…dzīves rudeni tāpat kā rudens gadalaiku Jāsveic sērojot… E.Rjazanovs
Valsts rudens un gadalaiks šogad brīnumainā kārtā sakrituši vienlaicīgi. Lapas krīt tāpat kā sociālie pabalsti. Pilsoņi tāpat kā nepilsoņi līdzīgi gājputniem devušies uz dienvidrietumiem, palikušie gatavojas bargai ziemai. Valsts kā alnis no anekdotes cenšas remdēt slāpes pēc vakardienas uzdzīves, tai laikā, kad mednieks-krīze šāvienu pēc šāviena nošauj tam taisni virsū.
„Es tik dzeru un dzeru, bet man paliek aizvien sliktāk un sliktāk” – valsts ir nesaprašanā. Kredīti ienāk, labāk nekļūst. Kāpēc gan tā? Atbildei jābūt īsai un skaidrai: Latvijā nav nopietnas konkurētspējīgas ražotnes, kas krīzes apstākļos ļautu saglabāt (tā kā jebkura krīze – tas ir iespēju laiks), un pat palielināt nodarbināto skaitu, pie tam nodrošinot viņiem pienācīgu atalgojumu.
Pieprasīta produkta ražojoša darba vieta – lūk sociāli atbildīgas, mūsdienīgas ekonomikas pirmpamats. Tā cilvēkam sniedz iespēju normāli dzīvot, audzināt bērnus, palīdzēt vecākiem. Tā valstij ienes nodokļus, bet biznesmeņiem - maksātspējīgu pieprasījumu. Vai tad valstī ienākošie līdzekļi tiek tērēti jaunu darba vietu izveidei? Nē. Bet pienākusi arī nākamā jautājuma kārta: kāpēc?...
Pasaki man, kas ir tavs draugs, un es tev pateikšu, kas esi tu.
Tērēt šodien var vienīgi tas, kam ir, ko tērēt. Valdība kā suns uz siena kaudzes sēž uz ārvalstu institūtu ienākušajiem resursiem. Viņi taču risina sarunas par mērķtiecīgu šo līdzekļu izlietojumu.
Kas gan ministriem turklāt liedz vadīties saskaņā ar veselo saprātu? Vairāk taču netiek prasīts. Kāpēc tie, kas jau 18 gadus ir pie vadības pults, nosprauž kursu, nosaka orientierus, kāpēc viņi ir stulbeņi? Kas sastāda Saeimas partiju augstāko vadību? Kāds ir mūsu parlamentāriešu un citu valsts vadītāju profesionālais sastāvs? Kādas bijušas viņu dzīves augstskolas?
Sāksim ar politiskajiem dinozauriem, kas nekad nav pametuši Saeimas ēku kopš neatkarības atgūšanas. Tādiem kā fiziķis Godmanis, ķīmiķis Dobelis, ģeogrāfijas pasniedzējs Ābiķis, matemātikas doktore Ždanoka, - tādi kā viņi taču būtu uzskatāmi par politiķiem–profesionāļiem. Šo ļaužu saikne ar reālo dzīvi un bijušo profesionālo darbību pa šiem daudzajiem gadiem sen nozaudēta. Starp deputātiem un valdes locekļiem – bijušajiem un esošajiem, var atrast juristus, fiziķus, muzikantus, dažādas raudzes bijušos ierēdņus literātus, žurnālistus, kā arī paziņas, radus, klasesbiedrus-līderus vai draugus, politisko partiju līderus.
Mēģinājums valdībā atrast tos, kas pa neatkarības gadiem radījuši vairāku tūkstošu, darba vietu ziņā, vai vismaz, ņemot vērā valsts apmērus, pāris simtu ražotnes, beigsies ar neveiksmi, izgāšanos. Savukārt tādus, kas, izmantojot stāvokli, privatizējuši un tālāk pārdevuši Latvijas pārtikas ražošanas uzņēmumus-līderus, tos gan Jūs atradīsiet. Bet to taču nevar nosaukt par uzņēmējdarbību. Uzmanīgi izsakoties, tās ir spekulācijas, izmantojot dienesta stāvokli. Bijušo premjeru, vai citu augstu eks-amatpersonu, kas, pateicoties bijušajiem sakariem, reģistrējuši virkni firmu, un tagad nodarbojas ar lobēšanu pie valsts pasūtījumu dalīšanas vai pilda liela biznesa politiskā „jumta” funkcijas, tādus arī Jūs tur atradīsiet.
