Jaunais likums tikpat impotents kā ministrijas darbs

Jaunā Veselības aprūpes finansēšanas likuma izstrāde beidzot nonākusi finiša taisnē. Tas nodots apspriešanai un apstiprināšanai Saeimā. Pirms tam, lemjot par valsts budžetu, Saeima jau vienojās 2018. gadā par aptuveni 200 miljoniem eiro palielināt finansējumu veselības aprūpei. Pirmo reizi veselības aprūpes budžets pārsniegs miljardu eiro. Tuvākajos gados tā apmēru iecerēts palielināt pat līdz 4% no IKP.

Tās varētu vērtēt kā labas ziņas, ja vien finansējuma pieaugums nebūtu panākts lielākoties uz valsts parāda rēķina. Nevis būtiski mainot veselības aprūpes finansēšanas pamatus un izstrādājot tādu veselības aprūpes finansēšanas likumu un modeli, kas radītu pārliecību, ka ilgtermiņā visas problēmas ir atrisinātas un naudas netrūks ne mediķu algām, ne pacientu ārstēšanai.

Tā diemžēl nav. Gluži otrādi. Veselības ministrijas(VM) piedāvātās izmaiņas veselības aprūpes finansēšanā galvenokārt rosina jautājumus, nevis sniedz atbildes. It kā risinot vienas problēmas, tiek radīta auglīga augsne citām.

Jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums pat nesniedz atbildi uz svarīgāko no jautājumiem - vai reforma sekmēs Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa uzlabošanos.

Ieviešot jauno valsts apmaksāto veselības aprūpes sistēmu, paredzēts, ka turpmāk pakalpojumi tiks dalīti divos grozos. Liedzot iespēju saņemt daļu pakalpojumu cilvēkiem, kas nav maksājuši sociālo nodokli, pastāv risks, ka aptuveni 300 000 iedzīvotāju veselības stāvoklis varētu ievērojami pasliktināties.

Likums pagaidām tā arī skaidri nepasaka, kādi pakalpojumi ietilpst vienā un kādi otrā grozā. Neprecizējot šos jautājumus, ar domu, ka gan jau pēc tam izdosies visu sakārtot, pieņemot likuma grozījumus vai atbilstošus MK noteikumus, mums ir jāatzīst, ka VM savu darbu līdz galam nav paveikusi.

VM joprojām nav skaidras un nepārprotamas atbildes, kādā veidā nepieciešamos medicīnas pakalpojumus varēs saņemt sociālā nodokļa nemaksātāji. Tajā pašā laikā problēmas risinājums ir nepieciešams. Savādāk riskējam, ka tie iedzīvotāji, kas savlaicīgi nesaņems medicīnisko palīdzību, papildinās jau tā diezgan apjomīgās Latvijas invalīdu rindas.

Jaunais likums nesniedz atbildes arī uz citiem nozarei būtiskiem jautājumiem. Vai uzlabosies medicīnisko pakalpojumu pieejamība? Vai mediķi varēs saņemt profesijai atbilstošu atalgojumu? Vai medicīnai piešķirtie finanšu līdzekļi tiks tērēti lietderīgi?

Ja reiz skatām jaunu Veselības aprūpes finansēšanas likumu un skaļos vārdos runājam par reformu, tad varbūt beidzot būtu laiks pievērsties tik sensitīvam un vitāli nepieciešamam jautājumam kā mediķu atalgojums?

Ierasto frāžu (par to, ka atalgojums pieaugs) vietā gribētos redzēt reālus ciparus. Reālus lēmumus, kas nosaka, ka minimālais atalgojums ir atkarīgs no iegūtās izglītības un specializācijas un nav mazāks par tik un tik. Neko tādu mēs jaunajā likumā neatrodam.

Redzam vien VM labos nodomus palielināt līdzekļus nozarēm, palielināt kapitācijas naudas, piešķirt papildus resursus noteiktiem mērķiem u.t.t..

Prakse diemžēl liecina par to, ka labi nodomi var palikt vien domu līmenī, ja katrai izdevumu sadaļai pretī nav precīza atšifrējuma, kā naudu paredzēts tērēt.

Un arī tas ne vienmēr palīdz. Bažas par mērķtiecīgu un precīzu budžeta līdzekļu izlietojumu rada, piemēram, tas, ka VM jau tagad nevadās pēc pašas sagatavotajiem plāniem. Septembra beigās VM ziņojumā, ko tā sniedza Saeimas Veselības apakškomisijai, bija norādīts, ka no 12,7 miljoniem eiro, kas ir novirzīti onkoloģijas programmai, 4 miljoni eiro nav tikuši iztērēti.

Tas notiek laikā, kad plašsaziņas līdzekļos nemitīgi tiek lūgts sabiedrības atbalsts jaunu, darba spējīgu cilvēku ārstēšanai un onkoloģisko medikamentu iegādei. To vērtēju kā visai cinisku un dīvainu finanšu pārvaldības metodi.

Vai jaunā veselības aprūpes pakalpojumu organizācijas un finansēšanas sistēma ir pietiekami labi pārdomāta un izvērtēta? Vai pieņemtais risinājums ir optimālais?

Kāds, iespējams, to nosauks par labāko no šajā brīdī pieejamajiem risinājumiem. Vai labāko no kompromisiem, par kuru spēja vienoties valdība. Mana pārliecība - savā pašreizējā veidā veselības aprūpes organizēšana un finansēšana ir tālu no pilnības. Un vaina par to jāuzņemas tieši impotentajai Veselības ministrijai.

Nebaidos nosaukt Andas Čakšas vadīto ministriju par impotentu, jo ar savu galveno uzdevumu - stratēģisku un taktisku veselības aprūpes nozares pārvaldību, tā galā netiek. Tikpat impotents kā ministrijas darbs pagaidām ir arī tās sagatavotais jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums. Turklāt vēl neprecīzs, nepilnīgs, nedetalizēts. Var rasties iespaids, ka tā mērķis ir tikai nodrošināt papildus līdzekļus VM, ko feodālā visatļautībā sadalīs ministre un tās galmam pietuvinātās personas.

Grūti iedomāties kā bez būtiskas pārstrādes un uzlabojumiem jaunais likums Latvijas sabiedrībai spētu dot ko labu.