Nesenie notikumi tūrisma nozarē, kad cilvēki, kuri samaksājuši par ceļojumu, paliek gan bez ceļojuma, gan bez naudas, liek aktualizēt jautājumu par tūrisma nozares uzraudzību un kontroli ceļotāju interesēs.
Kā zināms, daudzas uzņēmējdarbības nozares pēdējā laikā būtiski ietekmējis karš Ukrainā un ar to saistītā politiski ekonomiskā situācija Krievijā un citās pasaules valstīs. Tūrisma nozare nav izņēmums. Tiešā veidā tas skar it kā tikai ienākošo tūrismu no Krievijas, taču pastarpināti – caur samazināto naudas apgrozījumu ekonomikā – ietekmē gan izejošo tūrismu, gan nozari kopumā. Arī valūtas kursa svārstības nenāk situācijai par labu. Respektīvi, gada laikā eiro vērtība pret dolāru ir samazinājusies par 18%, kas nozīmē, ka tūrisma aģentūru maksājumi partneriem daudzās ārvalstīs bieži vien reālajā dzīvē ir kļuvuši dārgāki nekā iekļauts sākotnējās ceļojuma plānošanas laikā veiktajās kalkulācijās. Tādējādi, ja tūrisma uzņēmuma finansiālais stāvoklis jau ir nestabils, tad valūtas svārstības to var ietekmēt vēl vairāk.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka tūrisma nozares uzraudzība Latvijā šobrīd ir diezgan formāla. Tūrisma uzņēmumiem likumdošanā ir noteikti dažādi pienākumi, taču to kontroles mehānismi - vāji.
Tādējādi faktiski pašiem ceļotājiem ir uzlikts pienākums izvērtēt to, cik ceļojuma organizētājs – gan tūrisma operators, kas pats organizē ceļojumus, gan tūrisma aģents, kas tikai pārdod ceļojumus – ir drošs sadarbības partneris ceļotājam, raugoties no ceļotāja finanšu ieguldījumu drošības viedokļa.
Latvijas tūrisma nozarē var runāt par divu veidu cilvēku piekrāpšanas gadījumiem. Vienā gadījumā tūrisma ceļojumu piedāvā blēži, kuriem jau sākotnēji ir skaidrs mērķis – saņemt no cilvēkiem naudu pret solījumu organizēt braucienu un pēc tam “pazust”. Šādi gadījumi gan pēdējā laikā ir mazinājušies, taču diemžēl ik pa laikam parādās.
Savukārt otru tendenci man gribētos saistīt, nevis ar tiešu apzinātu krāpšanu, bet drīzāk ar nestabilu uzņēmuma finansiālo situāciju, kas loģiski vienā brīdī noved pie tā, ka firmai nepietiek apgrozāmo finanšu līdzekļu norēķiniem ar ārvalstu sadarbības partneriem ceļojumu nodrošināšanai vai naudas atdošanai cilvēkiem atbilstoši līguma nosacījumiem par nenotikušu braucienu. “Jēkaba ceļojumi” neseno notikumu kontekstā ir ļoti nopietni pārskatījis savu agrāko sadarbību ar tām Latvijas tūrisma firmām ar kurām iepriekšējos gados sadarbojies kā tūrisma aģents, tas ir, pārdodot to organizētos braucienus, lai pasargātu klientus no riskantiem ieguldījumiem. Bet paralēli tam mēs esam izstrādājuši arī ieteikumus, kā cilvēkiem pašiem izvērtēt tūrisma firmas finanšu drošību.
Lai ceļotgribētāji savu iespēju robežās varētu izvērtēt tūrisma firmas finansiālo situāciju, ieteicams pievērst uzmanību trīs it kā vienkāršiem, bet tajā pašā laikā ļoti būtiskiem faktoriem.
Pirmkārt, ļoti svarīgi ir apzināt klientu atsauksmes. Mūsdienās, ņemot vērā sociālos tīklus un dažādus interneta forumus, informāciju iegūt var samērā ātri. Atsauksmēs uzmanību vēlams pievērst tieši tiem aspektiem, kas saistīti ar uzņēmuma finansēm, piemēram, vai kādiem ceļotājiem brauciena laikā nav sanācis palikt bez kāda solītā pakalpojuma tāpēc, ka firma nav apmaksājusi kāda partnera rēķinu; vai jau nav kādi nelaimīgi ceļotāji, kuri nevar atgūt naudu par nenotikušu ceļojumu u.tml.
