Lai jūsmā par “mūsu” termināli nepalaižam garām būtiskus ekonomikas, valsts drošības un reģionālās sadarbības jautājumus

 
©Publicitātes vizualizācija

Karš Ukrainā strauji mainījis līdzšinējos enerģētikas politikas virzienus. Akadēmiskiem pētījumiem vairs nav laika, līdzšinējie lēmumi kļuvuši neaktuāli, un rīcībai, lai atteiktos no Krievijas gāzes, jābūt nekavējošai.

Šādos apstākļos atliek pie apvāršņa parādīties glābējam, kurš sola ātru un lētu risinājumu mums visiem, lai cilvēki, neiedziļinoties niansēs, pieņemtu visu, pat ja “ātri” patiesībā nebūs nemaz tik ātri, “lēti” tiek panākts uz drošības un kvalitātes rēķina, savukārt “mūsu” būs tikai rēķini, ko saņemsim, atmaksājot valsts sniegtās garantijas privāta biznesa interesēs.

Visātrāko risinājumu sašķidrinātās dabasgāzes piegādei Baltijas reģionā šobrīd piedāvā Paldisku terminālis Igaunijā. Neskatoties uz šī brīža nesaskaņām starp Igaunijas Elering un privātajiem attīstītājiem, gan Baltijas valstīm, gan Somijai šis būtu pietiekams un arī ekonomiski izdevīgs risinājums. Tas atzīts jau 2012. gada Eiropas Komisijas pētījumā par sašķidrinātās dabasgāzes reģionālās nozīmes infrastruktūru Eiropā. Skultes LNG projekta virzītāji Latvijā sola īstenot projektu gada laikā, ja vien šim objektam tiks piešķirts nacionālas nozīmes statuss un iespēja apiet ietekmes uz vidi nosacījumus, kā arī citas prasības, ko līdz šim nav izdevies izpildīt. Turklāt šie attīstītāji vēlas valsts garantijas par iepirkumu. Prasības un ambīcijas par ātru realizāciju šajā 120 miljonu projektā gan šķiet nesamērojamas ar to, ka A/S Skulte LNG Terminal pēc firmas.lv pieejamās informācijas ir uzņēmums ar pamatkapitālu 42 000 eiro, kurā nav neviena darbinieka, nav maksāti nodokļi un nav veikta saimnieciskā darbību. Arī uzņēmuma īpašnieku sastāvs ir visai neskaidrs. Kurā vēl valstī tiktu izskatīts šāda uzņēmuma piedāvājums īstenot ātrāko valstiski nozīmīga projekta realizāciju un apsvērta iespēja piešķirt tam valsts garantijas?

Lētums ir vēl viens bieži izskanējis arguments attiecībā uz sašķidrinātās gāzes termināļa izvēli. Lai gan šobrīd, skaidrojot finansiālo izdevīgumu, tiek minēta regazifikācija pārkraušanas procesā un izcelts tuvums Inčukalna gāzes krātuvei, vērā jāņem virkne citu aspektu, kas saistīti ar šiem un citiem termināļa darbības procesiem. Piemēram, to, ka objekta tuvums Inčukalna gāzes krātuvei ir izdevīgs projekta īpašniekam, nevis patērētājiem un piegādātājam, kuram tā dēļ būs jāmēro ceļš līcī cauri Irbes šaurumam un pārkraušanai jāpatērē nedēļa, jo lētais risinājums prasa daudz ilgāku laiku, turklāt ir atkarīgs arī no visai neprognozējamiem laikapstākļiem. Vai arī - kā šāds šauru interešu projekts ietekmēs Baltijas valstu kopīgo enerģētikas politiku, sadarbību un uzticību kopumā. Atbilstoši prognozēm šī gada sākumā iznākušajā grāmatā par sašķidrinātās gāzes risinājumiem Baltijas jūras reģionā, sadarbība var mazināt izmaksas un kļūt par ieguvumu visām Baltijas valstīm, savukārt jo mazāka būs savstarpējā uzticība, jo lielākas iespējas infrastruktūras dublēšanai un attiecīgi dārgākam risinājumam gan reģionā kopumā, gan katrai valstij atsevišķi.

Šobrīd paustie apgalvojumi, ka Skultes terminālis būs visas Latvijas veiksmes stāsts nesaskan ar redzējumu reģionāla mērogā, jo tiek īstenots pēc principa “Pašiem savu!”, nevis balstīts saprātīgā, reģionam izdevīgā un uz sadarbību vērstā risinājumā. Turklāt, šķiet, urrāpatrioti nav iedziļinājušies rūgtajā patiesībā, ka akcionāri nav plānojuši dalīties ar uzņēmuma peļņu. Jādalās ar saviem ienākumiem būs visiem mums, ja izrādīsies, ka pēc projekta virzītāju ieplānotajiem apjomiem, kas četras reizes pārsniedz Latvijas patēriņu, pieprasījuma nav. Jo tieši šajā situācijā ikviens Latvijas gāzes un elektrības patērētājs par valsts garantijām maksās no savas kabatas.

Atliek cerēt uz neatkarīgiem un ekonomiski pamatotiem politiskiem lēmumiem, kas balstīti visu Latvijas iedzīvotāju interesēs, neatkarīgi no privātu uzņēmēju biznesa mērķiem un politiskajām partijām ziedotajām summām.