Saeimas deputāts Juris Viļums, kuram diemžēl trūkst drosme likt parakstu zem sava viedokļa, vēstulē portālā ir.lv. pievērsies manai intervijai „Neatkarīgajā Rīta Avīzē” šī gada 14. jūnijā, kurā saistībā ar Krievijas polittehnologa Modesta Koļerova vizīti Latgalē.
Diemžēl Latgales vārdu Latvijas šķelšanai un cilvēku šķirošanai latviešos un latgaliešos ilgstoši izmantoja jau okupācijas režīmi. Vācijas nacisti okupācijas periodā izdomāja latgaliešus mākslīgi atdalīt no latviešiem, lai pēc tam Latgales iedzīvotājus represētu. Latgaliešu izsūtīšana no Latvijas bija paredzēta SS reihsfīrera Heinriha Himlera štāba ģenerālplānā Ost 1942. gada 17. augustā. Vadoties no šī plāna nostādnēm, nacisti mākslīgi centās stimulēt latgaliešu nacionālismu. Izsūtīšanas brīdī identitātes atšķirības kalpotu kā pazīme represēšanai. Tā nenotika, jo Vācijas situācija karadarbības frontēs pasliktinājās. Protams, latgalieši par šādu plānu nezināja. Viņu centienus izdot latgaliešu preses izdevumu un radīt kvalitatīvu literatūru neviens ar nacistu darbību nesaista.
Savukārt, kā atceras Daugavpils Latviešu biedrības valdes loceklis Jānis Geiba, 1989.-1990. gadā Ludzā notika vairākas Maskavai uzticīgo Latvijas komunistu sanāksmes, kurās tika nospriests, ka Latgalei jāpaliek PSRS sastāvā. Tad būšot vieglāk veidot kādu „latgaliešu autonomiju”. Vienā no tām Latvijas Komunistiskās partijas CK otrais sekretārs Vitālijs Soboļevs instruēja kā atšķelšanos konkrēti izdarīt. Viņš ierosināja organizēt visos Latgales rajonos un pilsētās ''partijas saimnieciskos aktīvus''- atsevišķas kompartijas darbinieku aktīvistu grupas, kas pieņemtu lēmumu, ka Latgale vēlas autonomiju. Latvijas sabiedrības aktivitātes un Maskavas varas vājuma dēļ autonomiju komunistu stilā neizdevās ieviest. Tas izdevās Moldovā, kuras ceļš atpakaļ Eiropā ir kavēts separātiskās Piedņestras dēļ. Savukārt, Gruzija nav NATO sastāvā Abhāzijas un Dienvidosetijas dēļ. Taču nevajadzētu būt naiviem - Maskavā izstrādātie autonomijas scenāriji un pieredze diez vai šobrīd stāv tālā plauktā.
