Ir kļuvis zināms briesmīgs fakts – „Saskaņas centra” Saeimas deputāts Kravcovs nepārzina latviesu valodu. Iedzēlis deputātam nav tikai slinkais.
Atzīmējušies ir krievu žurnālisti Andrejevs un Petropavlovska, nacionālists Lācis, premjers Dombrovskis un daudzi, daudzi – pat ne saskaitīt. Kopējā visu komentāru būtība – Saeimas deputātam ir jāzina latviešu valoda. Nezināšana ir necieņa pret saviem vēlētājiem un citiem. Nav tikai skaidrs, par ko īsti ir strīds un kāpēc tāds izbrīns?
Tā vietā, lai vaimanātu un klaigātu „ķeriet zagli!”, labāk uzdosim par sakramentālu kļuvušo jautājumu: Who is mister Kravcovs? Un padomājot atbildēsim, ka deputāts Kravcovs, viņa dzīves nostāja – politiskās sistēmas, kas izveidojusies valstī pēdējo divdesmit gadu laikā, rezultāts.
Nepieciešams godīgi atzīt, ka Kravcova kungs ir izcils cilvēks. Galu galā no visas sabiedrības daļas, kurai pie mums ir tiesības vēlēt un tikt ievēlētai, bet tas ir vairāk kā miljons cilvēku, par deputātiem kļūst vien simts. Konkurss uz vienu vietu ir visai iespaidīgs. Paskatieties, kāda ažiotāža valda partijās, kad tiek veidoti partiju saraksti kārtējām vēlēšanām. Katrs vēlas iekļūt pirmajā trijniekā un pēc iespējas augstāk. Netuvojies, sabradās. Mūsu varonis spēja tikt ievēlēts un ievēlēts pārliecinoši.
Viņš neparādījās no nekurienes. Liepājā viņu daudzi zina. Viņš ir pazīstams cilvēks, strādāja pilsētas domē, viņu ciena. Vai tad vēlētāji tik ilgi atbalstīs netalantīgu idiotu un meli? Uzdosim sev godīgi jautājumu: vai Kravcova kungs varēja iemācīties latviešu valodu? Un godīgi arī atbildēsim: varēja. Viņš varēja, bet negribēja. Jo Kravcova kunga cilvēka lepnums bija pazemots. Tas notika tad, kad Atmodas tēvi-dibinātāji atteicās no saviem krievu vēlētājiem. Kad zemi, kuru vēl vakar šie vēlētāji uzskatīja par savu, pasludināja par svešu esam, viņiem naidīgu, kad ar viņiem sāka runāt no spēka pozīcijām. Runa patlaban nav par to, vai tam bija pamats. Varbūt, ka bija. Runa ir par to, ka darbība izraisīja pretdarbību.
Man pietiks prāta dzīvot un plaukt šeit bez jūsu stulbās latviešu valodas – šādi vai aptuveni šādi domā Kravcova kungs un vēl tūkstoši Latvijas krievu. Dzīve ar pigu kabatā turpinās. Apsveiciet sevi, kungi!
Ir jābūt simtprocentīgam stulbenim, lai turpinātu ar veseri sist pa uzpampušu pirkstu, bet tieši tas šobrīd arī notiek. Paaugstināt sodus, aizliegt vadīt privātus uzņēmumus personām, kuras nepārzina latviešu valodu, un tamlīdzīgi... Bez pašmāju nacionālisma šo pozīciju atbalsta arī dīvainā latviešu elites pārliecība, ka integrācija ir vietējo krievu kļūšana par latviešiem. Tai pat laikā iespēja pašiem atteikties no savas identitātes šīs elites pārstāvjiem šķiet mežonīga.
Atcerieties anekdoti: ierodas fermā veterinārārsts, apsēklo ganāmpulku. Brauc prom, bet viņam nopakaļ noskatās govis ar tik žēlabainu skatienu, kas jebkuru sirdi atkausēs. Viņš aptur automašīnu, izkāpj un jautā: kas par lietu? Un tad viena govs ar asarām acīs atbild: „Bet noskūpstīt?”
Šodien atbildība par valsti atrodas latviešu nācijas rokās. No tā, cik tās rīcība kļūs nobriedusi, no tā, cik ātri pārtrauksies bērnudārzu vaimanas „viņš pirmais sāka, viņš pats mani pagrūda!”, kas šodien ir dzirdamas no visām pusēm attiecībā uz krieviem, kuri nevēlas kļūt par latviešiem, ir atkarīga valsts nākotne, tās potenciāls. Ģimenē kādam no laulātajiem ir jākļūst par ģimenes galvu, bet pagaidām, kā saka: nav ko spoguli vainot, ja seja šķība.