Veltījums LR astoņpadsmitajai gadadienai
Epigrāfs:
– Lidoju! – domā katrs bezdibenī krītošs cirvis.
Skotu gudrība
Jāatzīst, ka visa atbildība par Latvijas pašreizējo stāvokli gulstas uz latviešu nāciju, kas 1991. gada 4. maijā sava valstiskuma karogu izrāva no krievu novājinātajām rokām. Vai šī tēze kādam patīk, piemēram, tiem pašiem krieviem, vai ne – tam nav itin nekādas nozīmes, jo tāda ir realitāte. Ne reizi pēc projekta „Latvijas Republika – 2” pasludināšanas politiķi, kas mentalitātes ziņā jūtas krievi, nav ne mazākajā mērā iespaidojuši valsts politisko un ekonomisko kursu.
Šo gadu laikā latviešu elite ir sevi parādījusi kā absolūta pagaidu valdība, jo iegūtās neatkarības galvenais lozungs un mērķis, ko tā pasludināja, bija iestāšanās ES un NATO. Pievērsiet uzmanību: nevis iespēja katram bērnam valstī iegūt bezmaksas izglītību vai, ja vēlaties, tikai katram latviešu bērnam, nē. Nevis lozungs: katram pensionāram jādzīvo kā Šveicē, nevis doma: Latvijai – inovatīvu ekonomiku. Nē, elites mērķis skanēja vienkārši un saprotami kā cirvis: iestāties divās birokrātiskās organizācijās, tādējādi pārliekot uz to pleciem atbildību par valsts turpmāko attīstību un nākamo paaudžu likteņiem, un būs mums laime. Atcerieties: sākumā mēdz teikt – kad mums būs radio, būs laime. Un kas? Radio jau ir, bet – laime? Taču viegli saprotamā doma, kā mēdz sacīt, tika pārdota un masas to uztvēra.
Šādas nostājas kaitīgums, vēlme izvairīties ir acīm redzama, un tai nav vajadzīgs komentārs. Jautājums ir šāds – ko darīt tagad, kad mērķi ir sasniegti? Eiropa, kas pa šo laiku ir nogājusi lielu ceļu un sapratusi, ka demokrātija pirmām kārtām ir katra atbildība pašam savā un Dieva priekšā par savu un savu bērnu nākotni, izrādījās pilnīgi nav gatava tādai sava jaunā partnera elites nostājai. Vecajām demokrātijām un ne tikai tām, kaut vai tai pašai Lietuvai, nemaz nerunājot par Poliju, mūsu elites, kas sazagusies privatizācijas procesā, tieksme kā dezertierim aizbēgt no kaujas lauka, atdodot valsti atpirkšanai starptautiskiem vadītājiem, tika uztverta kā mežonība un izraisīja, maigi sakot, vieglu neizpratni. Jebkuru izbrīnīs tieksme brīvprātīgi, kā izsakās mūsdienu politiskās aprindas, tikt „okupētiem”. Bet ko darīt? Savulaik viņi par mums galvoja, un kā jau godīgi cilvēki izliksies, ka strebj mūsu ievārīto putru.
Tomēr, būdami praktiski un galvenokārt apveltīti ar protestantisku apziņu, viņi mūs uztver kā poligonu jaunu tehnoloģiju izmēģināšanai. Kā šajā anekdotē: „Atnāk ebrejs pie rabīna un saka: – Rabi, man ir kaza, bet nekādi nevar izslaukt. Ko darīt?
– Tu viņi trīs dienas baro tikai ar bietēm.
Pēc trim dienām atnāk atkal. Saka: – Nelīdzēja, rabi.
– Tad baro viņu ar kāpostiem, mans dēls.
Vēl pēc trim dienām atnāk ebrejs un saka: – Nav vairāk kazas, rabi. Nosprāga.
– Žēl gan, – atbild rabi. – Man vēl tik daudz ideju...”