Starp dažāda ranga deputātiem ir arī municipālo uzņēmumu menedžmenta pārstāvji. Municipālie uzņēmumi Latvijā ir delikāta lieta. Rīgas transportnieki gadiem saņem desmitiem miljonu dotācijas. Izsaimnieko līdz mīnusiem un pēc tam lien Domes kasē segt zaudējumus. Pie tam cenas par biļetēm aug straujāk par sēnēm rudenī. Tie tad būtu tie biznesa pārstāvji?
Valsts menedžmentā mēs ieraudzīsim arī dabisko monopolu pārstāvjus: „Latvijas Gāze” u.c. Kas arī, ja tā ņem, nav bizness. Vēl nesen valsts monopolu darbības jēga tika pielīdzināta tam, lai pakāpeniski palielinot tarifus, nodrošinātu uzņēmumam augstu peļņu. No kuras savukārt tika maksāts augts atalgojums uzpūstās pārvaldēs sēdošiem politisko partiju komisāriem. Lai tie varētu ziedot daļu savas algas savai partijai, viņiem sagādājušajai šos pašus sinekurus.
Vienu vārdu sakot, valsts politiskajā elitē var atrast visdažādāko profesiju ļaudis. Vieglāk pateikt, kā nav Latvijas valdībā. Lūk, Saeimā ,sākot ar 1991.gadu, nav un nav bijis tādu, kā Gerčikovs, kurš pamanījies uz saviem un savas komandas pleciem noturēt virs ūdens un izveidot par mūsdienīgu, zināmu vismaz sestajai sauszemes daļai uzņēmumu „Dzintars”, nav tur arī Ķirsona, kura uzņēmums tagad kļuvis par Latvijas vizītkarti.
Pēdējā Saeimas deputātu, kas nākuši no uzņēmējiem, t.i., saprot, kā izveidot un vadīt lietas, ir ne vairāk par 5%. Vai tad mēs uzticam kalējam pieņemt dzemdības? Vai pie lidmašīnas stūres sēžas skroderis? Tad kāpēc mēs uzskatām, ka vadīt tik sarežģītu lietu, kā mūsdienīga ekonomika, ir sīkums? Nesen „Pilsoniskās apvienības” līderis Kristovskis nespēja atbildēt žurnālistam ar ko pievienotās vērtības nodoklis atšķiras no apgrozījuma nodokļa. Puisim četrdesmit astoņi gadi, bet viņš nezināja? Atvainojiet, tāda ir mūsu bijušā aizsardzības ministra saimnieciskā ziņā milzīgas pārvaldes vadītāja. Profesionāļu niecīgums noteic mūsu ekonomikas veiksmi. Vēlētāju nenogremdējamu, nenomaināmu politiķu nekompetence, un sekas tam IKP kritums par 25%.
Katrai revolūcijai savi izdevumi. 1991. Latvijā norisinājās ķēkšu apvērsums. Vakardienas bijušie margināļi pārņēma varu. Starp viņiem bija labi, godīgi cilvēki. Dzejnieki, dramaturgi, ideālisti. Viņi kvēloja entuziasmā un būvēja gaišāku nākotni. Tā nav viņu, bet mūsējā bēda, ka viņi nemācēja.
Uz dziesmotās revolūcijas viļņa vadības augstumos uznesto cilvēku izglītība diemžēl neļāva viņiem pareizi novērtēt izvēlēto ceļu. Tādu gigantu kā VEF, Alfa, RVR, RAF, Elektrotehnika menedžments tika izmests vēstures mēslainē, nolemts aizmirstībai. Milzīgo uzņēmumu direktoru vietnieki, galvenie inženieri, tehnologi, cehu meistari, izgudrotāji, tagad es runāju tikai par „nacionālajiem kadriem”, – lielo ražošanas skolu izgājušie ļaudis, dzīvi zinošie, pārvaldošie tirgu un tehnoloģijas vienā mirklī kļuva nevajadzīgi. Revanšu pārņēmušie vakardienas neveiksminieki izmeta viņu likteņus, bet tās, ja tā padomā, bija tūkstošiem malā nostumtas dzīves. Vai nav pārāk plašs žests pusotra miljona nelielai nācijai šādi nolaist asinis savam pārvaldes un intelektuālajam potenciālam? Rubika triumfs Eiroparlamenta vēlēšanās – tā ir šodienas sabiedrības atbilde uz daudziem netaisniem, diemžēl jau neatgriezeniskiem dziesmotās revolūcijas lēmumiem.
