Bieži var dzirdēt izteikumu, ka māksla izglābs pasauli. Šim teikumam piekrīt arī Rīgas Katoļu ģimnāzijas visusskolas jaunieši, tādēļ devās uz Latvijas Nacionālo Mākslas muzeju. Tur līdz 16. oktobrim varēja apskatīt Vilhelma Purvīša gleznu izstādi.
Dodoties uz turieni, neviens īsti nezināja ne par Purvīti, ne arī par to, cik daudzveidīga un dažāda mēdz būt viņa daiļrade. Kā par lielu pārsteigumu nebijām vienīgie skolēni, kuri baudīja krāsu maģiju un mākslu. Šķiet, ka neviens brīvprātīgi tur nebūtu devies, taču, dzirdot par uzdevumiem, kas būs jāveic klasē, visi ar entuziasmu vēroja dižgara darbus.
Lai gan tika uzdots sameklēt un izvēlēties trīs gleznas, kas šķita saistošas, neviens neapstājās pie šīs prasības.
Lielākā daļa jauniešu fotografēja gandrīz vai katru gleznu, jo ikvienā no tām bija savs skaistums.
Tāpat lūkojoties geleznās, radās diskusijas par mākslu un tajās redzamo. Daudzi atzina, ka V.Purvīša māksla viņas dzīves otrajā pusē dzīves beigās kļuvusi abstraktāka, tās vairs nebija detalizētas ainavas, bet krāsainu līniju radīti pilsētu skati.
Mākslas varā iekļauti, jaunieši nedevās mājup vien pēc Purvīša geznu izstādes apskatīšanas. Daudzi vēlējās redzēt un apbrīnot arī mākslinieces Birutas Baumanes savdabīgās gleznas. Tās ir daudz citādākas nekā Purvīša radītās, tādēļ tika uzdoti daudzi jautājumi.
Apsakatot šīs gleznas, daudzi nevējās doties prom, bet aplūkot arī pamatekspozīciju. Tajā varēja redzēt Latvijas slavenākās mākslas pērles un darbus, kuri radīti pavisam sen un nav tik atpazīstami. Papildu interesi radīja kultūras vēstures skolotājas stāsti par gleznām, to vēsturi un māksliniekiem.
Taču arī ar to nebeidzās muzeja apmeklējums. Skolēni vēl pēdējo reizi devās vērties Purvīša gleznās un apjaust to skaistumu. Tāpat tika apskatīta arī skulptūru un fotogrāfiju izstāde.
Lai gan ekskursijas laikā daudzi bija devušies mājup, tie, kuri redzēja muzeju visā tā krāšņumā, atzina, ka ekskursija bija to vērta un noteikti vēlēsies atgriezties atkal. Laikam jau tā ir tiesa, ka māksla tiešām izglābs pasauli, taču šoreiz tas, laikam, ir Purvītis, kurš mūs glāba.
