Mēs esam šo atmiņu glabātāji. Varšavas geto sacelšanās astoņdesmitā gadadiena

1943. gada aprīlī, ebreju Pesaha svētku priekšvakarā, gatavojoties Varšavas geto galīgajai likvidācijai, vācieši ielenca ebreju rajonu, ko viņi bija izveidojuši okupētajā Polijas galvaspilsētā. 19. aprīlī vācu policija un SS palīgspēki ieradās, lai pabeigtu iznīcināšanas darbus. Geto iedzīvotāji slēpās bunkuros un patvērās slēptuvēs. Ebreju nemiernieki uzbruka vāciešiem ar šaujamieročiem, Molotova kokteiļiem un rokas granātām. Divi vācu transportlīdzekļi tika aizdedzināti ar benzīna pudelēm. Pārsteigtie vācieši sākotnēji nespēja salauzt aizstāvju sīvo pretestību.

Saskaroties ar šīm neveiksmēm, vācieši sāka sistemātiski dedzināt ēkas, pārvēršot geto ielas par liesmojošiem slazdiem. Kamēr cīņas geto turpinājās, Polijas armijas pagrīdes vienības uzsāka bruņotu vēršanos pret vāciešiem. Trīs Tēvzemes armijas nodaļas neveiksmīgi mēģināja pārvarēt geto sienas, izmantojot sprāgstvielas. Iznīcināšanai nolemtie ebreji, aizstāvējās līdz maija sākumam. Par sacelšanās simbolisko pēdējo aktu kļuva Varšavas Lielās sinagogas iznīcināšana Tlomackie ielā, ko pastrādāja vācieši.

Varšavas geto sacelšanās bija pirmā pilsētas bruņotā vēršanās pret nacistisko Vāciju un vienlaikus arī lielākā ebreju iedzīvotāju pretošanās akcija okupācijas laikā. 1943. gada 19. aprīļa pēcpusdienā uz Muranovas laukumā atrodošās Ebreju Militārās savienības nocietinātas ēkas jumta kaujinieki simboliskā žestā novietoja balti sarkano Polijas karogu un Ebreju Militārās savienības balti zilo karogu. Šis skats, kad uz ēkas jumta virs geto, kur notiek pretošanās, kopā plīvo divi karogi - poļu balti sarkanais un cionistu balti zilais, kļuva par nesaraujami savijušos poļu-ebreju likteņu simbolu. Pēc vairākiem mēnešiem, 1944. gada augustā, sākās Varšavas sacelšanās - kaujas par Polijas atbrīvošanu, kas bija Otrā pasaules kara vēsturē lielākās brīvības cīņas.

Polijas vēsturē, literatūrā, mākslā un kultūrā visplašākajā nozīmē atrodamas vairākas atsauces uz sacelšanām. Pretošanās akcijas deva cerību, iedrošinājumu un mierinājumu, taču gandrīz vienmēr iebrucēji un okupanti šīs sacelšanās brutāli apspieda. Sacelšanās bija traģiskas, bieži vien neizbēgamas, tomēr tās veidoja kopienas identitāti un parasti uzvaru nesa pēc gadiem. Sacelšanās atstāja spēcīgas pēdas Polijas sabiedrībā un Polijas vēsturē. Tāpēc tās ir kļuvušas par visbiežāk apspriesto tēmu literatūrā, glezniecībā un kino. Lai gan mākslinieki sacelšanās atspoguļoja visdažādākos veidos, tomēr gandrīz nekad nekritizēja pašu sacelšanos ideju un aizstāvēja cīņu par brīvību, liekot to uz kultūras pjedestāliem.

Polijas galvaspilsētā Varšava ir pilsēta, kur notikušas divas Otrā Pasaules kara sacelšanās, kuru laikā notika ebreju un poļu bruņotas sadursmes ar vācu noziedzniekiem. Galvaspilsēta tika pilnībā pārvērsta par drupām, iznīcināta un sadedzināta. Tas parāda, cik spēcīga ir poļos tiekšanās pēc brīvības.

