2021. gada 18. februārī apritēs gads, kopš Ministru kabinets apstiprināja konceptuālo ziņojumu “Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu”. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) to pieteica kā jaunas ēras sākumu augstākajā izglītībā Latvijā, kas tuvāko gadu laikā universitātes ievedīs pasaules augstskolu TOP 500 reitingā. Kā galveno risinājumu IZM piedāvāja jaunu pārvaldības modeli – ieviest padomes, iecelt rektorus, mazināt senāta funkcijas un likvidēt augstskolu satversmes sapulces, tādējādi ieviešot tiešu pārvaldi universitātēs. Taču Eiropas pieredze rāda, ka universitātes nekur nav ministriju tiešās pakļautības iestādes.
Ir pagājis smaga darba gads, veicot grozījumus Augstskolu likumā. Likums īstenos dzīvē IZM konceptuālajā ziņojumā paredzētās pārmaiņas. Gads ir pietiekami ilgs laika periods, lai izvērtētu un jautātu: vai iesaistītajām pusēm ir bijusi vienota izpratne par iecerēm? Vai plānotās pārmaiņas patiešām vērstas tikai uz augstākās izglītības iestāžu pārvaldības maiņu? Vai tomēr nepieciešama plašāka pieeja reformai?
Augstskolas un citi nozares pārstāvji, piemēram, darba devēji, tomēr gaidīja, ka reformai būs daudz plašāks tvērums. Piemēram, tiks skaidri definēta augstākās izglītības nākotnes vīzija, sazobē ar Nacionālās attīstības plānu 2021-2027 (NAP) tiks izstrādāta ilgtermiņa attīstības stratēģija, definēti sasniedzamie mērķi, skaidri noteikti kvalitātes kritēriji un iezīmēts finansējums. Galu galā bija nepieciešams panākt plašāku consensus par veidu, kā celt kopējo augstākās izglītības un zinātnes institūciju kapacitāti un rezultātus.
Diemžēl diskusijas par Augstskolu likumu nemitīgi ir atdūrušās pret pārvaldības padomju ietekmes, sastāva vai pilnvaru jautājumiem. Atbilstoši IZM iecerei padomju pilnvaras tiktu noteiktas, mazinot augstskolu demokrātiski veidoto pārvaldes orgānu pilnvaras, piemēram, likvidējot satversmes sapulci vai vājinot senātu, bet diskusiju fonā palikuši daudzi citi jautājumi.
Visnotaļ bieži tiek izteikta kritika par augstskolu spējām piesaistīt ārvalstu studentus. Nereti ārvalstu studentu uzņemšana tiek apgrūtināta, jo tiek radīti dažādi birokrātiski šķēršļi. Piemēram, augstskolām netiek dota iespēja pašām veikt ārvalstu reflektantu izglītības dokumentu atzīšanas procedūru. Covid-19 krīzes laikā, kad ikviena organizācija domā par attīstības scenārijiem pēc pandēmijas un strādā pie jaunām biznesa stratēģijām, IZM rekomendē universitātēm pagarināt esošo stratēģiju darbības termiņu līdz padomju ieviešanai. Šāda rekomendācija nestiprina augstskolas kā spēcīgas organizācijas, bet, tieši pretēji, veicina birokrātisku atkarību un rīcības nespēju.
Koordinējošai institūcijai Augstskolu likuma virzīšanā vajadzēja būt IZM, taču ministrija nav spējusi panākt visu iesaistīto pušu vienprātīgu atbalstu. Ministrijas piedāvājumam diemžēl pietrūkst sasaistes ar Latvijas realitāti. Tās sagatavoto likuma priekšlikumu noraidīja gan nozares organizācijas, gan Saeimas Juridiskais birojs. Rezultātā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti deviņus mēnešus pašaizliedzīgi turpina darbu pie Augstskolu likuma grozījumiem, kas vēl ne tuvu nav pabeigts. Vienotas izpratnes trūkums rezultējies ar vairāk nekā 300 priekšlikumiem par augstākās izglītības reformu. Tiem cauri vijas centieni augstskolu pārvaldību padarīt pēc iespējas politiskāku, kas nav raksturīgs augstākās izglītības sistēmai Eiropā.