Tēzes spilgtākais pierādījums ir neveiksmīgās sarunas, iestājoties ES, kuru rezultātā tika sagrauta Latvijas cukura rūpniecība. Vaina ir abpusēja. Tie, kas pieprasīja, uzšķaudīja realitātei, viņiem bija vajadzīgs birokrātisks ķeksītis par idiotisku normu ievērošanu atskaitēs. Tie, kas aizstāvēja Latvijas intereses, rūpējās par citu: ātrāk nodot vadības grožus – laikam dedzināja rokas –, tāpēc sīkumi nevienu neinteresēja.
Politiskie mērķi – par jebkuru cenu zaudēt neatkarību – radīja atbilstošu ekonomisko politiku. Atcerēsimies savu pretkrīzes bārdaino smagsvaru: „Paldies Dievam, Latvijā nav rūpniecības. Mums vienkārši nav kur krist.” – nevaru garantēt precīzu citātu, taču toreizējā premjera Godmaņa kunga domas precīzu izklāstu gan garantēju. Nekā pārsteidzoša te nav. Savā politiskajā jaunībā viņš apgalvoja, ka tas nav valdības pienākums – rūpēties par darba vietu saglabāšanu un vairošanu. Jā! Tūkstošreiz jā! Mans dārgais latviešu lasītāj, tieši par šiem cilvēkiem tu maniakālā pašnāvnieka neatlaidībā balso jau astoņpadsmit gadus pēc kārtas, un, kas ir pats bēdīgākais, velc sev līdzi bezdibenī mūs, kas dzīvojam kaimiņos. Taču es, brāli latvieti, kā d’Artanjanam teica milēdija Vintere: – Es negribu mirt! Es vēl esmu pārāk jauna! – un man ir bērni, es piebildīšu šīs spilgtās, taču bojāgājušās sievietes vārdiem.
Turpināsim par ekonomiku. Skaidrs, ka saglabāt sarežģītu ražošanu pārejas posmā pie varas nonākušo intelektam bija pārāk smags uzdevums. Viņi nebija gatavi. Atzīsim arī to, ka tolaik šāds varoņdarbs varētu būt pa spēkam tikai diktatoram à la Lukašenko. Mūsu „batjka” Rubiks nonāca cietumā. Sabiedrība piekrita maksāt šo cenu. Ak, ja viņi zinātu?! Turpmākais noveda pie valsts monopolu rašanās: Latvijas gāzes, siltumi, latvenergo, dzelzceļi... No vienas puses, tie kļuva par visas ekonomikas bremzētājiem, piedāvājot tai neredzēti augstus tarifus uz visu, no otras puses, ar valsts pilnvarnieku starpniecību tie kļuva par barotavu latviešu (un šis vārds šeit ir galvenais) politiskajām partijām. Tādiem spēlētājiem kā PCTVL un „Saskaņas centrs” retumis atkrita kādas drupačas caur Rīgas domi, taču tas nav nopietni. Šis barošanas institūts degradēja mūsu eliti tāpat kā krievu bajāri degradēja vojevodu institūciju XV-XVII gadsimtā.
Taču, ja jums kāds teiks, ka šīs jomas ir tik sarežģītas, stratēģiski svarīgas un laist tur privātos nekādi nedrīkst – neticiet. Šķiet, ir tāda stratēģiska joma – sakari. Tad nu, lūk, pat tā sauktajos treknajos gados ar cilvēka, kas līdzīgs Šrekam, vieglu roku mobilo sakaru tarifi triju operatoru konkurences dēļ SA-MA-ZI-NĀ-JĀS! Citi auga, bet šie – samazinājās! Un beidzot – ja monopolu nav iespējams izskaust, piemēram, dzelzceļa, tad ar tarifu politiku caur to var stimulēt tranzītu, ar kuru savukārt uz vienlīdzīgas konkurences pamatiem nodarbojas vietējie loģistikas uzņēmumi. Un tie jau veido darbavietas, maksā nodokļus, jo nedrīkst cilvēkus uzskatīt par idiotiem. Ja ir kaut mazākā iespēja dzīvot godīgi, cilvēks dzīvos godīgi, jo viņam ir ģimene, bērni. Ja nav iespējas, viņš zags, jo viņam ir ģimene, bērni, un bērniem vajag būt labi paēdušiem. Tādas tās lietas.
