Pavasaris ir atjaunotnes laiks. Lai ko ar cilvēku nedarītu, pavasarī viņš ir optimists. Meiteņu plānās kleitas, saule, ilgi gaidītais siltums, un domas par krīzi novirzās otrajā plānā. Taču pēc pavasara nāks rudens, bet krīze, lai kā neburtos, pati no sevis nepāries. Ar ko sagaidīsim oktobra vēlēšanas? Vai tās kaut jel ar ko atšķirsies no iepriekšējām?
Politika.
Te kā Krilovam: „Bet Jūs, draugi, lai kā neapsēstos, par muzikantiem neiederētos...” Ir tāda sajūta, ka puiši no „Pilsoniskās savienības”, „Jaunā laika”, Ēlertes k-dze ar daudziem vēl lielai daļai nezināmiem līdzgaitniekiem, un citi „Vienotības” veidotāji izvilkuši no vecmāmiņas lādes budēļu maskas un domā, ka viņus neatpazīst. Šiem ļaudīm, pa lielākai daļai pie varas nonākušiem pēc Atmodas uzvaras, pietiek nekaunības apgalvot, ka viņi ir jaunais spēks. Lai gan mūsu tauta ir savu politiķu cienīga. Tā, spriežot pēc pēdējiem reitingiem, nav atpazinusi nevienu jaunajā veidolā. Lai gan piebildīšu, pat, ja Repšes k-gs nomainīs savu ādas žaketi pret vecmāmiņas aubi, no tā viņš nesāks labāk orientēties finansēs un ekonomikā. Pa 20 gadiem nepietika laika saprast, ka ekonomikai ir svarīgi ne jau starptautisko finansistu atzīšana un ne finansiālais reitings, bet gan konkurētspējīga ražošana.
Ko jaunu vēlētājiem piedāvā Sarmīte Ēlerte kā pagātnes Dienas neaptraipītā reputācija? Atkala sarunas par kultūru, par sociāliem pabalstiem, un tamlīdzīgi. Kaķa Leopolda cienīgi spriedelējumi: „Draugi, dzīvosim saticīgi!” Labi, dzīvosim, tikai pasakiet, kur naudu ņemt! Ja nikni saraukt uzacis, nauda diez vai materializēsies no gaisa. Lai gan, visu mūžu strādājot par algu, Ēlertes kundze to varētu arī nesaprast. Tur daudz tādu. Par piemēru Kristovskis, kurš līdz debašu laikam nebija lietas kursā, kas tas pievienotās vērtības nodoklis tāds.
Bet Tautas partijas izlaistais Štokenbergs? Mūsu tautiskais Gogoļa Annas Andrejevnas un Marijas Antonovnas iemiesojums: „patīkama dāma un visādā ziņā patīkama dāma” – divi vienā personā . Kas viņš ir: miljonārs, sociālists, nacionālists? Vienu vārdu sakot, sauciet kaut par podu, ievēliet tikai un paaugstiniet reitingu. Un šie puiši neizkaisīsies pēc ievēlēšanas? Nu, protams, nē. Es tam ticu. Bet Jūs?
Tagad kāpēc nepamācīties no jaunās biznesmeņu partijas, kas „zina drēbi” un saka pareizos vārdus? Pirmkārt, Vītola un Ķirsona kungus grūti uzskatīt par jauniņajiem politikā. Viņu kontaktu laiks ar mūsu politisko eliti mērāms pat ne gados. Bet nesanāks ne tāpēc.
Nabadzīgākā sabiedrības daļa nebalsos par bagātajiem. Īpaši pēc tam, kad valdība absolūti brīnišķīgā veidā uz nodokļu maksātāju rēķina saglabāja Kargina un Krasovicka ģimeņu bagātības par desmitiem miljonu latu, un tā ir tikai aisberga redzamā puse, Pareksā iegāžot miljardu divsimts miljonus budžeta naudas. Un tās vēl nav beigas .Tagad vieni biznesmeņi izstrēbs otru vainu, un diez vai pārkāps 5% robežu, ja nenomazgās elektorātu ar naudu Šlesera stilā.
