12. jūlijā Azerbaidžānas bruņoto spēku vienības pie Armēnijas robežas uzsāka provokatīvas darbības ziemeļrietumu virzienā. Par uzbrukumu mērķi kļuva civiliedzīvotāji, gāzesvads un rūpnīcas, ieskaitot ražotni, kurā top medicīniskās maskas, kas nepieciešamas cīņā ar Covid-19 pandēmiju.
Ikviens, kas jebkad šķērsojis Armēnijas‒Gruzijas robežu automobilī, zina, ka situācija reģionos uz ziemeļaustrumiem no Armēnijas‒Azerbaidžānas robežas ir ārkārtīgi neprognozējama. Azerbaidžānas bruņotie spēki reizēm sāk apšaudīt tuvāko apvidu, turot vietējos iedzīvotājus pastāvīgā sasprindzinājumā. Ceļotājiem dažreiz pat iesaka mainīt maršrutu drošības apsvērumu dēļ. Tomēr jāatzīst, ka dažās pēdējās dienās situācija ir pilnīgi izmainījusies. Agresija, kas vērsta pret civilas infrastruktūras objektiem, nepārprotami liecina par starptautisko humanitāro tiesību pārkāpumu.
Neraugoties uz visu iepriekš teikto, tikai dažas dienas pēc tam, kad atkal atsākusies karadarbība, uz kuru Armēnijas puse bija spiesta atbildēt, mēs jau lasām prātam neaptveramu Azerbaidžānas Aizsardzības ministrijas paziņojumu, kurā piedraudēts ar iespējamu raķešu uzbrukumu Mecamoras atomelektrostacijai Armēnijā. Šie draudi ir nopietns Starptautisko humanitāro tiesību pārkāpums. Tamlīdzīga rīcība nepārprotami demonstrē valsts terorismu un nodomu veikt genocīdu.
Atsevišķi starptautiskās sabiedrības un starptautisko organizāciju pārstāvji ir atturējušies norādīt, kas ir agresors un kas - upuris, jo trūkst neatkarīgi konstatētu faktu. Šādu pozīciju, kuru varētu interpretēt kā samierniecisku attieksmi pret agresoru, var izskaidrot ar apstākli, ka netiek veikti lokālas uzraudzības pasākumi, kas ļautu konstatēt pamiera pārkāpumus. Un te mēs nonākam pie lielākās jautājuma zīmes šajā situācijā. Kāpēc šādi pasākumi netiek veikti uz Armēnijas-Azerbaidžānas robežas?
Nebūtu taisnīgi vainot EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētājus (ASV, Franciju un Krieviju), vienīgo starptautiski pilnvaroto organizāciju, kas pilda starpnieka lomu starp pusēm, kuras cenšas panākt Kalnu Karabahas konflikta mierīgu noregulējumu. Mazliet atkāpjoties no šīs tēmas, man gribētos uzsvērt, ka jau 20. gs. 90. gados Azerbaidžāna, kas cīnījās par kontroli pār Kalnu Karabahu, kura 1921. gadā bija pievienota Azerbaidžānai saskaņā ar autoritāru Staļina lēmumu, galu galā uzsāka visaptverošu karu pret Armēniju un izmantoja arī blokādi. Armēnijas teritorija tika apšaudīta no visām iespējamajām pusēm visas vietās, kur tā robežojas ar Azerbaidžānu.
Armēnija ir atkārtoti paziņojusi un turpina uzsvērt, ka vienīgā iespēja ir mierpilns konflikta atrisinājums. Ir izstrādāti specifiski ieteikumi, kādus pasākumus nepieciešams realizēt drošībai un uzticības stiprināšanai, tostarp nepieciešama starptautisko novērotāju skaita palielināšana un pastāvīga klātbūtne reģionā, tiešā komunikāciju līnija, kā arī varbūtēju pamiera pārkāpumu izmeklēšanas mehānisma izveide. Šo pasākumu realizēšana palīdzētu novērst tālāku konflikta eskalāciju nākotnē.
(https://www.osce.org/mg/185746)
Tomēr Azerbaidžāna ir noraidījusi šos kontroles mehānismus. To neesamība veicina gan civiliedzīvotāju upuru skaita pieaugumu, gan nepamatotas apsūdzības, kas adresētas Armēnijas pusei. Man gribētos uzsvērt, ka pašreizējā situācijā vissvarīgākais ir darīt visu, lai pārtrauktu karadarbību, lai visā pilnībā un bez ierunām atjaunotu, saglabātu un stiprinātu pamiera regulējumu, kuru parakstījusi Armēnija, Kalnu Karabaha un Azerbaidžāna.