Nacionālās krīzes īpatnības
Tad kāpēc tik ilgi viss bija labi? Kāpēc krīze nenotika agrāk? Pēckara Eiropas krīze tika pārvarēta, pateicoties Māršala plānam. Astoņpadsmit gadus mūsu valsts ekonomikas sviru eļļotāji sešinieciņi no sākuma bija jaunās elites labā pārsadalītās valsts bagātības. Pēc tam integrācijas gaitā uz politisko un ekonomisko Eiropas modeli Latvijā sāka ieplūst vispasaules „ekonomikas” vērtspapīru sadzīvotie naudas tauki. Virtuālā nauda pārpildīja visu pasauli un daļēji arī Skandināvijas valsts. Finansiālā straume pārrāva Šveices banku slūžas un ilgtermiņa un īstermiņa kredītu zelta lietus veidā nolija pār Latviju.
15,8 miljardi latu - valsts banku kopējais kredītu portfelis. Šīs summas lauvas tiesa pienākas Šveices „meitiņām”. Šis cipars, nerēķinot kredītus izsniedzošās līzinga kompānijas. Skaidrs, ka galvenokārt tās kreditēja no mātes banku līdzekļiem, un tomēr… Ko Latvija paveikusi ar tādu lērumu naudas? Uzbūvējusi automašīnu rūpnīcu? Izveidojusi lāzeru ražošanu? Iedibinājusi ražotnes, kas nodrošinātu jaunas darba vietas šobrīd un turpmāk? Nē.
Procentus 25-30 mēs noēdām: faktiski aizskalojām tos sadzīves, šopinga un tūrisma līzingu podā. Vairāk kā 50% iesaldējām nekustamajos īpašumos. Vai parastais tirgus mācību neizgājušais pilsonis varēja iedomāties par smagām sekām? Viņš diez vai Lielo depresiju būs daudz ko dzirdējis. Bet, vai varēja, vai vajadzēja par vispārējās lētās naudas dāļāšanas smagajām sekām aizdomāties valdībai? Kam tad vēl, ja ne tam tā vajadzīga? To arī sauc par makro ekonomikas regulāciju. Tad kāpēc valdība nav panākusi vienošanos ar bankām par dažādu ekonomisko nozaru kreditēšanu?
Iznāk, ka valdības kompetence ir vienlīdzīga statistikas birojam. Viņi mums ar preses palīdzību ziņo, par cik pieaudzis vai krities IKP (iekšzemes kopprodukts), tāpat, kā Hidrometeoroloģijas centrs ziņo par laika izmaiņām. Nulle darbības, vien plika fakta konstatēšana. Kam mums ministru kabineta vietā vajadzīgs statistikas birojs, pie tam par tik lielu naudu?
Ne šodien, bet jau sen man radās sajūta, ka mūsu ministri uzskata, ka upes mēdz būt ar ķīseļa krastiem, biezpiens aug kokos, bet nauda dzīvo skapīšos. Kad vērtspapīru tirgus krahs pārņēma ārvalstu naudas krāniņu, ministri aiz pieraduma metās pie skapīšiem pēc algām, taču viņus tur sagaidīja tukšums. Tur pat arī atklājās, ka Latvijā nav produkta, ko varētu pārdot par reālu naudu šeit vai pāri robežai – un mēs tērējam daudz vairāk nekā pelnām. Bet mēs mākam tikai skaisti tērēt, bet ne pelnīt.
Kāpēc? Latvijas valsts pārvaldi lielā mērā sastādīja Latvijas Universitātes kabineta juristi, vadoties pēc Tautas Frontes idejām. Bišers, Birkavs, Bojārs, un citi, bez šaubām, ne jau nu vienkārši taisnības sludinātāji. Bet ir skaidri jāsaprot juridiskā darba būtība, daba. Tā rada noteikumus, izstrādā regulas, attiecina tās uz dzīvi. Paši par sevi likumi nerada saturu. 90-tajos jaunie likumi lauza veco iekārtu un veco dzīvi. Viņi ielika revolūcijas zobenu valsts aparāta rokās, liekot to cīņas avangardā par jaunām vērtībām. Tāpēc Latvijā notika tā, ka valsts kā tāda, nevis cilvēks, saskaņā ar Eiropas tradīciju, tika pasludināta par galveno vērtību, bet ierēdņi, šīs valsts mašinērijas skrūvītes, kļuva par valsts iemiesojumu.
Latvijas valsts mašinērija ir pūtusies kā rauga mīkla pēc vecā birokrātijas principa: mēs attīstāmies tik ilgi, kamēr ir, kur galdus likt. Konkurējot ar biznesu darba tirgū, valsts paveikusi ne mazums, lai valsts ierēdņa vieta kļūtu hiperpievilcīga. Pie pamatalgas tika pievienotas dažādas sociālās paketes: veselības apdrošināšana, mobilo sarunu rēķinu apmaksa, transporta kompensācijas, un prēmijas, prēmijas, prēmijas…
Iznāca, ka reāli viens ierēdnis ar algu izmaksā 700, 1200, vai pat 1500 latu pluss nodokļi. Ierēdņu skaits un viena birokrāta vidējās izmaksas budžetā auga vienlaicīgi un nekontrolējami. Valsts kase rādījās kā muca bez dibena. Trekno gadu spicē uzņēmīgākie un radošākie departamenti tērēja prāvas summiņas korporatīvajai atpūtai. Pasākumos piedalījās ne tikai vietējie, bet arī visai dārgi ne zemākā ranga rietumu vai krievu izpildītāji.
