Vai skolās mācīs vēsturi?

2023. gada augustā, brīdī, kad Latvijas vēstures skolotāju klātbūtnē izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša paziņoja, ka no nākamā (2024./2025.) mācību gada vidusskolās atgriezīsies mācību priekšmets – vēsture, skolotāji un sabiedrība uzgavilēja. Šķita, saprāts ir uzvarējis, un programmas “Skola 2030” ietvaros radītais ārkārtīgi neveiksmīgais mācību priekšmets “Vēsture un sociālās zinātnes” tiks likvidēts un radīti divi atsevišķi priekšmeti – vēsture un sociālās zinātnes.

Visi cerēja, ka paveras iespējas novērst kļūdas un radīt pārdomātu, modernu, mūsdienu prasībām atbilstošu, zināšanas sniedzošu, bet vienlaikus mazliet konservatīvu, ne pārmodernu mācību saturu. Bija cerība izveidot divus mācību priekšmetus, kas sniegtu skolēniem nepieciešamās zināšanas, kurus skolotājiem būtu prieks mācīt un par kuru radīšanu lepotos ikviens, kurš iesaistījies to tapšanā.

Ko tas nozīmētu praktiski? Pirmkārt, diskusiju, ko tad vispār vajadzētu mācīt. Arī Vēstures un sociālo zinību biedrības biedru vidū nav vienotas atbildes uz jautājumu, kas būtu zināšanu un prasmju kopums, ko vajadzētu zināt skolēnam. Cik daudz uzmanības veltīt Latvijas vēsturei, cik daudz - pasaules vēsturei? Šie jautājumi būtu kārtīgi jāizdiskutē gan vēsturniekiem, gan sabiedrībai.

Otrkārt, balstoties uz diskusijas rezultātiem, vajadzētu radīt jaunus mācību priekšmeta standartus jeb sasniedzamos rezultātus, tas ir, dokumentāli un juridiski nostiprināt prasību apjomu, kas jāzina skolēnam. Viena no šī brīža galvenajam problēmām ir tāda, ka mācību priekšmeta standarts vēsturē un sociālajās zinātnēs ir tik izplūdis un nekonkrēts, ka ikviens skolotājs var mācīt visu, kas ienāk galvā.

Treškārt, balstoties uz saprātīgiem, saprotamiem un konkrētiem sasniedzamajiem rezultātiem, vajadzētu izstrādāt mācību priekšmeta paraugprogrammu. Mācību programma nav obligāts, visai valstij vienāds dokuments. Ja kāds skolotājs vēlas viņš var izstrādāt savu programmu, kas atbilst mācību priekšmeta standartam, taču vairumā gadījumu skolotāji vēlas vadīt stundas, nevis nodarboties ar programmu izstrādi.

Ceturtkārt, balstoties uz paraugprogrammu, vajadzētu izstrādāt paraugtematisko plānu. Tematiskā plāna paraugs ir nepieciešams, lai atvieglotu skolotājiem dzīvi un ļautu radīt pietiekamā apjomā un kvalitātē mācību materiālus.

Piektkārt, mācību materiālu radīšana. Mācību materiāli, pareizāk sakot, to neesamība ir otrs lielais “Skola 2030” klupšanas akmens, par ko neapmierinātību bieži ir pauduši dažādu priekšmetu skolotāji. Nevar skolotājs iziet klases priekšā ar tukšām rokām, kaut kādiem mācību materiāliem ir jābūt.

Pilnīgi aplama un kategoriski noraidāma ir “Skola 2030” ieviestā prakse, kas liek skolotājiem pašiem gatavot mācību materiālus. Skolotājiem mācību materiāli nav jāgatavo, jo skolotājiem mācību materiāli pēc būtības nav jāgatavo, skolotājiem ir jāvada stundas. Un lai man piedod kolēģi, bet nav iespējams kvalitatīvi sagatavot mācību materiālus simtiem stundu visdažādākajās klašu grupās.

Esošā situācija faktiski paģēr, ka ikviens skolotājs katrai klasei uzraksta mācību grāmatu. Vienam cilvēkam to kvalitatīvi paveikt nav iespējams. Par kādu valstiski vienotu vēstures redzējumu sabiedrībā mēs varam runāt, ja ikviens skolotājs gatavo mācību materiālus pēc saviem ieskatiem? Un ko darīt jaunam skolotājiem, kurš pirmo reizi nostājas klases priekšā? Pieredzējušie skolotāji vēl var izlīdzēties ar veciem krājumiem, bet jauns kolēģis bez mācību materiāliem tiek nostādīts nepaskaužamā pozīcijā.