Šā gada marta beigās, pēc Covid-19 pandēmijas uzliesmojuma, ANO ģenerālsekretārs aicināja “nekavējoties nodrošināt globālu pamieru visas pasaules malās”, piebilstot, ka “ir laiks iesaldēt bruņotus konfliktus, lai kopīgi un vienotiem spēkiem cīnītos par dzīvību.” Jau pēc dažām stundām šo ideju apsveica un atzinīgi novērtēja Armēnijas ārlietu ministrs Zohrabs Mnacakanjans. Azerbaidžānas puse izlēma ignorēt arī šo aicinājumu.
Jāatzīmē, ka gadu gaitā EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji aizvien no jauna ir atkārtojuši, ka ir absolūti nepieciešams sagatavot sabiedrības mieram un atturēties no kareivīgas retorikas. Tas ir ārkārtīgi svarīgi, un šo apstākli nedrīkst ignorēt neviens, kas ilgojas pēc miera. Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans īsi pēc 2018. gada Samta revolūcijas formulēja drosmīgu nostāju, atzīstot, ka jebkāda konflikta risinājuma pamatā ir savstarpēji kompromisi, turklāt šim risinājumam jābūt pieņemamam Armēnijas, Kalnu Karabahas un Azerbaidžānas tautām. Azerbaidžāna nekad nav pietiekami novērtējusi šo ideju. Tieši otrādi, nemitīgi ir tikuši izteikti draudi, un nereti tos ir izteicis pat šīs valsts vadītājs, kurš apgalvo, ka Armēnijas galvaspilsēta un citi šīs senās kultūrvalsts rajoni esot “Azerbaidžānas vēsturiskā teritorija”, un “azerbaidžāņiem jāatgriežas savā vēsturiskajā teritorijā.”
To, cik bīstamas var būt šādas propagandas saindētas sabiedriskās domas mutācijas, varēja redzēt pēc nesenajām armēņu un azerbaidžāņu sadursmēm Tavušas reģionā. Masu demonstrācija Baku, kuras dalībnieki izkliedza nacionālistiskus, pret armēņiem vērstus saukļus, pēc kāda laika izvērtās pret valdību vērstā mītiņā, bet, tikko tas bija noticis, pūli nekavējoties izklīdināja policija. Acīmredzot runas brīvība Azerbaidžānā ir pieņemama vienīgi tajos gadījumos, kad tiek pausts naids pret armēņiem.
Vairums pasaules valstu un starptautisko organizāciju aicina abas puses atturēties no tālākas konflikta eskalācijas un atgriezties pie sarunu galda, taču NATO dalībvalsts Turcija vēl pielej eļļu ugunī, paužot bezierunu atbalstu Azerbaidžānai un uzkurinot tālāku agresiju pret Armēniju. Reizēm patiesi pārņem sajūta, ka, pēc Turcijas vadības domām, armēņu genocīds, kura iniciatori bija jaunturki 1915. gadā, nav pienācīgi “veicis savu uzdevumu”, un Armēnijas Republikai vajadzētu bez ierunām izpildīt visas turku un viņu etnisko brāļu vēlmes un kaprīzes, pat ja tai draudētu pilnīga iznīcība. Der atzīmēt, ka pat 21. gadsimtā Turcija apzināti veido savu politiku mūsu reģionā, balstoties uz armēņu genocīda attaisnojuma un nesodāmības tradīcijām. Turcijas provokatīvā un aizspriedumainā nostāja būtiski apgrūtina Kalnu Karabahas konflikta mierīgu atrisinājumu un liecina, ka Turciju nedrīkst iesaistīt starptautiskos procesos, kas saistīti ar šo konfliktu, pirmkārt un galvenokārt, to nedrīkst iesaistīt EDSO regulējumos. Ņemot vērā Turcijas nostāju, jāatzīst, ka šī valsts ir eksistenciāls drošības apdraudējums Armēnijai un tai pēc iespējas ātrāk jākoriģē sava draudīgā uzvedība.
Visu apkopojot, man gribētos atzīmēt, ka nekad nav par vēlu pieņemt EDSO Minskas grupas līdzpriekšsēdētāju priekšlikumus izveidot pamiera pārkāpumu novērošanas mehānismus un nekad nav par vēlu noslēgt un ievērot pamieru Covid krīzes laikā un arī pēc tās beigām. Lai atrisinātu konfliktu, nepieciešama visu tajā iesaistīto valstu vadītāju politiskā griba un starptautisko spēku konstruktīvs atbalsts. Vēsture pierāda šīs aksiomas pareizību!