Rīgas Stradiņa universitāte aicina uz augstākās izglītības reformu skatīties daudz plašāk. Jāņem vērā, ka Eiropas pieredzē universitātes nepakļaujas izglītības un zinātnes ministrijām. Eiropas universitātes tiek pārvaldītas, ievērojot varas līdzsvara principus (checks and balances), kas nodrošina lēmumu pieņemšanu pašas organizācijas interesēs. Varas līdzsvaru veido satversmes sapulce, padome, rektors un senāts. Šajā modelī katram pārvaldes orgānam ir sava nozīme, loma un funkcijas. Arī universitāšu pārvaldības padomes jāveido kā apolitiskas un profesionālas institūcijas, kas pieņem lēmumus organizācijas, nevis politiķu interesēs. OECD labas korporatīvās pārvaldības prasības ir jāattiecina arī uz universitātēm. Tās prasa uzraudzības padomēs noteikt neatkarīgo padomes locekļu pārsvaru pār atkarīgajiem, nemaz nerunājot par politiķiem vai ierēdņiem.
Saistībā ar augstskolu reformu pavisam maz tiek runāts par universitāšu finansējumu, it kā pieejamais finanšu apjoms neietekmētu augstskolu darbības rezultātus. Piemēram, valsts finansējums Tartu Universitātei ir līdzvērtīgs visu Latvijas augstskolu kopējam valsts finansējumam - aptuveni 200 miljoni eiro gadā! Piebildīšu, ka Latvijas augstskolas lielāko daļu finanšu līdzekļu piesaista no ārējiem avotiem. Esošie rezultāti ir sasniegti noplicināta finansējuma apstākļos, neatkarīgi no Latvijas augstskolu pārvaldības modeļa. Turklāt augstākās izglītības eksporta radītais pienesums Latvijas tautsaimniecībai tuvojas 1% no IKP. Vienlaikus jāatzīst, ka izglītības eksports bez adekvāta valsts finansējuma ir nepietiekams resurss, lai Latvijas universitātes pašas spētu iekļūt pasaules augstskolu TOP 500. Augstskolu likuma grozījumos ir iestrādāta korekta augstskolu tipoloģija, taču, nesaņemot attiecīgu valsts finansējumu, tai zūd jēga.
Reformas uzdevums ir attīstīt augstskolas, piesaistot vairāk studentu, ārvalstu viesprofesoru un viespētnieku, kā arī daudz vairāk iesaistoties publiskos un komerciālos pētījumos. Covid-19 krīze aicina rīkoties izlēmīgi, stimulējot augstākās izglītības un zinātnes eksporta potenciālu, piešķirot universitātēm ES atjaunošanas un noturības mehānisma un ERAF fondu līdzekļus. Vērojams, ka augstākās izglītības reformas plāni ir atrauti no NAP, kurā noteikts, ka viens no izaicinājumiem veselības aprūpes pakalpojumu kvalitatīvai nodrošināšanai ir ES vidējam līmenim atbilstīga ārstu skaita piesaiste valsts finansēto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai. Tāpat viens no NAP mērķa indikatoriem ir praktizējošo ārstu skaita pakāpeniska palielināšana, rēķinot uz 100 000 iedzīvotāju. Latvijā šobrīd trūkst 1000 ārstu un 3500 māsu. Pandēmija izgaismoja kritisko ārstu un medmāsu trūkumu veselības aprūpē. Neatkarīgi no izaicinājumiem, ko Covid-19 radījis ārstniecības iestādēm, ir jāplāno veselības aprūpes darbinieku skaita atjaunošana. Nākamais solis ir budžeta vietu skaita pieaugums medicīnā, māszinībās un rezidentūrā.
Kāds sabiedrībai būs labums no augstākās izglītības reformas? Vai pārvaldības modelis bez finansējuma radīs kvalitatīvāku izglītību, vai reforma palīdzēs attīstīt Latvijas universitātes? Latvijas sabiedrībai vajadzīga tāda augstākās izglītības reforma, kas studentiem dod starptautiski konkurētspējīgu izglītību, rada labi apmaksātas darba vietas universitātēs, veicina zinātni un inovāciju jaunradi. Tai ir jābūt reformai, kas risina cilvēkresursu problēmas vismaz tādās nozarēs kā veselības aprūpe un medicīna, informācijas tehnoloģijas un inženierzinātnes.