Savtīga tuvredzība noveda pie tā, ka „Aldara” zīmols tiek vadīts no Lietuvas, „Cēsu alus” – no Igaunijas, „Laima” un „Staburadze” (sveiciens Šķēles kungam!) – no Islandes, lielākie tirdzniecības tīkli valstī pieder norvēģiem un lietuviešiem, par cenām degvielas uzpildes stacijās un to īpašniekiem es klusēju. Par banku sistēmu es klusēju, lai nebūtu jāsēž. Kaut gan... Riskēšu! Vajag taču! Lai par valsts banku kļuvušais Parekss saglabātu savus nelaimīgos 16 procentus tirgus, tur iepludināja miljardu. Un šķiet, ka gatavojas iepludināt vēl! Iedodiet man miljardu! Tā kā man nav tādu parādu kā Kargina kungam un Krasovicka kungam, es par šo naudiņu iegūšu lielāku tirgus daļu. Nu iedodiet, lūdzu! Vai jums žēl? Tiem, kas tankā, es paskaidrošu: vadīt nozīmē rīkoties ar līdzekļiem. Nezinu kā jūs, taču es savu naudasmaku nēsāju sev līdzi. Esmu pārliecināts, ka tā dara arī puiši, kuriem pieder mūsu uzņēmumi. Tas nozīmē, ka mūsu nauda nonāk pie visiem minētajiem adresātiem tik ātri, cik vien tas iespējams.
Milzīgo latviešu masu, kas atbrīvojās pēc lielās rūpniecības sagrāves, par citiem, paldies Dievam, neviens nerūpējās, nodarbināja valsts pārvaldē. Kas neatceras, atgādinu – ierēdnieciskas valsts ideja ienāca prātā „gudriniekiem” Birkavam un Gailim no „ Latvijas ceļš” . Taču viņš neņēma vērā mentalitāti. Šeit es domāju arī krievus. Lieta tāda, ka toreiz, kad Lilles un Londonas iedzīvotāji Viduslaiku Eiropā cīnījās par savām tiesībām un piespieda varu viņus apkalpot, tas tika panākts, izlejot daudz asiņu; mūsu senči savā vairākumā teica: kā jums labpatīk? Un ko ar šādu mentalitāti dara cilvēks, kas kļūst par priekšnieku? Pilnīgi pareizi – ne-ko! Te arī ir visa jēga. Esi kļuvis par priekšnieku – saņem tiesības neko nedarīt. Kas vēlas pievērsties statistikai, lūdzu: ierēdņu skaits ir sasniedzis maksimumu, salīdzinājumā ar Padomju Latviju to skaits ir pieaudzis vairāk nekā trīs reizes. Savukārt rūpniecībā nodarbināto skaits ir sarucis vairāk nekā uz pusi. Sistēma ir radījusi nekvalificētu dīkdieņu armiju, kuru vidējā alga – nonsenss! – sāka pārsniegt viņus uzturošā biznesa vidējo algu. Absurds uzvarēja loģiku, nāve apturēja dzīvi, tā sauktās privātās iniciatīvas Bolivārs ir nodzīts.
