Latvijas Satversme (99.): Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts. Latvijas Pamatlikuma rindas... Tās jāzina ne tikai katram policistam, bet arī katram Valsts pavalstniekam.
Lai būtu skaidrs, uzreiz nodefinēsim, ka Latvijas Satversmes garantētā reliģiskā izvēles brīvība apriori, jeb automātiski paredz to, ka katrs drīkst lūgties, kur un kad vēlas. Nav nekā, kas varētu to ierobežot, izņemot privātīpašumu un ceļu satiksmes noteikumus,jeb citu darbību, kura ir likumīga, un kuru reliģiskais rituiāls varētu traucēt (cits pasākums). Tas nozīmē, ka jebkurš no mums jebkurā vietā un jebkurā laikā drīkst ieslīgt sarunā ar mūsu Radītāju jebkurā formā, kas nav agresīva un neaizskar citus. Praksē iedzīvotāji un policija jau ir pieraduši, un neviens neuztraucas, kad Krišjāņa Barona ielā, slavinot savus pielūgsmes objektus, dejo krišnaīti. Mēs saprotam, ja pie kāda no Latgales krustiem lūdzas katoļi. Bet tūlīt tiek izsaukta policija, kad kādā no Rīgas pagalmiem ceļos metas islāmticīgie.
Labi, ka šoreiz nepiebrauca pretterorisma vienība, bet tikai Rīgas Pašvaldības policisti, Vai viņu rīcība bija vai nebija rupjš cilvēktiesību pārkāpums un nekompetence?
Kopēja lūgšana – ir vai nav publisks pasākums?
Likums Par sapulcēm, gājieniem un piketiem reglamentē reliģiskas ceremonijas, kuras notiek ārpus reliģisko organizāciju telpām. Vai tā izpratnē, lūgšana ir vai nav pasākums? Ja ir – tad krišnaītu slavināšanas gājieni būtu jāpiesaka, gluži tāpat kā jebkura publiska jogas nodarbība (tajās, kā zināms, arī norit reliģiska rakstura darbības – kopējās mantras…), un jebkura vēlme runāt ar Dievu būtu iepriekš saskaņojama – tādējādi padarot šo normu par absurdu. Cik man zināms, līdz šim nekas tāds nav ticis saskaņots. No tā izriet, ka tiesībsargi vadās no Satversmes. Ar cieņu un sapratni uztver cilvēku reliģisko vajadzību apmierināšanu.
Kas notika Rīgā, Brīvības ielā 104, 2015.gada 24.septembra rītā?
Tā bija islāmticīgo lielāko svētku - Kurbana lūgšana. Vai tā ir ceremonija? Tas, kas notika LIKC iekštelpās noteikti var tikt uzskatīts par ceremoniju, taču cilvēku iniciatīva lūgties ārpus tām, domājams, ka ne. Taču pat tad, ja mēs arī to gribam uzskatīt par ceremoniju, policijai nebija tiesību to traucēt, jo augstāk minētais likums (2.2.) paredz, ka šis normatīvais akts neattiecas uz: “likumā noteiktajā kārtībā reģistrēto reliģisko organizāciju rīkotiem pasākumiem baznīcās, lūgšanu namos, kapsētās, uz baznīcai piederošiem zemes gabaliem vai citās šim nolūkam paredzētās vietās;”
Lūgšana, kura notika ārpus LIKC telpām, notika kaimiņa privātīpašumā ar viņa atļauju. Tas nozīmē, ka uz Lūgšanu brīdi, šis privātīpašums atradās LIKC valdījumā. Tātad uz šo gadījumu attiecas minētā norma.
Viens no policijas argumentiem bija, ka LIKC nav reģistrēta kā reliģiska organizācija. Taču Latvijas Islāma kultūras centrs ir kas vairāk – tā ir vairāku reliģisku organizāciju apvienība
Latvijas Satversme (91.) Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas
Skaidrojot likumdošanas nianses, atklājās pavisam nepatīkamas lietas. Jo būtībā ne jogiem, ne krišnaītiem, ne islāmticīgajiem, ne kristiešiem un jūdiem, un nevienam citam(!), sekojot likumam, patiešām nav tiesību realizēt Satversmē paredzētās pamattiesības un praktizēt reliģiju ārpus sava īpašuma, to iepriekš nesaskaņojot! Absurds - tiesības ir deklarētas, bet to realizācija ir ierobežota, jo cilvēki taču nevar ikreiz, kad būs jāveic ikdienas rituāls ārpus mājām, auto vai personīgajā birojā, skriet uz pašvaldību pieteikties.
Tomēr konkrētais gadījums attieksmē pret islāmticīgajiem bija īpašs. Zinot to, ka gadiem bez policistu iejaukšanās notikuši jau minētie jogu, krišnaītu pasākumi, un pašu muslimu kopējās lūgšanas publiskās vietās, mēs uzskatījām, ka tiesībsargi ir saprātīgi un vadās no Satversmē deklaretā, no apziņas, ka cilvēki lūdzot Dievu dara labu visiem. Bet – tieši un tikai šoreiz tā nebija.
Tātad – pret islāmticīgajiem Latvijā tiek pielietoti, samērā ar citiem, atšķirīgi tiesiskie mehānismi, un mēs pamatoti varam uzskatīt to par DISKRIMINĀCIJU.
Kāpēc tā notika?
Visticamāk, pārpratums ir radies dažu iemeslu dēļ: - islāmticīgo kļūst vairāk; - Rīgas Mošeja ir par mazu; - iedzīvotāji un policija nav pieraduši redzēt tiesi šādas formas reliģiskos rituālus; - mediju propaganda ir radījusi pilnīgi aplamu un biedējošu iespaidu par Islāmu; - likumdošanas nepilnības; - banālas bailes un fobijas.
Ko darīt?
Loģiski, ka katrreiz, kad esam par kaut ko satraukušies, būtu jāizanalizē iemesli, kuri radījuši satraukumu, un jāmēģina tie novērst. Taču būtiskākais ir saprast – kāpēc mēs bieži vien nereaģējam uz hokeja vai basketbola fanu publiskajām izdarībām, kurām nav nekā kopīga ar saprātu? Kāpēc esam mierā ar dzērušiem un seksuālos glāstos publiskiem cilvēkiem, kas nebūt nepadara mūsu dzīvi drošāku un tikumīgāku, bet saucam policiju tad, kad ļaudis nodarbojas ar labāko, ko cilvēks var darīt: runā ar savu Radītāju – lūdz Dievu?
Roberts Kļimovičs, Latvijas Islāma kultūras centra preses sekretārs