Radot jaunos mācību priekšmetus, komplektā ar tiem ir jārada pilnvērtīgi, stundu skaitam atbilstoši mācību materiāli. Iesaistot labākos Latvijas vēsturniekus, ir nepieciešams radīt atbilstošus, modernus, daudzpusīgus mācību materiālus, ar kuriem prieks strādāt gan skolēniem, gan skolotājiem.

Viens piemērs. Latvijas Valsts vēstures arhīvs šobrīd digitalizē arhīva dokumentus, un tie ir pieejami internetā. Tos var izmantot mācību procesā, bet, lai tas notiktu sekmīgi, tie ir jāintegrē konkrētā stundā, ar konkrētiem uzdevumiem utt. Nevar skolotājam vienkārši nosūtīt saiti uz LVVA un teikt - darbojies. Tur nekas nesanāks. Kad ir radīts standarts, mācību programma, mācību materiāli, tad ir jāorganizē kursi skolotājiem, lai ar visu iepazītos, un tikai tad, kad tas ir izdarīts, var jauno priekšmetu ielaist skolā.

Tā ir ideālā pasaule. Vai tā notiks? Vai mēs, labojot “Skola 2030” kļūdas, izmantosim iespēju radīt izcilus mācību priekšmetus ar pārdomātu saturu, metodiskajiem un mācību materiāliem? Lai kā man to negribētos atzīt, visticamākais, ka ne. Šobrīd, kopš augusta sākuma, kad ministre paziņoja par mācību priekšmeta “Vēsture un sociālās zinātnes” sadalīšanu divos atsevišķos mācību priekšmetos, ir pagājuši vairāk kā četri mēneši, un šobrīd nav izveidotas pat darba grupas, kas jaunos priekšmetus radīs. Tikai decembra vidū Valsts izglītības satura centrs (VISC) ir noslēdzis līgumus ar darba grupu vadītājiem, kuri vadīs darba grupas jauno priekšmetu izstrādē. Vai ar darba grupu dalībniekiem līgumi ir noslēgti? Tie ir skolotāji, kas paši uz savu roku veido darba grupas, nāk kopā, strādā un cenšas izstrādāt mācību saturu jaunajos priekšmetos.

Varu saprast VISC/IZM objektīvās grūtības - nav cilvēku, nav resursu, spiež termiņi, tomēr nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka VISC, iestāde, kas primāri ir atbildīga par izglītības kvalitāti Latvijā, vairāk ir orientēta nevis uz izcila mācību priekšmeta radīšanu, bet uz to, lai vienkārši atkratītos no problēmas, kas politiska lēmuma rezultātā ir uzkritusi uz galvas. Mēs varam daudz runāt par izcilību, virzību uz augstiem sasniegumiem, taču, līdzko vārdi jāpārvēršas par darbiem, nekas nesanāk.

Mācību priekšmeta “Vēstures un sociālās zinātnes” sadalīšanas rezultāts, visticamāk, būs mehāniska priekšmetu sadalīšana bez būtiskām izmaiņām sasniedzamajos rezultātos un kaut kādas paraugprogrammas izstrāde. 2024 .gada 1. septembrī, kad jaunie mācību priekšmeti ienāks skolā, nebūs mācību materiālu, skolotāji nebūs sagatavoti jaunajiem priekšmetiem, un, kas vissliktākais, nebūs pat precīza plāna, kad tas viss būs. Lai kā Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrība (VSSB) vēlētos, nevalstiska organizācija nevar visu izdarīt valsts vietā.

Visskumjākais šajā visā ir tas, ka problēmas ar vēstures mācību priekšmeta un sociālo zinātņu mācību priekšmeta radīšanu lieliski izgaismo kopējo situāciju valstī. Bieži tiek runāts par ekonomisko izrāvienu un viedo reindustrializāciju, taču tajā pašā laikā mēs kā sabiedrība, Latvija kā valsts neesam spējīgi perfekti izveidot salīdzinoši tik vienkāršu lietu kā jauns mācību priekšmets vidusskolas posmā. Tad kāds ir pamats cerēt uz panākumiem daudz sarežģītākās lietās?