Uz lielāku veiksmi kā biznesmeņiem varēs cerēt ar nabadzību atklāti flirtējošie radikāļi – Lindermans, Osipovs, Raivis Dzintars. Vai viņiem pietiks fanātisma, pašu ziedošanās, organizatorisko resursu, ir jautājums. Nabadzīgais labāk iedzers nekā ies pie balsošanas urnas. Lasiet Hašeku!
Šķēle, Šlesers – sen zināmi ļaudis. Rīgā nav dzirdēts par desmitiem tūkstošu izveidotajām darba vietām, ko solīja par vice-mēru kļuvušais cilvēks buldozers Ainārs Šlesers. Kas attiecas uz oranžajiem, viņu norūpējies piegājiens ekonomikai parasti noved pie viņu nākšanas pie varas. Tā kā sākas nopietnas lietas – budžeta naudas dalīšana. Vārdu sakot, NP un LPP/LC kā rociņa ar cimdiņu centīsies pārvarēt 5% barjeru kā senajos laikos ar lielas naudas un vecu solījumu palīdzību.
ZaPčel retorikas un politisko ideju līmenī palicis 90-to beigās, kas ar katru gadu redzams aizvien vairāk. Vēlēšanās bites daļu sava elektorāta varētu atdot Lindermanam. To pašu varētu teikt par attiecībām starp TB LNNK un Raivja Dzintara partiju. Zemāk par zāli sēdošie zaļie un zemnieki šajā neražas laikā saņems negaidīti daudz un pieraduma vadīti pievienosies vairākumam.
Vienīgais valsts glābiņš būtu CS nākšana pie varas. Puiši, sasēdinājuši valsts uzņēmumos savus emisārus, sāktu zagt, bez tā jau nekur, un arī nākamajās vēlēšanās pēc etniskā principa balsojošā auditorija būtiski samazinātos. Kas kopumā normalizētu vēlēšanu sistēmu, pārnesot balsošanu no protesta platformas konstruktīvā gultnē. Bet, diemžēl šī prognoze daudzu iemeslu dēļ ir pasaka.
Realitāte ir tāda, ka pēc vēlēšanu nakts mēs kļūsim par latviešu politisko partiju dīvainu riņķa danču lieciniekiem, kas līdz tam ar tādu azartu viens otru aplēja ar dubļiem. Viss paliks pa vecam un valsts sabrukums turpināsies.
Ekonomika.
Par panākumiem un ekonomikas stabilizāciju skaļāk par jebkuru ruporu teic 160 miljonu atzīmi pārsniegušais valsts budžeta deficīts. Ko darīsim, kad kredīta piķis beigsies? Acīmredzot Repše cer, ka viņu beigu beigās aizvedīs no karātavu amata, un atbildību nesīs, kā ierasts, Latvijas tauta.
Mūsu ekonomikas problēma nav augstie nodokļi un pārmērīgā monopolizācija. Tas ir ļoti slikti, bez šaubām. Jebkuru cerību izdzīvot nokauj kas cits. No valsts aparāta privātajā biznesā nonākusī Totālā korupcija, kur iestādot savus likumus, nokauj konkurenci, kropļo vidi.
Vispārējai apskatei kļuvis pieejams, kā ministrijās vai municipālajās iestādēs tiek rakstīti konkursa nolikumi. Uzņēmuma apgrozījumam jābūt tik, sadarbībai tik, uz kompānijas dokumentiem pāri šķērsām jābūt zilām strīpiņām. Tas ir obligāti. Kompānijai, kam uz dokumentiem nav zilo strīpiņu, nevar ar mums strādāt. Tikko nodēvētas firmas nosaukums netiek norādīts. Domājams laicīgi. Skaidrs ir arī tas, kā tiek vinnēti šādi konkursi.
Kas notiek privātajā vidē? Minēšu vienkāršu, ne pašu smalkāko, piemēru. Visi pazīst kompāniju LMT. Ar tās reklāmu šodien nodarbojas viena visai labi zināma aģentūra. Viņi arī lemj, kas filmēs klipus viņu klientam. Bet tālāk nodod šo pasūtījumu ar viņu saistītam izpildītājam, ne būt, ne tam labākajām. Runa ir par nelielu summu zem divsimt tūkstošiem latu gadā. Bet BAISI, ka tā notiek visur. Tu saņemsi pasūtījumu no privātas kompānijas par tiešu vai aizklātu naudas atmaksu. Zūd iemesls būt labākajam.
