Mani sauc Rihards un vēlējos dalīties ar pieredzi no savas ikdienas dzīves, ar kādiem sarežģījumiem saskāros un kā kļuvu patstāvīgs jau 11. klasē. Pamatskolu pabeidzu Siguldā. Lai gan Siguldu pašlaik ir sarežģīti apciemot, sirdī tā ir ļoti tuva.
Pēc Siguldas Pilsētas vidusskolas 9. klases beigšanas pārgāju mācīties uz Rīgas Katoļu ģimnāziju. Vēlme mācīties Rīgā radās 9. klases izlaidumā, tad vēl nezināju, kā un kur turpināšu mācības. Runājot ar klasesbiedriem, jutos apjucis, jo šķita, ka visi zināja, kur mācīsies un kādas profesijas apgūs. Rīga man jau no mazotnes ir mīļa, man ir bijusi lieliska iespēja un vēl lieliskāka tante, kura mani veda interesantās ekspedīcijās pa galvaspilsētu. Apmeklējot kino, teātrus, muzejus, mākslas izstādādes, iepazinu daudz jauna. Kopš astoņu gadu vecuma man patika no Siguldas ar vilcienu braukt apskatīt Rīgu. Bet uz Rīgu varēju braukt tikai tantes pavadībā, no iekāpšanas stacijā līdz izkāpšanai, tante vienmēr bija līdzās , lai vecākiem mazāk raižu. Td radās ideja mācīties Rīgā. Tas šķita vilinoši: jauna skola, klases kolektīvs, atmosfēra, Rīgas dzīve ap tevi - tas viss stiprināja manu vēlmi mācīties Rīgā.
Skolu atradu nejauši, dzirdēju par to no paziņām, tad atradu informāciju internetā. Teikšu godīgi, no sākuma nejutos pārliecināts par izvēli mācīties skolā ar reliģisku ievirzi. Kādi tur būs cilvēki, kādas prasības, kādi šķēršļi? Nolēmu iepazīties ar skolu klātienē. Mācību iestādes administrācija mani laipni uzņēma, varēju apskatīt skolu klātienē. Vēl pēdējo reizi tante palīdzēja atrast ceļu līdz Torņakalnam, jo Rīgu joprojām vāji zināju. Tiekoties ar skolas direktori, kopīgi apskatījām iestādi. Pirmais iespaids bija 50/50, bet tas tikai vizuālais aspekts. Lielākā problēma bija dzīvesvieta. Pie tantes 39 m2 dzīvoklī būtu šauri, turklāt negribējās viņu apgrūtināt. Risinājumu radu netālu no skolas, tā bija neliela kopmītne, kur piedāvāja telpas skolniekiem. Vasara ātri pagāja, sākās septembris. Liels notikums - satikšu jaunus, neredzētus klasesbiedrus, pasniedzējus. Septembra beigās biju kā daļa no klases, mācības ritēja labi, kolektīvs tam līdzās, viss šķita izdevies. Dzīve kopmītnēs arī bija ērta, kaimiņi bija izpalīdzīgi, viss nepieciešamais tika atvests no Siguldas un nedēļas nogales pavadīju ar ģimeni.
Protams, pirmie pārbaudījumi patstāvībā sākās jau no septembra. Tie bija ēst gatavošana, koncentrēšanās uz svarīgāko, rūpes par istabas kārtību, lielai daļai lietu, kam iepriekš nebiju pievērsis tik lielu uzmanību, sāka kļūt pamanāmākas. Piedomāju, lai pēc iespējas vairāk atliek brīvā laika . Netīro veļu pat vedu mazgāt uz Siguldu, jo negribējās darbināt pustukšu kopmītnes veļas mašīnu. Drēbes arī ņēmu tikai dažas, lai nedēļai pietiktu. Līdzīgi arī pagāja viss mācību gads.
Pēc 10. klases beigšanas un burvīgā ceļojumu uz Itāliju maija noslēgumā vasarā centos pēc iespējas vairāk strādāt. Kā jebkuram jaunietim, skaidra bija viena lieta, ka nekas nav par velti. Līdz pat augustam strādāju meksikāņu virtuvē. Darbs nebija viegls. Jūnijā un jūlijā darbavieta atradās Siguldā, darba ilgums bija deviņas desmit stundas. Augustā, uzņēmumam pārceļoties uz Āgenskalnu, Rīgu, radās nepieciešamība arī darbiniekiem pārcelties strādāt uz galvaspilsētu. Biju ļoti ieinteresēts strādāt Rīgā, jo visas iepriekšējās darbvietas man bija Siguldā. Tomēr jau pēc nedēļas sapratu, cik smagi ir strādāt piecas sešas dienas nedēļā ar aptuveni 11 vai 13 stundām katru dienu. Ja vēl pieskaita laiku, ko pavadu ceļā, tad faktiski brīvais laiks bija tikai tās stundas, kas pavadītas miegā. Nedēļu pirms skolas sākuma paņēmu brīvu, lai sagatavotos mācībām.
