– Varbūt nozagsim 800 miljonus?
– Bet ja nu noķers?
– Nenoķers.
– Tad nozagsim.
(No nenoķertu blēžu sarunas.)
Pēc tam, kad lietā iesaistījās ERAB, operācijas „Glābjot ierindnieku „Parex”” pirmo posmu var uzskatīt par pabeigtu. Palikušas tikai mieles. Par tām arī runāšu. Atgādināšu fabulu: šķiet ziemas beigās valdība paziņoja – lai nesabruktu banku sistēma, mēs pārņemam „Parex”. Tagad ir maijs, un arī jautājumi ir sakrājušies.
Bijušie īpašnieki „Parex” krahu skaidroja ar to, ka Zviedrijas valdība uzdrošinājās paust apņēmību, ja būs nepieciešams, atbalstīt savas bankas. Šīs idejas „Parex” klientos izraisīja paniku, un nauda kā Daugavas ūdeņi sāka aizplūst no kontiem. Pašmāju finanšu „ražotājam” valsts garantiju nav, – žēlojās miljonāri Kargins un Krasovickis, un darīja to tik aizkustinoši, ka sirds sažņaudzās un pār vaigu noritēja vīrišķīgi skopa līdzjūtības asara.
Tagad, kad politiķu un bijušo baņķieru jūtas ir izsusējušas kā peļķe pēc jūlija lietus, uzdošu savu pirmo jautājumu. Atbildiet, ļaudis, kāpēc šādos apstākļos panika nesākās Aizkraukles bankā un Rietumu bankā? Kāpēc bailes nepārņēma Krājbankas un citu ar Zviedriju nesaistītu banku klientus? Protams, var attaisnoties šādi: viņiem neesot tik daudz klientu latviešu. Taču, ja attiecībā uz Rietumu banku šādam argumentam varu piekrist, tad attiecībā uz Aizkraukles banku un Krājbanku – nekad!
Ja vēlaties redzēt īstus, dabiskus pensionārus – ieejiet tuvākajā Krājbankas nodaļā. Un atcerieties, kāds bija skandāls, kad Aizkraukles banka vienpusējā kārtā mēģināja „uzlabot” hipotekāros līgumus. Sašutuma vilni sacēla nevis Kijevas vai Kostomukšas iedzīvotāji, nē – tie bija mūsu tautieši. Tātad iznāk: zviedri „Parex bankas” lietā nav vainojami, un nav ko novelt vainu uz citiem. Un nekas neliedza Ivaram Teodora dēlam atbildē skandināviem paziņot par atbalstu savām, Latvijas bankām ar vietējo kapitālu. Tas, bez šaubām, būtu lētāk nekā „Parex bankā” „iegrūstie” 800 miljoni. Kāpēc tas tā netika izdarīts?
Zināmo notikumu priekšvakarā, šķiet, tikai kāds laucinieks kaut kur dziļi Latgalē nezināja par „Parex” problēmām, par to, ka kuru katru mirkli šī banka sabruks. No kurienes nāca šī informācija? Kāpēc to nevarēja apgāzt ar valdības vai Latvijas bankas vadītāja paziņojumu? Acīmredzot tāpēc, ka tā bija patiesība... Un zināt to varēja tikai augstākā vadība un vēl nedaudzi. Viņi varēja zināt arī „Parex” reālo zaudējumu summu „Lemon Brothers” vai citur – summu, kuru līdz šim neviens nav nosaucis. Man ir aizdomas, ka šī summa bija tik liela, ka blakus esošajiem finanšu mediķiem nebija šaubu par slimnieka tuvo galu. Viņi varēja brīdināt draugus. Un tālāk jau kā sakāmvārdā – ko zina divi, zina visa pasaule.
Nākamie jautājumi adresēti pārraudzības dienestiem – Latvijas Bankai un Finanšu ministrijai. Draugi mani mīļie, brīdī, kad valdība pārņēma banku, cik daudz pašvaldību naudas atradās bankas kontos? 100, 50 vai 200 miljonu? Tālāk – vai šie līdzekļi šobrīd ir pieejami? Un vēl: kādu summu bankas bankrota gadījumā būtu jāsamaksā no Valsts kases, lai garantētu depozītu noguldījumu izmaksu 50 000 latu apmērā? Jūs saprotat? Ja jums depozītā bija noguldīts miljons, jums atdotu tikai 50 000, un jautājums būtu izsmelts. Pārējā summa – jūsu risks.