Tie, kas nevarēja iekārtoties – aizbrauca. Un te sākas patiesa tās tautas traģēdija, kura pēc savas un Dieva gribas mūs vada. Astoņpadsmit gadus mums skandina par otrās republikas atjaunošanu, tāpēc sākumā atcerēsimies tos, kas atgriezās. Atcerēsimies pirmo emigrācijas vilni un viņu pēcnācējus, par kuriem dzimtenē klīda leģendas, kas stāstīja par viņu patriotisko svētumu. Nezinu kā jūs, es tomēr esmu cilvēks, kas galvenokārt dzīvo krievu informācijas telpā... Taču es atceros mīļu, patīkamu vecīti Gunāru Meierovicu, kas no Latvijas Ceļa balotējās kurā tur pēc skaita Saeimā. Interesanti, kur viņš ir tagad? Miris? Ne? Dievs, dod viņam veselību. Izņemot faktu par viņa piedalīšanos vēlēšanās, vairāk neko par viņu nevaru pateikt. Atceros trīs latviešu teksasiešus. Jauki tēvocīši, kas nodibināja fondu, atjaunoja Mildu. Viņi nēsāja kovboju cepures un runāja ar smieklīgu un patīkamu amerikāņu akcentu. Naudu projektam viņiem deva latvieši, kā jau pienākas, un arī krievi un ebreji – visādam gadījumam. Kur ir šie tēvocīši?
No tiem, kas atbrauca no aizokeāna, es vēl zinu Kārli Streipu, sakarīgu žurnālistu, idejisku homoseksuāli un mazliet rusofobu. Zinu večiņu Vīķi-Freibergu, kas par nesliktu naudiņu uzrakstīja speciālu darbu Liepājas domei. Rietumos to uzskata par slēptu politisku korupciju un politiķa karjera beidzas, taču pie mums jau tā nebūs. Mums taču krievu mentāls, vai ne? Vēl par viņu varu teikt, ka viņa sameloja, ka iemācīsies krievu valodu un apvainoja tos, kas hitleriskajai koalīcijai liedza to prieku uzvarēt tajā baisajā karā. Es nezinu vēl daudzus cilvēkus, kuriem mūsu vara vienkārši tāpat, par muļķīgu ideju atdeva nekustamos īpašumus, un tos, kas šos īpašumus tūlīt pat pārdeva, neatbraucot uz Latviju, tajā skaitā latviešus. Un tos, kas sagaidīja cenu kāpumu, lai pārdotu nekustamos īpašumus maksimuma punktā. Es nezinu daudzus cilvēkus, kurus šīs koncepcijas īstenošana padarīja trūcīgus un atņēma viņiem pajumti, taču tas neattiecas uz šo tematu, par to parunāsim kādu citu reizi. Un ko vēl es zinu no titulnācijas ārvalstu pārstāvjiem? Kādu, kas šeit veidotu darbavietas? Atvērtu lielu ražošanu? Kādu, kas ekonomikā investētu lielu naudu? Nē. Varbūt jūs zināt? Palīdziet. Stāstiet par šādiem cilvēkiem biežāk, skaļāk, jo tas stimulē pašcieņu.
Tagad par aizbraukušajiem. Mēs sākām neatkarību ar skaitli 2,3 – 2,5 miljoni. Pēc Latvijas Darba devēju asociācijas prognozēm, ja tendence nemainīsies un situāciju nesāks ietekmēt citi faktori, līdz 2030. gadam mūsu būs palicis tikai 1,3 miljoni! Mūsu tirgus saraujas kā šagrēna āda. Ar katru mirkli mēs mazāk zvanām pa mobilo tālruni, izdzeram mazāk piena, apēdam mazāk krējuma. Mums vairs nevajag tik daudz vistu, kaitīgu čipsu un garšīga alus kā agrāk. Kā jūs domājat, vai palikuši tādā skaitā, turklāt vairākumā būs vecākās paaudzes cilvēki, mēs spēsim atražot valsts institūtu? Mācīt bērniem savā valodā atomfiziku, audzināt ekonomikai jaunus metalurgus, tiltu būvniekus, tramvaju vadītājus, flīžu licējus, vēsturniekus? Kā un kam mēs nodosim savas zināšanas par mūsu kultūru? Vai arī jūs ticat, ka aizbraukušie atgriezīsies? Ja jā, tad, lūdzu, paskaidrojiet – kāpēc? Kāds motīvs viņus mudinās atgriezties? Varbūt jūs ticat, ka aizbraukušo bērni neasimilēsies anglosakšu vai spāniski runājošo kultūrās un Līgo svētkos dziedās latviešu dziesmas? Un viņu mazbērni? Kas šodien lido, pērkot biļeti tikai turp? Palūdziet Ryanair publicēt uzvārdu sarakstu. Zinu, ka tas ir nelikumīgi. Labi, neprasiet. Padomājiet, cik tur latviešu, cilvēku, kas devuši vārdu mūsu Dzimtenei un tagad sarauj savu saikni ar ainavu, kas audzinājusi viņu un daļēji arī mūsu kultūru. Jūs domājat, ka tas ir labi?