Var uzdot jautājumu - kāpēc Varšavā? Šeit ir vērts atgādināt, ka 1939. gadā, tieši pirms vācu iebrukuma Polijā, Varšavā dzīvoja gandrīz 370 000 ebreju, kuri veidoja aptuveni 30 % no visiem pilsētas iedzīvotājiem. Nākamā gada laikā pēc Otrā pasaules kara uzliesmojuma Polijas galvaspilsētā ieradās vēl gandrīz 100 000 ebreju, kurus vācieši sistemātiski pārvietoja un izraidīja no Trešā reihā inkorporētajām zemēm un okupētajām Polijas teritorijām. 1940. gada pavasarī vācieši sāka veidot slēgtu ebreju kvartālu. Varšavas geto galīgā slēgšana notika 1940. gada novembrī. Aiz mūra sienām, 307 ha platībā, atradās aptuveni 400 000 ebreju. 1941. gada aprīlī geto ieradās pārvietotās personas, tādejādi geto sienās ieslodzīto cilvēku skaits pieauga līdz 450 000. Ne velti minu šos datus. Varšavas geto bija lielākais geto, ko vācieši izveidoja Otrā pasaules kara laikā Eiropā. 1942. gada jūlijā okupanti sāka ebreju masveida deportāciju no geto uz Treblinkas nāves nometni. Tiek lēsts, ka tajā laikā tika noslepkavoti no 250 000 līdz 300 000 ebreju. Aptuveni 100 000 gāja bojā geto no bada un slimībām vāciešu radīto necilvēcīgo apstākļu dēļ.

Mēs sakām: "ebreji", bet atcerēsimies, ka viņi bija Polijas, daudznacionālās un multikulturālās Otrās Polijas Republikas pilsoņi. Tāpēc mūsu kopīgais pienākums ir pieminēt Varšavas geto sacelšanos, kas bija lielākā ebreju sacelšanās Otrā pasaules kara laikā un pirmā pilsētas sacelšanās okupētajā Eiropā, un saglabāt atmiņā to cilvēku drosmi, kuri pretojās vācu okupantiem. Polijā šajās dienās notiek vairāk nekā 150 pasākumu, kas tiek rīkoti Varšavas geto sacelšanās 80. gadadienas oficiālo svinību ietvaros. Šos pasākumus, - kā daļu no Kultūras un nacionālā mantojuma ministrijas īstenotās programmas, kas ir paredzēta Polijas ebreju mantojuma un piemiņas saglabāšanas pasākumu atbalstam, - organizē vai finansē Polijas valdība. Kopš laika, kad pie varas ir Apvienotie labējie spēki, mēs esam vairāk nekā trīskāršojuši finansējumu iestādēm, kuras rūpējas par poļu tautas atmiņu, kultūru un multikulturālo mantojumu, tostarp ebreju minoritātes mantojumu Polijas zemēs, kā arī piemiņas saglabāšanu par vāciešu pastrādāto ebreju holokaustu okupētajā Polijas teritorijā.

Polijas valdība dotē sekojošos valsts muzejus bijušajās Vācijas nāves nometnēs: Aušvicas-Birkenavas muzeju Osvencimā; Majdanekas muzeju (un tā filiāles: muzejus un piemiņas vietas Belžecā un Sobiburā); Štuthofas muzeju Štutovā; Treblinkas muzeju; Gross-Rozenas muzeju Rogoznicā; KL Plašovas muzeju - piemiņas vietu Krakovā. Tāpat dotācijas saņem Varšavas geto muzejs, Uļmu ģimenes v.n. muzejs Markovā, kas veltīts poļiem - ebreju glābējiem II Pasaules kara laikā, Osvencimas zemes iedzīvotāju piemiņas muzejs, Polijas ebreju vēstures muzejs POLIN, Emanuela Ringelbluma v.n. ebreju vēstures institūts. Tās ir gan iestādes, kuras darbojas jau gadu desmitiem ilgi, bet kuras iepriekš bieži vien bija nepietiekami finansētas, gan arī pēdējos gados izveidotas iestādes, kuras gādā par piemiņas saglabāšanu, piem. Varšavas geto muzejs, Uļmu ģimenes v.n. muzejs Markovā, kas veltīts poļiem - ebreju glābējiem II Pasaules kara laikā, Osvencimas zemes iedzīvotāju piemiņas muzejs.

Šodien Varšava ir dzīvo pilsēta. Polija ir dzīvo valsts. Mēs atceramies pagātni un, balstoties uz vēsturisko pieredzi, vēlamies veidot labāku nākotni. Tomēr mēs neaizmirstam tos, kuri ir miruši vai nogalināti. Atmiņas ir jānodod no paaudzes paaudzē, un tām ir jāilgst mūžīgi. Un šodien mēs esam šo atmiņu glabātāji.

****

Prof. Pjotrs GLIŅSKIS [Piotr GLIŃSKI]

Humanitāro zinātņu profesors. Premjerministra vietnieks, kultūras un nacionālā mantojuma ministrs. No 2005. līdz 2011. gadam - Polijas Socioloģijas biedrības priekšsēdētājs. Strādāja Polijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūtā. No 1997. līdz 2005. gadam - Pilsoniskās sabiedrības katedras vadītājs.

****

Teksts publicēts sadarbībā ar Polijas ikmēneša izdevumu "Wszystko co Najważniejsze" [„Viss svarīgākais”] kopīgā vēstures projekta ietvaros, piedaloties Polijas Nacionālajam piemiņas institūtam un Polijas Nacionālajam fondam.