Cik gan meistarīgi un radoši tika veidotas ierēdņu barotavas! Ir tāda neliela kompānija – SIA „Vides projekti”. Šodien tajā darbojas aptuveni 20-30 cilvēku. Līdz krīzes periodam šī kompānija aizņēma trīs stāvus Vecrīgā, tas nozīmē, tai bilancē bija 40, ja ne visi 60 darbinieki. Kāpēc es rakstu par mazpazīstamu firmu? Tāpēc, ka juridiskais statuss šai SIA ir visai dīvains: Tā ir valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Tās simtprocentīgs īpašnieks ir Vides ministrija. Kompānija nodarbojas ar to, ka apgūst Eiropas Savienības dalībvalstīm piešķiramos līdzekļus par mežonīgās dabas filmu ražošanu. Pie tik uzpūsta aparāta līdz pašiem autoriem nonāca vairs tikai asaras, nevis filmas radīšanai iedalītā nauda. Jūs spējat aptvert kādas summas tika tērētas algām, prēmijām, īrei un visam pārējam.
Ierēdnis ir nositis projektā ieguldīto radošās konkurences ideju, pārvēršot to par barotavu, tas pirmkārt, bet otrkārt: priekš uzņēmējam ir izkropļota pati ierobežotās atbildības ideja. Privātais ar valsti spēlē vienā laukumā, jautājums: kurš vinnēs? Cik gan mūsu valstī ir šādu nezināmu SIA?
Otrs piemērs raksturo valsts iestādēs valdošo pilnīgās bezrūpības atmosfēru, kad darba kvalitāte –tas nav galvenais. Visiem zināma aģentūra LIAA, kas izskata biznesa projektus. Tā izlemj, kam dot Eiropas naudu, bet kam nē. Ekspertīzē tur nodarbināti apmēram 150 cilvēku. Daudz jauniešu: gadi 25, drusku vairāk, drusku mazāk. Grūti pateikt, kam ienāca prātā ideja, ka šī vecuma bērni ir spējīgi novērtēt sarežģītu projektu radioelektronikas ražošanas, metālapstrādes un programmēšanas sfērās, utt.
Viens no šiem puišiem, gandrīz ekonomikas maģistrs, sastādīja man biznesa plānu. Runa bija par starptautisku projektu, kas attīstītos Krievijā, Baltkrievijā, Vācijā. Nu, lūk, kad pienāca brīdis veikt ienesīguma prognozi, viņš paziņoja: vācu tirgus pēc sava apjoma (acīmredzot paskatījās kartē un padomāja par teritoriju) nav salīdzināms ar Krieviju, tāpēc es savus aprēķinus un prognozes veicu pēc Baltkrievijas modeļa. Tāds ir valsts aģentūras eksperta izpratnes līmenis – salīdzināt vadošo Eiropas ekonomiku ar Baltkrieviju! Un viņš bija viens no labākajiem, vadoties pēc rekomendācijas.
Iznāk, ka ir izveidota sistēma, kas izskata papīriņus, tai nav sakara ar reālo dzīvi, sistēma, ka ražo melus, dienu no dienas. Bet tur strādājošie ļaudis uzskata sevi par augsti kvalificētiem speciālistiem.
Nemanot birokrātijas galva izsūkusi no valsts ķermeņa visas dzīvības sulas. Tā kļuvusi milzīga, kā zīdainim, gandrīz lielāka par rumpi. Tā iesūkusi sevī cilvēku resursus, piedāvājot viņiem vairāk naudas nekā biznesā. Samaitājot tos ar iespēju šo naudu saņemt neparko. Tā tas turpinājies ne vienu vien dienu, bet gadiem… Birokrātija nav domājusi par rentabilitāti. Priekš kam?
Izveidojusies situācija, kad ministra šoferis kā pateicības apliecinājumu par uzticību varējis ieņemt valsts uzņēmuma vadībā augstu amatu un saņemt vairāk kā ne tikai maza, bet pat vidēja biznesa vadītājs. Aizspogulija pie mums pārvērtusies par normu. Bet tiklīdz tās galvu normālā stāvoklī balstošā naudas šļūtene tikusi izrauta, tā noslīgusi uz krūtīm, salaužot ekonomikai mugurkaulu.
Turpinājums sekos.