Deviņpadsmitais gadsimts priekšplānā izvirzīja jaunlatviešus, kas nācijai deva moderno alfabētu un kultūras impulsu, kas Latviju iznesa caur divdesmito gadsimtu. Kas šodien spēj mums iedot tādu impulsu? Kā saka – spēks ir, griba ir, bet gribasspēka nav. Tieši te un nekur citur slēpjas tagad Latviju pārņēmušās krīzes un pesimisma dziļuma pirmcēlonis, jo bezdibeņa dziļums ir apjaušams salīdzinājumā. Kas netic autoram, var aizlidot uz Vāciju paskatīties. Jā, ir zināmas problēmas Vācijas autoražotnēm, taču valdības veiktie pasākumi jau ir nopietni atdzīvinājuši iekšējo pieprasījumu. Kas attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, piemēram, Berlīnē nav vērojams krass cenu kritums. Tirgus faktiski ir palicis tāds pats kā pirms krīzes. Tiesa, tur nebija arī lavīnveidīga pieprasījuma. Tas taču ir labi, guvuši rūgtu mācību, tagad sakām mēs. Un arī nācijas kopējais noskaņojums ir visnotaļ mundrs. Vācieši nelido uz Norvēģiju vai tālo Austrāliju meklēt darbu.
Es sāku ar domu, ka latvieši kā satrakotu vēršu bars nes sevi un mūs, savus kaimiņus, pārmaiņu bezdibenī. Man gribētos kļūdīties. Es par to sapņoju. Taču pagaidām redzu, ka valsti veidojošā nācija acu priekšā izšķīst kā pārvārīts kartupelis. Obskurācijas fāze saskaņā ar Gumiļovu. Tas ir nelaimes pirmsākums. Ekonomiskā krīze, politiskā tuvredzība, pilsoniskais infantilisms – tās ir sekas.
Vai ir iespējams izglābties, pavērst situāciju pretējā virzienā? Jā, ja vien skrienošajiem radīsies tāda vēlme. Vai šajā ziņā latviešiem ir sabiedrotie? Kas vēl pasaulē zina, kas tas tāds Sprīdītis, kas pazīst Laimdotu un Lāčplēsi? Kas ir kaut ko lasījis no Raiņa vai Lāča? Nekautrējieties, Lācis ir labs rakstnieks un, starp citu, latvietis. Atbilde ir skaidra. Runa ir par krieviem, ebrejiem, poļiem, kuri te dzīvo, un lai kā tas kādam nepatīk, uzskata šo zemi par savu, jo arī viņu senči tajā ir lējuši savas asinis. Viņi varētu palīdzēt, taču tā diemžēl ir fantastika. Nav starp mums mīlestības, un tātad arī draudzības un uzticēšanās. Un tāpēc, kolēģi, lasītāji, draugi, pēc trīsdesmit četrdesmit gadiem mūsu zemē radīsies jauna valsts, varbūt ar to pašu nosaukumu, taču ar pilnīgi citu etnisko sastāvu un tātad arī kultūru. Vēlāk zudīs arī nosaukums. Taču nebēdājieties. Tā ir bijis jau daudzreiz, un nav nekā jauna šai saulē. Kaut gan mazā Sprīdīša tāpat kā bērnības ir mazliet žēl...