nodokļi no tūkstoš darbinieku uzņēmumiem nepārsniedz 2000 ASV dolāru mēnesī. Valstij būtu daudz vieglāk izķepuroties no krīzes, ja tādi kā Kampars atbrīvotu mūs no sava genofonda, aizbraucot.
Trešais mēģinājums pēc kārtas samazināt ministriju skaitu ir izgāzies. Pirmā Godmanim maksāja ministra krēslu, otrā aprobežojās ar runām kuluāros, trešā izvērtās par publisku blīkšķi un radīja ierosinājumu palielināt ministru pilnvaras, piešķirt tiem tiesības izdot normatīvos aktus. Nu ko, ērti. Ieekonomēsim uz parlamenta rēķina.
Jo vairāk, ka spēles noteikumi, kurus radījuši mūsu likumdevēji, nekam neder. Noticot, izrādās: Latvijas likumdošana – ne būt nav apgaismotas Eiropas valsts noteikumu paraugs, tā pēc savas būtības tuvāka bēdīgi slavenajai Staļina konstitūcijai. Gan tur, gan šeit cilvēki ir tikai mēsli. Tie, kas dēļ nekustamajiem īpašumiem nonākuši kredītu slazdos, zaudē ne tikai dzīvokļus, arī nākotni. Likums vakardienas brīvos cilvēkus pārvērš par vergiem.
Netiec galā ar kredīta nomaksu, ieķīlā vēl vienu dzīvokli. Tu tajā dzīvo? Un tavi bērni arī? Mums kas par daļu? Samaksāsi par visu! Nav sava, ieķīlā vecāku dzīvokli! Līdz nāvei strādāsi nevis ģimenei, bet mums. Šo pilnā mērā likumdevēju pieļauto pozīciju ieņēmuši vietējie baņķieri. Divos vārdos aprakstīšu, kā tas ir Amerikā. Pēc tā, kad nelaimē nonācis cilvēks aizpilda īpašu iesniegumu un uzsāk personiskā bankrota procedūru, neviens no kreditoriem nav tiesīgs atgādināt viņam par viņa saistībām. Pēc parādnieka īpašuma apraksta un kreditoru saraksta sastādīšanas tiek pārbaudīta bankrota godprātība. Dabiski, par meliem tiek paredzēta nopietna atbildība. Bet, ja viss ir normāli, mēneša laikā tiesa nolemj par bankrotu.
Īpašuma pārpalikumu, protams, pārdod. Ieņēmums tiek kreditoriem ar izdevumu atskaitīšanu par procesu. Taču nekad parādnieka ģimene neizrādīsies uz ielas. Nekad viņam un viņa tuviniekiem nevajadzēs badoties. Ar likumu ir paredzēti 200 dolāri mēnesī par izklaidi. Taču kreditori uzskaita zaudējumus. Kā tad jūs gribējāt? Tas bija viņu risks kā jebkurā komercijā, un viņi pārrēķinājās, bet vakardienas parādnieks uzsāk jaunu dzīvi. Tiesa, ja viņš atnāks uz banku, viņam var atteikt konta atvēršanu, vai pirmajā reizē divreiz palielināt kredīta procentus, ja tādu ievajadzēsies, bet tie taču ir sīkumi… Dzīvojām mēs bez bankām un padzīvosim vēl.
Valstij likumdošanas pāri nodarītais pilnā apmērā taps zināms nākamo pavasari. Pagaidām var vien konstatēt: zem sitiena nonākusi visaktīvākā, uzņēmīgākā sabiedrības daļa. Nebūtu mēs Eiropā, šodien Doma laukumā no jauna pārliktu bruģi. Ar šādi vadītās ekonomiskās politikas palīdzību izmestie ļaudis, kuru citiem vārdiem, kā par genocīdu nenosauksi, aktīvi brauc prom uz ārzemēm. Viņi palīdz mums, palikušajiem dzimtenē, izdzīvot. Iet vergot ir nabagu liktenis.
Ar darba emigrāciju no Latvijas aizplūst asinis. Kad ļaudis iekārtosies jaunajās vietās un būs spējīgi atvilkt pie sevis paspārnē tuviniekus, no valsts aizplūdīs arī nauda. Lai gan, paēdušais izsalkušo nesapratīs, nesadzirdēs. Iz nesenās ekonomijas: Latvijas monopolu sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas darbinieki saņems ne vairs četrus ar asti tūkstošus kā agrāk, bet tikai divus ar asti. Nu ko, par lielu nelaimi vecmāmuļas acīs no Ludzas… Valsts ir trīsreiz kliba pīle: latvietis labāks par krievu, ierēdnis labāks par biznesmeni, muļķis – par gudro.
Urbanovičam bija taisnība, kad teica: tikai dumpis var nopurināt trekno kaķu sabiedrību no valsts barotavām. Baidos tikai, ka drīz nebūs kam purināt – aizbrauksim. Lai gan vēsture apgalvo, ka latvietis – tas pats krievs vien ir, tikai iejūdz vēl lēnāk. Atcerēsimies 1905. vai 1907. …