Gribi izdzīvot, jābūt pazīšanās. Darblīgumi par ceļu būvniecību, dezinfekcijas un medikamentu piegādi – visu izšķir nevis cenas un kvalitātes atbilstība, bet sakari. Tādā veidā uz vietējo tirgu vērstie uzņēmumi nokauj savu konkurēt spēju. Vēl piecu gadi un šādu „blatu biznesu” ar kāju pa dibenu izsitīs ārzemnieki.
Lūk, arī kāds cits piemērs. Vai atceraties neseno cīņu par VID direktora vietu? Kāpēc NP un Šķēlem šajā vietā bija nepieciešams Jakāns? Kā zināms, VID pieņem lēmumus par pārmaksāto PVN atgriešanu. Runa ir par simtiem miljonu latu. Tālāk jau tas ir tehnisks jautājums: pārbaudīt saikni starp kompānijām no valsts saņēmušām summas par 160 miljoniem latu un personīgi Šķēli. Tas ir jautājums atbilstošām iestādēm. Šeit un tamlīdzīgos gadījumos redzams ekonomiskais iemesls, motivācija rauties politikā, maksāt naudu par vietu sarakstā. Par nožēlu šāds bizness „mūsu garā” ir pilnīgi konkurēt nespējīgs starptautiskā tirgū. Pats brīnos, kāpēc?
Sociums.
Latvijas sabiedrība strauji pārvēršas par Saltikova-Ščedrina aprakstīto pilsoni Glupovu. Pasionārā daļa aizbēgusi uz Eiropu. Palikuši: vecīši-pensionāri, ierēdņi, bērni, studenti, skolnieki, valsts monopolu un uz eksportu orientētu uzņēmumu darbinieki, tāpat nolaidušies un līdz galam vēl nenolaidušies lumpeni. Kuras prāva tiesa aug. Beidzot vismaz establišmenta daļai ir pielēcis, ka cilvēki ir vienīgā valsts bagātība.
Ir dažādi vērtējumi: kas saka, ka 2030. mūs būs palicis 1,3, kas apgalvo, ka 1,7-1,9, taču pret 2,5 miljoniem iedzīvotāju atmodas sākumā jebkura prognoze ir katastrofa. Kā traktēt kā minimums piektās iedzīvotāju daļas zaudējumu. Genocīds no grieķu valodas – nonāvēt, tiek skaidrota kā darbība ar apzinātu mērķi pilnībā vai daļēji iznīcināt jebkuru nacionālu, etnisku, rasu vai reliģisko grupu kā tādu, piem., apzināti radot tādus šīs grupas izdzīvošanas nosacījumus, kas vērsti uz šīs grupas pilnīgu vai daļēju fizisku iznīcināšanu. Saskatāt līdzību? Tikai vārds „apzināti” glābj mūsu tautas kalpus no atbildības, jo brīvības gadi pārliecinoši pierāda: apzināti domāt viņi nemāk.
Problēma ir citur. Vecie ļaudis ir uzticīgi. Ierēdņi un puiši no valsts monopoliem pēdējie sāks dzīvot slikti, jaunatne uz vēlēšanām neiet. Viņi iet uz karnevāliem, uguņošanām un revolūcijām. Studenti lielākā masa sapņos redz kā pēc mācībām braukt prom no Latvijas. Tādā veidā mūsu sabiedrības sociāli demogrāfiskā struktūra neļauj pildīt galveno: sākt intensīvi dzemdēt un demogrāfiskā ceļā nomainīt politisko eliti valstī.
Izdzīvošanas prognoze ir pesimistiska. Oktobrī pārliecināsimies. Bet tā kā ārā ir pavasaris, tad dvēsele tic, ka dzīve apmānīs mūsu tautas kalpus un izdzīvos visam par spīti.