Tendence šķelt Latvijas sabiedrību, izmantojot Latgales un latgaliešu vārdu turpinās arī šodien. Šī gada februārī Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks paziņoja, ka kampaņas referenduma par krievu valodu Latvijā viens no vadītājiem ir Aleksandrs Gapoņenko - Apvienoto krievu organizāciju kongresa līdzpriekšsēdētājs un biedrības "Dzimtā valoda" biedrs. J.Reiniks arī atzina, ka policija neizslēdz - nauda parakstu vākšanas un pirmsreferenduma kampaņai varētu būt nākusi "caur [Krievijas] vēstniecību Rīgā" un "šo procesu jāuztver kā Krievijas tautiešu politikas sastāvdaļu". Savukārt "Krievijas tautiešu politika ir instruments Krievijas ārpolitisko interešu realizēšanai". Savā intervijā „Neatkarīgajai Rīta Avīzei” norādīju, ka Latvijā ir spēki, kas vēlas oficiālu atsevišķu valodas statusu latgaliešu valodai. A. Gapoņenko ir viens no tiem, kas, prasot valsts valodas statusu krievu valodai, uzsver arī valsts valodas statusa nepieciešamību latgaliešu valodai un latgaliešus mēģina uzdot par saviem sabiedrotajiem. Citēju A. Gapoņenko aģentūrai „Regnum” teikto: „Domāju, ka jāatgriežas pie 1920. gadu prakses (patiesībā -1919 gada-R.J). Tad saskaņā Pētera Stučkas lēmumu valsts valoda bija latviešu, bet vienādā līmenī izmantoja latgaliešu un krievu valodas. Šīs valodas lietoja pašvaldībās, izdeva grāmatas, un šāds statuss valodām saglabājās līdz fašistiskajam Ulmaņa apvērsumam..”. Savukārt avīzei „Vesti segodņa” Gapoņenko teic: „ Mēs gribam, lai tāds (valsts valodas – R.J.) statuss būtu arī latgaliešu valodai. Ja latgalieši sāks rīkoties, mēs viņus jelkādi atbalstīsim..”. Par „Dzimtās valodas” nostāju liecina arī vainaga ar trīs minēto valodu nosaukumu nolikšana pie Brīvības pieminekļa valsts svētkos - 18. novembrī. Tendences prasīt latgaliešu valodai atsevišķas oficiālas valodas statusu. Minēšu tikai pāris piemērus. 2004. gadā žurnāliste Elīna Čujanova, interpretējot Naturalizācijas pārvaldes ierēdņa Jura Cibuļa teikto, secināja, ka latgaliešu valodu kā otru oficiālo valodu 2009. gadā atzīs ap 50% divu atsevišķu tautu - latviešu un latgaliešu piederīgie. Jānis Strods savā blogā uzsver, ka, rakstot jaunu Satversmi, tajā jāiekļauj reģionālo valodu un vietējo pašvaldību valodu – respektīvi krievu un latgaliešu statusi. Savukārt Daugavpils portāls Gorod.lv šī gada sakumā veica aptauju - cik lasītāji atbalsta oficiālas valodas statusa piešķiršanu latgaliešu valodai.
Valsts valodas likumā ir rakstīts: „Valsts nodrošina latgaliešu rakstu valodas kā vēsturiska latviešu valodas paveida saglabāšanu, aizsardzību un attīstību.” Šajā jomā valsts darījusi maz. Bieži vien likumā teiktais gulstas uz atsevišķu entuazistu pleciem. Latgaliešu valoda pastiprināti būtu jākopj Latvijas skolās un augstskolās, plašāks tās lietojums nepieciešams arī masu informācijas līdzekļos. Nesaskatu nekā ļauna, ka latgaliešu dialekts skanētu arī no Saeimas tribīnes nododot deputāta zvērestu. Latgaliešu rakstu valodas nostiprināšana ir viens no valstsvīru uzdevumiem un cieņa tiem, kuri šo uzdevumu pilda. Arī Jurim Viļumam. Taču valstsvīriem uz Latvijas tālāko attīstību vajadzētu raudzīties ne tikai caur Latgales prizmu un saprast, ka latgaliešu valodas kārti arī nākotnē izspēlēs Latvijai nedraudzīgi spēki. Arī prasot valsts valodas statusu krievu valodai un latgaliešu valodai. Par to brīdināju savā intervijā un nevis vērsos pret latgaliešiem, kuri kopj savu kultūru. J.Viļuma minētos it kā manus izteikumus, ka latgaliešu valodai nav nekādu juridisku tiesību un atbalstāma tikai viena latviešu valodas literārā tradīcija neatradīsiet ne iepriekš minētajā intervijā ar mani, ne citur. Tādēļ droši varu skatīties acīs arī tiem Latvijas Nacionālo partizānu apvienības latgaļu vīriem, kuru stāstījumu par latgaliešu varonību kopīgi ar režisoru Raitu Valteru iekļāvām dokumentālajā filmā ”Nesalauztie” jau 2004. gadā.