Otrkārt, ļoti būtisks signāls ir atlaides. Kā zināms, nereti var redzēt ceļojumu piedāvājumus ar pirmajā brīdī šķietami ļoti lielām atlaidēm, taču, iedziļinoties piedāvājumā, atklājas, ka atlaide tiek piedāvāta uz ceļojuma paketē neiekļauto pakalpojumu rēķina, un finālā - visas izmaksas saskaitot kopā - redzams, ka ceļojums patiesībā izmaksā pilnīgi citu summu, nekā minēts reklāmā. Šajā gadījumā var runāt par godprātīgu vai negodprātīgu mārketingu. Taču, izvērtējot atlaides no firmas finanšu stabilitātes viedokļa, uzmanība jāpievērš pretējam aspektam – vai atlaides patiešām nav lielas? Ja tūrisma aģentūra piedāvā patiešām lielas atlaides, tas ir signāls, ka firmai ir problēmas ar apgrozāmajiem līdzekļiem, un tāpēc tā, dodot lielas atlaides, cenšas ātri iegūt darbības nodrošināšanai apgrozāmos līdzekļus. Tūrisma nozarē uzcenojums svārstās 5 – 20% ietvaros, tāpēc lielas atlaides nav ekonomiski pamatotas.
Treškārt, vēlams apmeklēt tūrisma firmas biroju un klātienē pārliecināties, vai tajā redzamā atmosfēra tiešām rada iespaidu, ka firma nodarbojas ar tūrisma braucienu organizēšanu – telpas, to iekārtojums, darba vietu skaits, darbinieku rosība u.tml. faktori.
Līdzās minētajām pazīmēm vēlams arī pārliecināties par firmas godaprātu attiecībā uz vairākām it kā šķietamām formalitātēm. To ievērošana, protams, negarantē pilnīgu drošību. Taču šīs pazīmes liecina, ka uzņēmums pret savu darbu un līdz ar to saviem klientiem izturas godprātīgi, un problēmu gadījumā vismaz būs no kā prasīt atbildību.
Pirmkārt, nepieciešams noskaidrot, vai tūrisma aģentūra ir reģistrēta Ekonomikas ministrijas uzturētajā Tūrisma aģentu un tūrisma operatoru (TATO) datu bāzē. Šādā veidā iespējams izvairīties no fiktīviem ceļotāju organizētājiem.
Otrkārt, šajā pašā TATO datu bāzē jāpārliecinās, vai ceļojumu aģentūra ir apdrošinājusi savu klientu iemaksāto naudu. Tiesa, apdrošināšanas prasība neattiecas uz visiem tūrisma pakalpojumu sniedzējiem: tās aģentūras, kas savus pakalpojumus pārdod citām aģentūrām, nevis tieši privātpersonām, to var arī nedarīt. Taču daudzas firmas šādu apdrošināšanu veic brīvprātīgi, tādējādi nodrošinot maksimālu klientu naudas aizsardzību. Apdrošināšana ceļotājiem sniedz drošības garantiju attiecībā uz iemaksātās naudas atmaksāšanu pakalpojuma nesaņemšanas gadījumā un nodrošina citu iespējamo zaudējumu kompensāciju pat tad, ja ceļojumu aģentūra paziņojusi par savu maksātnespēju. Taču te jāņem vērā, ka likumdošanā noteiktā summa ir aptuveni 28500 eiro, un problēmu gadījumā tā primāri tiek novirzīta to ceļotāju, kas maksātspējas problēmu iestāšanās brīdī atrodas ārpus Latvijas, nogādāšanai mājās.
Treškārt, vēlams noskaidrot, vai uzņēmums ir Latvijas Tūrisma aģentu un operatoru asociācijas (ALTA) biedrs.
Un, protams, pērkot ceļojumu, obligāti ir jāslēdz līgums, kurā skaidri atrunātas ceļojuma detaļas un cenā iekļautie pakalpojumi, kā arī gala cena, samaksas termiņi un finanšu garantijas. Arī pirms došanās ceļā nevajag kautrēties lūgt ceļojumu aģentūrai nodrošināt apliecinājumus par veiktajām rezervācijām, piemēram, iekāpšanas kartes plānotajiem avioreisiem un viesnīcu rezervāciju apstiprinājumus.
Noslēgumā es tomēr gribētu aicināt likumdevēju sakārtot tūrisma nozari Latvijā. To var darīt dažādi – gan ieviešot licencēšanu, kas izslēgtu manipulācijas ar dažādiem operatora un aģenta statusiem, kurus ne visi pakalpojumu sniedzēji praksē ievēro godprātīgi, gan izveidojot patiešām reālu nozares uzņēmumu kontroles sistēmu. Labā prakse nav tālu jāmeklē. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā pēc vairākiem skaļiem tūrisma uzņēmumu bankrotiem nozares kontroles mehānismi ir krietni skaidrāki, kontrole efektīvāka un patērētāju drošība līdz ar to krietni augstāka.
Taču, kamēr tā nav, tikmēr aicinu visus ceļotgribētājus patiešām rūpīgi pašiem pievērst uzmanību tiem aspektiem, kurus cilvēks pats saviem spēkiem var pārbaudīt pirms ceļojuma iegādes, jo, kā zināms, ceļojums – tā ir ne tikai nauda, tas ir arī atvaļinājums, ko ikviens vēlas pavadīt tā, kā sākotnēji iecerējis.