Sakiet, lūdzu, vai pašvaldību, valsts iestāžu un uzņēmumu līdzekļi „Parex bankā”, arī depozīti pa 50 000 – vai tas viss kopā pārsniedz 800 miljonus, vai ne? Ja ne, tad kāpēc jūs atdevāt nodokļu maksātāju naudu, lai samaksātu Kargina un Krasovicka kungu saistības? Vai es varu cerēt uz valdības labvēlību un uzticamu atbalstu, ja man būs parāds, teiksim, kādi 10 000? Vai arī dalībai šādos projektos jāaizņemas summa, kas tuvojas miljardam? Tāpat nav saprotams, kāpēc ar tādu visnotaļ humānu pieeju cienījamā valdībā nesamaksā hipotekārajos parādos nonākušo Latvijas iedzīvotāju saistības? Nu labi, lai nesatrauktu „tēvzemiešus”, varētu nomaksāt tikai latviešu saistības...
Mums teica: „Parex” ir jāglābj tāpēc, ka tā ir sistēmu veidojoša banka. Ziņas no dažādiem avotiem liecina, ka tai bija 16–19 % tirgus. Daudz? Jā. Taču vai šos procentus var uzskatīt par sistēmu veidojošiem? Diez vai. Šo daļu viegli un ar lielāko prieku savā starpā sadalītu citi tirgus dalībnieki. Sistēmu veidojošs uzņēmums Latvijā ir, piemēram, „Statoil”. Ja kaut kādu iemeslu dēļ šis uzņēmums pazustu un, nedod Dievs, parautu sev līdzi arī uzņēmumu „Neste”, kur mēs ņemtu benzīnu saviem automobiļiem?
Tas, ka „Parex banka” ir numur viens, ir Kargina kunga mantra, kuru viņš ar atšķirīgiem panākumiem ir mēģinājis iedvest valstij visus savas organizācijas pastāvēšanas gadus. Un, protams, „Parex bankas” krišana nu nekādā gadījumā neapraktu zem sevis visu banku sistēmu valstī, – jo milzis augumā nav padevies. Iznāk, ka arī šeit mums meloja.
Ja „Parex banka” neatmaksās sindikātam kredītu, Latvija būs sakompromitēta kā valsts un no starptautiskajām organizācijām nesaņems ne santīma palīdzības ne šobrīd, ne nākotnē – tā mums dziedāja valdība. Nu ko, tagad valsts reputācija ir saglābta, daļa kredīta atmaksāta, vienojamies par atlikušās daļas atmaksu, un, slava Dievam augstībā, esam saņēmuši kredītu no SVF valsts glābšanai. Gribas vaicāt: vai no tā valstij kļuva labāk?... „Parex” defolta vietā defolts sāk draudēt valstij.
Nav vērts mūs biedēt ar defoltu. Galu galā tā nav nedz nāve, nedz kodolkatastrofa. Slovēnija un Horvātija savulaik pieredzēja līdzīgas grūtības. Vai tad kāds šīs valstis tāpēc izsvītroja no Eiropas valstu saraksta? Vai tāpēc nesniedz tām roku? Ar tām nekontaktējas? Nē taču! Un ja reiz tā – mācieties tirgoties un aizstāvēt savas intereses un nerunājiet muļķības cienījamai publikai!
Nezinu, vai jūs, lasītāj, esat redzējis filmu „Brālis 2”. Atgādināšu: filmā ir epizode, kurā pie baņķiera Belkina, Sergeja Makovecka varoņa, atnāk necila izskata cilvēks ar gludi atpakaļ atglaustiem matiem un prasa: „Kur nauda?” „Neraizējieties!” atbild baņķieris. Tad gludais cilvēks sit ar plaukstu pa galdu un ļoti skaidri izrunā frāzi: „Belkin, ar tādu naudu nejoko!”... Kad es sāku domāt, kur no „Parex” kontiem aizplūda 250 miljoni no valsts atbalsta pirmā pārveduma, vienmēr atceros šo epizodi. Tikai to.
Patiesi, kā izskaidrot šādas summas pazušanu bankas pārņemšanas brīdī? Vai šī nauda tomēr spēja nonākt vismaz līdz Daugavpilij? Vara, pasaki tautai, vai tā esi tu, kas izglāba Kargina, Krasovicka un viņu tuvinieku dzīvības, ar mūsu naudu samaksājot viņu parādus „nopietniem klientiem”? Cilvēka dzīvība ir svēta. Taču kas devis tiesības, glābjot dzīvības, salauzt dzīves?...
