Covid – 19 pandēmijas laiks mums licis caur citu uztveres prizmu paraudzīties uz daudzām lietām.
Viena no tām - medicīnisko pakalpojumu pieejamība. To kvalitāte un kvantitāte. Slimnīcu un citu ārstniecības iestāžu tīkla funkcionalitāte un efektivitāte.
Reti kuram iepriekš būtu nācis prātā, ka pienāks brīdis, kad ārstniecības iestādēm nāksies ierobežot sniegtos pakalpojumus, savukārt visai veselības aizsardzības nozarei pārdalīt resursus, lai kaut cik pienācīgi dotu pretsparu tikai vienai slimībai. Ļoti lipīgai, ātri mainīties spējīgai, ar īpaši smagu gaitu.
Masu medijos publicētās ziņas par to, ka atsevišķas slimnīcas vai to nodaļas strādā režīmā, kas ir tuvu to maksimālajai kapacitātei, optimismu nevieš.
Tagad, kad savu rūgto mācību devis Covid - 19, būtu laiks pārdomāt, ko vēl varam darīt, lai uzlabotu veselības aprūpes sistēmu un it īpaši Latvijas slimnīcu tīklu. Nodrošinātu tās stabilitāti, prognozējamību un attīstību. Lai cilvēki nebūtu jābaida ar stāstiem, ka pacientus nebūs ne kur likt, ne kam ārstēt.
Īstais laiks arī būtu atzīt pagātnes kļūdas. Viena no tām - nesistemātiska slimnīcu tīkla attīstība.
Redzam, ka epidemioloģiski smagās situācijās, kāda tā ir arī pašlaik, lielās Rīgas slimnīcas strādā tuvu maksimālajai noslodzei. Kaut kādā brīdī, pie īpaši nelabvēlīgas notikumu attīstības, šī robeža varētu tikt pārsniegta, kas nopietni ietekmētu ārstniecības kvalitāti.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums būtu vairāk jāpiedomā pie spēcīga reģionālo slimnīcu tīkla izveides, lai šādos kritiskos brīžos būtu alternatīvi ārstniecības pakalpojumu sniedzēji. Lai vienas slimnīcas problēmu dēļ nesabruktu visa veselības aprūpes sistēma.
Jā. Būs operācijas un procedūras, kuras veiksim tikai Rīgā, tajā pašā laikā ir pietiekami daudz pakalpojumu, kurus visaugstākajā līmenī var sniegt arī III un IV līmeņa slimnīcas, ja vien ir attiecīgi aprīkotas un ir nepieciešamais medicīniskais personāls.
Nebūtu jācenšas katru pacientu par katru cenu vest uz Rīgu, ja savu daļu funkciju pacientu ārstēšanā var uzņemties reģioni.
Īpaši svarīgi tas būtu epidēmiju apstākļos, kad nepieciešams ierobežot cilvēku kontaktēšanos vai arī humanitāru katastrofu gadījumos, kad vest uz Rīgu gluži vienkārši nebūtu laika.
Diemžēl spēcīgu reģionālo slimnīcu mums nav pārāk daudz.
To attīstība lielākoties atkarīga no slimnīcu vadītāju pašiniciatīvas, esošajām iestrādnēm, pašvaldību labvēlības. Nevis no nepieciešamībā balstīta, skaidri formulēta un pārliecinoši pamatota valsts slimnīcu tīkla pilnveidošanas ģenerālplāna.
Veselības ministrijai būtu jādefinē, kuras no slimnīcām, atbilstoši to ģeogrāfiskajam izvietojumam, apkārtējo novadu iedzīvotāju skaitam, konkurences situācijai un dažādiem citiem stratēģiski svarīgiem faktoriem, attīstīt primāri, kuras - sekundāri. Nevis ļaut, lai viss notiek pašplūsmā.
Mana pārliecība ir tāda, ka lielākās reģionālās slimnīcas būtu papildus jāstiprina. Piesaistot vairāk finansējuma, speciālistu, kā arī ieviešot jaunus ārstniecības pakalpojumus.
Ir skaidrs, ka noturēt vienlīdz augstu medicīnisko pakalpojumu kvalitāti un daudzveidību visās Latvijas slimnīcās nav iespējams. Tāpēc būtu jāsamazina pakalpojumu klāsts mazākajās slimnīcās un jāpalielina lielākajās.
Dzīvē nereti ir otrādi. Reģionālās slimnīcas savstarpēji konkurē, lai iegūtu valsts pasūtījumus un labākos speciālistus.
Ar ko tas var beigties? Ar to, ka vienā reģionā ir, piemēram, sešas dažādu līmeņu slimnīcas, kurās strādā seši augstas klases speciālisti kādā konkrētā, visai komplicētā medicīnas jomā.
Strādā pēc labākās sirdsapziņas. Bet…
Katram no šiem speciālistiem, tātad arī katrai no slimnīcām, lai darbs ritētu raiti, nepieciešamas attiecīgajā nozarē izmantojamās medicīniskās iekārtas, diagnostikas aparatūra, jāalgo palīgpersonāls. Un, ja nu šim ārstam gadās saslimt pašam, paralizēts būs veselas nodaļas darbs. Arī par dārgu naudu pirktās iekārtas stāvēs dīkā.
Šādas situācijas diemžēl mēdz būt.
Cita lieta, ja pakalpojumu piedāvājam tikai divās stratēģiski svarīgākajās slimnīcās, katrā no tām algojot trīs speciālistus. Ietaupīsies nauda aparatūras iegādei, palīgpersonāla algām, nebūs jābaidās, ka darbs var apstāties. Gluži otrādi, strādājot šādā režīmā, būs iespējams apkalpot vairāk pacientu un labākā kvalitātē. Nav taču nekāds noslēpums, jo biežāk kāda operācija vai manipulācija tiek veikta, jo labāks ir tās izpildes līmenis.
Šāda pārdomāta slimnīcu funkciju pārdale būtu mērķis, uz kuru mums jāiet.
Būtu jādomā, kā pastiprināt reģionu lielākās slimnīcas, nevis kā noņemt tām kaut ko nost.
Renārs Putniņš - neiroķirurgs, Jēkabpils slimnīcas valdes loceklis