Kopmītnes vairs nebūs pieejamas. Šādu ziņu saņēmu īsi pirms skolas sākuma. Kopmītnēs atļāva palikt līdz 14.septembrim, līdz atradīšu citu dzīvesvietu. 11.klasi sākot, bija liela neizpratne un stress par dzīvesvietu, jo variantu nebija daudz. Viena no iespējām - katru rītu plkst. 6 ar vilcienu braukt no Siguldas uz Rīgu. Zinot, ka būs jābrauc arī atpakaļ, šī ideja šķita pati nepraktiskākā. Otrais variants bija palikt vismaz dažas dienas pie tantes, lai nebūtu tik daudz jābraukā. Taču arī šī ideja nebija pārāk laba. Rezultātā apņēmos īrēt citu kopmītni vai dzīvokli, vecāki kategoriski iebilda par šo variantu, jo īrēt dzīvokli, gādājot pārtiku un ikdienas sadzīves vajadzības, būtu lieli izdevumi. Skolu negribēju mainīt, tās kolektīvs, iespējas un kontakti, kas tur bija izveidojušies, bija pēdējais, ko gribēju mainīt. Nolēmu pats atrast un gādāt par dzīvokli.
Apskatot lielu daudzumu sludinājumu, vien kādi trīs šķita reāli, jo pajumte bija lēta un tuvu skolai. Bet apskatot, tos, tie nebija tik skaisti, kā attēlots reklāmās. Viens ir ar tikai vienu istabu, otrajā jādzīvo ar otro cilvēku, trešajam nepieciešams remonts. Dzīvokļa meklēšana aizņēma daudz laika, bet 14.septembris bija jau pēc nedēļas. Cenšoties rast risinājumu, runāju ar draugiem, paziņām, radiem, līdz draugs ieteica kādu dzīvokli, kas atrodas viņam kaimiņos. Tas bija neliels -28m2 un atradās nedaudz tālāk, kā biju iecerējis - Grīziņkalnā, taču blakus ir tramvajs. Nolēmu dzīvokli īrēt kopā ar istabas biedru, kas ir arī mans klasesbiedrs. Apskatot dzīvokli, patika gan tajā nesen veiktais remonts, gan laipnā saimniece. Ilgi nedomādams, vienojos par dzīvokļa īri, taču mans klasesbiedrs saprata, kad viņam nepieciešams darbs ,lai īrētu dzīvokli, tāpēc dzīvokli sāku īrēt viens.
Bija grūti un reizē aizraujoši iekārtot dzīvokli. Stiept mēbeles uz piekto stāvu nudien nebija patīkamākā aktivitāte, taču istabas iekārtošana bija jautra nodarbe, jo pats varu iekārtot savu dzīvokli jau 17 gadu vecumā. Tas tik tiešām bija aizraujoši, ņemot vērā, ka telpu dizains ir viena no lietām, kam pievēršu uzmanību. Protams, dzīvokļa uzkopšana, ēst gatavošana un viss pārējais jādara pašam. Tagad esmu jau pieradis, tomēr nemitīgi rodas dažādāi pārbaudījumi.
Šobrīd jau pagājis mēnesis no tā lāika, kopš ievācos dzīvoklī. Ar darba devēju sarunāju, ka strādāšu nedēļas nogalēs. Uz Siguldu aizbraucu reizi vai divas divās nedēļās. Arī mācībām ir patīkami pievērsties, dzīvojot patstāvīgi. Tev rodas apziņa, motivācija un griba pierādīt sevi pasaulei.
Nenožēloju izvēli mācīties Rīgā. Iespēju ir daudz, draugu loks paplašinās, spēja izaugt patstāvībā ir izaicinošs, bet aizraujošs piedzīvojums. Jebkurš pietiekami motivēts un zinātkārs jaunietis var paveikt lielas lietas agrā vecumā.