Kāpēc katram no mums, tajā skaitā zīdaiņiem un tiem, kas mirst no onkoloģiskām slimībām, tagad uzkrauts parāds – 800 lati katram? Tieši tik, ja nemaldos, maksā apkures sezona vienistabas dzīvoklī. Veselu gadu pensionāriem nesāp galva par dzīvokļa maksu. Kāpēc arī šā iemesla dēļ pensionāri, arī mana māte, nesagaidīja pielikumu pensijai? Kāpēc viņai jācīnās par izdzīvošanu, bet diviem „K” Jūrmalā joprojām pieder villas „Marta” un „Adlera”?
Vai šodien Latvijas fiskālie dienesti zina, kā un kam ir pārrakstīti šo bezgodīgo cilvēku īpašumi. Kad Amerikā noķēra Bernardu Medofu, viņam atņēma visu, vadoties pēc būtības, nevis likuma burta. Godmaņa valdība ir rīkojusies amorāli, atņemot godīgiem un nabagiem, un atstājot bagātiem meļiem.
Reiz Kargins teica, ka ienīst tos, kas par viņu nabagāki. Tagad valdība mani piespiedusi palīdzēt cilvēkam, pret kuru izturēties ar cieņu man neļauj pašcieņa. Kaut gan, lai Dievs piedod man manu lepnību, arī ar tevi šis zelta tīkotājs savu maizes kumosu nedalītu.
Taču, ja vēlaties, ir arī cita versija. Godmaņa valdība, pārvedot naudu uz „Parex banku”, ar divu „K” rokām daļu summas vai visu pārvērta skaidrā naudā. Šodien tā pārvērtusies par skaidru naudu, ar kuru tiek maksāts par politisko reklāmu, un, iespējams, arī par politisko klusēšanu. Kā citādi lai izskaidro pie mums no tālās Sibīrijas sniegiem balles kurpēs atnākušās Sandras Kalnietes atteikumu parakstīt prasību „Parex bankas” lietā izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju? Ja šādi iemesli pastāv, tad lai viņa un pārējie par tiem paziņo sabiedrībai, vai arī nekad vairs nerunā.
Ilmārs Rimšēvičs nesen paziņoja: „Parex” nekavējoties jāpārdod, jo vadība banku novedīs līdz kliņķim. Tas notiek jau tagad, nosakot neprātīgi augstas algas. Lai gan šodienas bankas menedżmenta profesionālisms ir atsevišķa tēma. Cik daudz bezspēcības šajos valsts galvenā baņķiera vārdos! Tātad, pieņemot lēmumus par „Parex” pārņemšanu, ar viņu neviens neapspriedās? Bet Rimšēvičs taču banku jomā darbojas kopš mūsu neatkarības atgūšanas brīža, viņš ir profesionālis un viņam jāsaprot, ka pārdot banku tagad nav ie-spē-jams! Proti, to nav iespējams pārdot par tiem 800 miljoniem nodokļu maksātāju naudas, kuru bankā „iegrūda” mūsu valdība. Tādu naudu par banku nepiedāvāja arī labākos laikos. Ko tur runāt tagad, kad banka nes zaudējumus, un naudas tirgū vienkārši nav. Tas redzams katram, nav nemaz jābūt baņķierim. Tāpēc kontrakts, saskaņā ar kuru mēs katru mēnesi japāņiem maksājam milzu summas par konsultācijām attiecībā uz bankas pārdošanu, maigi sakot, rada neizpratni.
Vidusmēra amerikāni uztrauc, kas patiesībā nogalināja Dž.F.Kenediju. Krietnam francūzim neliek mieru tas, vai angļi Sv. Helēnas salā Napoleonu noindēja, vai viņš mira dabiskā nāvē. Latvietim „Parex” gadījumā vajadzētu interesēt vismaz divām lietām: kas patiesībā iegāza Karginu un Krasovicki – vienkārši, lai turpmāk zinātu; un vai atjaunotā „Parex banka” atdos parādu budžetam, ņemot vērā inflāciju un procentus? Un, ja atdos, kā valdība nodokļu maksātājiem (protams, tiem, kas nodzīvos līdz šai laimīgajai dienai) kompensēs morālo un materiālo zaudējumu par „Parex” glābšanu? Taču pēdējais jautājums ir retorisks, jo atbilde uz to jau ir zināma.